Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Bet citi strēlnieki un vēl deviņi vai desmit puiši, paņē­muši bultu makus un stopus, kopā ar Robiņu devās pretī Gajam Gisbornam.

Devītā nodaļa

Par Robina Huda tikšanos ar seru Ričardu Lī

Tie mazgāja rokas un slaucīja abi.

Tad sēdās — pie pleca plecs.

Maizes — cik vēlies, vīna — kaut peldies,

Un briežgaļa — mutē pat lec.

Divpadsmit mēneši gadā, un visjautrākais ir maijs. Taču arī vēlā rudenī puiši Bernisdēlas mežā labi pavadīja laiku.

Ugunskuru dūmi vijās augšup pret alas tumšajām vel­vēm.

Svaigs medījums burbuļoja katlos, kārdinādams strēl­niekus ar brīnišķīgu smaržu.

— Vai mums nav laiks ieturēt pusdienas? — jautāja Vils Statlijs. — Man vēderā kaujas simttūkstoš velnu. Pa­skaties uz tēvu Tuku: kā viņš novājējis pēc kautiņa ar Gāju Gisbornu. Tā vien lūko, dvēsele atvadīsies no miesas.

Tēvs Tuks, sēdēdams uz akmens pie alas ieejas, ar smilš­akmens gabalu centīgi spodrināja smagu franku zobenu.

Jautra lietutiņa brāzma atdūrās taisni pie viņa kājām un kā biezs aizkars aizsedza ārpasauli, šķiežot resnim virsū smalkus valgmes puteklīšus.

— Nē, nē, —'Robins Huds atbildēja, — tu zini, Vil, ka man ir tāds paradums — nesēsties pie galda bez ciemi­ņiem. Kaut ko jau puiši atvedīs — ja ne karaļa vēstnesi, tad nabaga klaidoni. Bet tikmēr labais Tuks mūs iepriecēs ar jautru stāstu.

Stefen, — sacīja Skarlets, bargajiem muižas mūriem. Stefen! — viņš atkārtoja, un plato vara riņķi, kurā

— Mēs atgriezīsimies, ser pār plecu atskatīdamies uz

— Mēs atgriezīsimies, ser iebāzdams roku starp kaklu bija iekalts viņa kunga vārds.

— Labi, stāstu un pasaku man vienmēr pilna tarba, — mūks atsaucās, turpinādams savu darbu. — Jaukajā pil­sētā Londonā reiz dzīvoja tēvs ar trim dēliem. Vienu dienu tēvs saaicināja dēlus un sacīja viņiem: «Jums, puiši, laiks mācīties amatu. Izvēlieties jebkuru arodu, ar varu jums nekā negribu uzspiest. Dodu jums gadu un vienu dienu.

Kas pa šo laiku labāk iemācīsies savu amatu, tam novē­lēšu visu savu bagātību.» Un tā viens no viņiem kļuva par kalēju, otrs — par bārddzini, bet trešais — par zal­dātu . . .

Tēvs Tuks paturēja zobenu ārā lietū, un pēc tam galoda švīkstēdama slīdēja pa mitro tēraudu.

— … Paiet gads un viena diena. Dēli sanāca, lai pa­lielītos ar savu māku. Kalējs saka tēvam: «Sēsties zir­gam mugurā un triec aulekšos: es to apkalšu pilnā gaitā skrejošu.» Un patiešām, viņš apkala zirgu. Bārddzinis saka: «Palaid suņus, lai izceļ zaķi: es to noskūšu skrejošu.» Un patiešām, noskuva zaķi. Te sāka līt lietus. Bet trešais dēls saka: «Man lietus ir nieks: es ar zobenu paspēšu atsist ik­vienu pilienu, un lietus mani nesamērcēs.» Bet lietiņš bija tāds pats kā patlaban. — Tēvs Tuks pamāja ar galvu uz alas ieeju, ko aizsedza lietus gāze.

— Nu, un kas notika? — Skeitloks jautāja.

— Trešais dēls paņēma savu zobenu un sāka vēcināt virs galvas. Un viņš tik ātri un veikli grieza zobenu, ka ne­viena lāsīte neuzkrita uz viņa svārkiem.

— Pamēģini tu arī, tēv Tuk. Varbūt mantojums ķersies tev! — Robins pamirkšķināja resnim.

Zem velvēm nodimdēja smiekli, kad mūks, savicinājis zobenu, izspruka no alas. Zobens griezās virs viņa galvas tik ātri, ka asmens nebija saredzams; zibošā tērauda mirdzums un lietus šļakatas saplūda virs viņa vienā spīgojošā aplī.

— Paskat, paskat! Nimbs * ap svētā tēva Tuka galvu! Zibeni, zibeni cērt, tēv Tuk! Patiešām, viņš to pārcirta pušu.

— Nē, tu tomēr nedabūsi mantojumu. Tev pietiks ar nimbu, — sacīja Robins Huds, raudzīdamies, kā lietus strūkliņas tek pa mūka apmetni. — Taču, ja tu patiešām gribi ieturēt pusdienas un kā trešais dēls nebaidies lietus, aizej kopā ar kādu, kaut vai ar Skeitloku, uz Valtingas krustcelēm. Tur saplūst četri ceļi un vieta ir augsta. No turienes taču droši vien kādu atvedīsiet uz pusdienām.

Skeitloks ciešāk ietinās savā apmetnī, tēvs Tuks uzvilka kapuci uz galvas, un strēlnieki pazuda aiz pelēkā lietus auta.

— Vēl pirms mēneša mēs te būtu tikuši cauri sausā, mums pat nevajadzētu vēcināt zobenus virs galvas, — teica tēvs Tuks, no taciņas nogriezdamies biezoknī.

Simtgadīgi ozoli un dižskābarži šeit bija tik biezi, ka pat retā, ruzgā lapotne pasargāja no lietus.

Mazais Skeitloks viegli slīdēja zem koku zariem; tēvs Tuks ar pūlēm lauza sev ceļu biezoknī, viņam bija grūti tikt līdzi draugam, kuram bija žiglas kājas.

Līkumainā stiga izveda draugus klajumā, kur kā milzu sēnes bija izsvaidīti seno britu kapakmeņi.

Sviedri juku jukām ar lietus lāsēm plūda pa tēva Tuka seju, kad viņi, beidzot uzkāpuši garā pakalnē, sāka iet pa gludu plākšņu ceļu, ko senie romieši bija ierīkojuši pirms astoņiem gadsimtiem.

No šīs pakalnes varēja tālu pārredzēt apkārtni.

Saule izlauzās cauri mākoņiem, un akmens lente, kas vijās lejup uz rietumiem, spoži vizēja slīpajos staros, bet austrumos pāri mežam platā lokā, gandrīz vai apaļa, pa­cēlās zvīļa varavīksne.

Skeitloks, ar plaukstu piesedzis acis, vērīgi ielūkojās tālē.

— Paskatieties! — tēvs Tuks iesaucās. — Kāds jāj šurp no Pontefrektas. Zvēru pie svētā Patrika, ne vēlāk kā pēc stundas mums tiks atlīdzināts par ilgo gavēni!

Kad jātnieks izkūlās uz rieta saules apmirdzētā ceļa, strēlnieku vērīgās acis saskatīja, kādu viesi viņiem sūta liktenis.

Melnā bruņu kreklā tērpts bruņinieks bēdīgi klanījās seglos. Labajā rokā viņš turēja pīķi, pie kreisā elkoņa šūpojās neliels vairogs.

— Diez vai viņš padosies bez cīņas, — tēvs Tuks teica, izņemdams no bultu maka kaujas bultu. — Skaties, draugs, ka mēs šo garkāji nepalaižam garām. Ar šiem bruņinie­kiem allaž ir rūpes: tiklīdz kas atgadās, viņi ķer pēc zo­bena, nevis tā kā mūsējie, mūki.

Skeitloks ar cieņu uzlūkoja pieredzējušo strēlnieku un ari sagatavojās cīniņam. Bet jātnieks, vai nu dziļās do­mas iegrimis, vai aizsnaudies, paļāvās uz savu zirgu un jāja, ceļu nevērodams.

— Esiet sveicināti, ser bruņiniek! — tēvs Tuks viņu skaļi uzrunāja. — Mans kungs lūdz jūs nogriezties no ceļa un ieturēt vienkāršu maltīti kopā ar viņu.

Jātnieks pieturēja zirgu un izbrīnījies pacēla skatienu uz tēvu'Tuku un Skeitloku.

— Tu laikam esi mani noturējis par kādu citu, strēl­niek. Mani šajā pusē nepazīst. Kas ir tavs saimnieks, un kur ir viņa pils?

Tēvs Tuks, turēdams bultu aiz dzelzs uzgaļa, pakasīja ar tās kātu savu tonzūru, jo viņu mulsināja bruņinieka nožēlojamais izskats, viņa mitrais, sakapātais bruņu krekls un zirgs, kas stāvēja, plati izpletis dubļiem apķepušās kā­jas, it kā taisītos nobeigties. Bet Skeitloks, izdzirdēdams jātnieka draudzīgo balsi, galīgi apjuka.

— Vai. .. vai tikai tu neesi kļūdījies, tēv Tuk? — viņš nomurmināja, tik izteiksmīgi pamezdams biedram ar aci, ka viņa bakurētaino seju pārklāja krunkas.

Tēvs Tuks šķelmīgi pasmaidīja.

— Nē, ser bruņiniek, — viņš teica, — šeit nav nekāda alošanās. Mans kungs ir Robins Huds, un viņa pils ir Ber- nisdēlas mežā.

— Esmu dzirdējis šo slaveno vārdu, — bruņinieks mierīgi atbildēja. — Es labprāt nogriezīšos no ceļa, lai redzētu, vai ļaudis runā taisnību par jūsu kungu, kaut arī biju domājis ieturēt pusdienas Donkasterā vai Bleitsā.