Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Viņš paklausīgi pagrieza zirgu un sekoja strēlniekiem. Tā viņš klusēdams jāja, sānis nepaskatīdamies, kamēr Skeitloks ar tēvu Tuku veda viņa zirgu aiz pavadas uz Bernisdēlas alām.

Skeitloks gāja sadrūmis, jo nekādi nevarēja saprast, kālab Robiņam vajadzīgs tāds nožēlojams medījums, bet tēvs Tuks laiku pa laikam ķircināja nepieredzējušo strēl­nieku.

Robins Huds iznāca viesim pretī.

— Esi sveicināts, bruņiniek! — viņš iesaucās. — Mūsu mielasta galds ir klāts, un mēs esam priecīgi par ikkuru, ko mums sūta liktenis. Mani puiši ir tā izsalkuši, ka gatavi zelēt savu stopu stiegras. Pabarojiet zirgu, puiši, un žiglāk pie galda. Ser bruņiniek, tu sēdēsi šeit, pie uguns, lai ātrāk izžūst bruņu krekls, citādi to saēdīs rūsa, iekams ienaidnieka zobeni paspēs sakapāt.

Zemajiem steķiem jau bija uzlikti gari ozola dēļi, kas vai lūza no ceptu pīļu, zivju, pīrāgu, alus un aizjūras vīna smaguma. Trīs desmiti puišu zaļos svārkos apsēdās pie galda un tik vienprātīgi sāka strādāt ar žokļiem, it kā savu mūžu nekā nebūtu ēduši.

Un katrs smīnēdams vēroja, cik centīgi Robins cienā ilgi gaidīto viesi. Meža medniekiem bija tāds paradums: papriekš pieēdināt dižciltīgos ceļiniekus, bet pēc tam tos smalki aptīrīt. Tikai Vils Baltrocītis sēdēja galda tālākaja galā un rauca pieri, nenolaizdams acis no bruņinieka, un Skeitloks nosodoši uzlūkoja te tēvu Tuku, te Robiņu: vi­ņam bija žēl nelaimīgā ciemiņa.

Jautrais strēlnieks nejautāja ne pēc bruņinieka varda, nedz ceļa mērķa.

— Šogad mežos labas medības un dīķos daudz zivju. Nav skaistākas zemes par veco Skotiju, nav Skotijā meža, kas varētu līdzināties Šērvudai un Bernisdēlai.

Tā runāja Robins, un puiši smīkņāja un saskatījās, jo diendienā jautrais strēlnieks atkārtoja šos vārdus bruņi­niekiem un mūkiem, bet tiem no bailēm trekna medījuma gabals spriedās rīklē, un viņi nekā nevarēja pacelt pie lūpām tumša alus kausu, neizšļakstot to ar trīcošu roku.

Beidzot viesis bija beidzis pusdienot un noslaucīja muti ar roku. Bet Robins Huds, pēc brīvo mednieku parašas, pieklājīgi uzrunāja viņu:

— Vai tu labi paēdi, ser bruņiniek?

Bruņinieks atbildēja:

— Jau trīs nedēļas nebiju ēdis tādas pusdienas.

— Bet vai tu, ser bruņiniek, neesi padomājis, ka nav glīti augstdzimušam kungam cienāties pie vienkārša zem­kopja galda, pieklājīgi nesamaksājot?

Te strēlnieki aizturēja elpu, ziņkāri gaidīdami atbildi. Parasti pie šiem vārdiem augstdzimušo ceļinieku sejas pārvērtās: cits sāka trīcēt kā apšu lapa, cits ķēra pie sava muķa vai izrāva no maksts zobenu.

Bet bruņinieks nenobijās un nesaskaitās, tikai samulsis nodūra acis.

— Diemžēl, mans dārgais vilan, man nav nekā, ko tev dot, — bruņinieks ar vainīgu smaidu teica. — Naudas man ir tik maz, ka kauns to piedāvāt tev par viesmīlību.

— Tā man ir atbildējuši bruņinieki un abati, kas bija piestūķēti ar zeltu kā čaumala ar olu, — Robins Huds atteica. — Ej, Statlij, pārbaudi, vai mūsu viesis runā pa­tiesību.

Vils Statlijs aizgāja pie zemē noliktajiem bruņinieka segliem, pačamdīja seglu somās.

— Maki ir tukši kā putnu ligzdas rudenī, — viņš ziņoj a, pasviezdams gaisā dažas sīkas sudraba monētas. — Te jau nesanāks ne pusmārciņas.

Robins Huds stingri uzlūkoja viesi. Sacirstais bruņu krekls un nepazīstamā drošais skatiens labāk-nekā vārdi pastāstīja viņam par bruņinieku.

— Tu esi skots, ser bruņiniek? — viņš jautāja, un pat Skeitloks nesaklausīja viņa balsī izsmieklu. — Es varu derēt, ka tevi noplucinājušas normaņu vārnas.

— Tu uzminēji, Robin Hud. Mani sauc par seru Ri­čardu Lī, mana pils atrodas Virisdēlā. Gadu simteņiem Virisdēlas zemes piederējušas manai dzimtai. Pirms simt gadiem mans vecvectēvs pacēla zobenu pret normaņiem, kas iebruka mūsu zemē; viņš cīnījās plecu pie pleca ar slaveno Hairvordu. Kopš tā laika esam pieredzējuši ne mazumu posta. Viss, kas man tagad pieder, ir manu tēvu vecā pils un zemes gabaliņš, ko jau rīt man atņems svētās Marijas abatija.

— Saki man, bruņiniek, — Robins jautāja, ieliedams vīnu sev un ciemiņam, — kas notika ar tavu zemi? Kādas tiesības uz to ir abatijai?

— Mans dēls nogalināja dižciltīgo normani Fransuā Tai- buā. Viņš to nogalināja godīgā cīņā, turnīrā, bet nogali­nātā tuvinieki atriebdamies sagrāba manu Engelriku. Es ieķīlāju savu zemi svētās Marijas abatijai, lai izpirktu viņu. Izpirku — un mans dēls aizbēga. Esmu abatam pa­rādā četrsimt marku, un, ja es rīt tās neatdošu, viņš mani izdzīs no pils un atņems zemi, jo rītdien aprit nomaksas laiks.

Alā ielidoja sikspārnis, kas dzinās pakaļ neredzamam knislim, saplikšķināja spārnus pie sera Ričarda Lī pleca, klusa līčloču lidojumā aizšāvās pāri ugunskuram un pa­zuda zem tumšās velves.

Ilgi Robins Huds un strēlnieki klusēdami raudzījās uz bruņinieku.

— Četrsimt marku par zemi un pili?

— Dēls man bija dārgāks. Cits neviens negribēja man aizdot naudu.

Skeitloks noliecās un piemeta ugunskuram klēpi malkas.

— Ko tad tu darīsi bez pils, ser Ričard? — Robins Huds jautaja.

— Iešu ar krustnešiem uz svēto zemi. Kas cits man at­liek? Mans Engelriks slēpjas kaut kur ziemeļu mežos. Nu jau gads, kopš no viņa nav nekādas vēsts. Gaja Gisborna ļaudis uzglūn viņam uz visiem ceļiem …

Izdzirdējis Gaja Gisborna vārdu, Robins Huds sarauca biezās uzacis.

— Pagaidi, bruņiniek, — viņš pārtrauca viesi. — Tu no­sauci mana ienaidnieka vārdu. Ko tavs dēls sariebis šim slepkavam?

— Fransuā Taibuā bija Gaja Gisborna krustdēls. Gis- bornam ir viss: gan nauda, gan vara, gan kara draudze . . .

Bruņinieks apklusa; zemu nokāris galvu, viņš stingu skatienu vērās ugunī.

Te Vils Baltrocītis iesaucās:

— Robin, kad mēs ielencām sera Stefena muižu, sers Ričards Lī uzdāvināja mums kaujai trīsdesmit stopus ar bultu makiem un divpadsmit zobenus!

Un Robins, aizmirsis pieklājību, smagi iebelza bruņinie­kam pa plecu.

— Tu pāragri padodies, Ričard Lī! — viņš sacīja. — Slavenā Hairvorda biedri stingrāk turēja ieročus rokās! Tavs 8ēls vēl atgriezīsies, bet Gajam Gisbornam mēs no- cirtīsim nagus, kā normaņi nocirta nagus mūsu suņiem, lai pasargātu savu medījumu no brīvajiem medniekiem. Par zemi nebēdā — mēs to izpirksim no abatijas. Vai tev ir droši galvinieki, ser Ričard?

— Kamēr es biju bagāts un spēcīgs, man netrūka draugu. Bet tagad . . . kas tagad galvos par seru Ričardu Lī? Nē, man pasaulē nav palicis citu draugu kā vien dievs tas kungs un šķīstā jaunava Marija.

Robins Huds jautri pasmējās un piemiedza acis.

— Klausies, ser bruņiniek, labāku galvinieku pasaulē nevar būt. Lai nu kam, bet vai patiešām es neticēšu šķīs­tajai jaunavai Marijai? Tādu galvinieku nesameklēt pa visu Angliju. Klau, Skeitlok, kopā ar tēvu Tuku aizejiet, noskaitiet seram Ričardam Lī uz svētās Marijas galvojumu četrus simtus monētu. Un uzmanieties, lai negadās slik­tas, ar apgrieztu malu. Citādi, skaties vien, žēlsirdīgais abats atsviedīs tās atpakaļ un sacīs, ka parāds nav nomak­sāts.

Bet Skeitloks stāvēja kā sālsstabs, muti atvēris. Tēvs Tuks piegāja viņam klāt, sagrāba saujā vilana bārdeli un iesita viņam knipi pa pieri.

— Tā, vilan! Redzēji, kā Robins aptīra ceļiniekus?

— Ak tu viens, tas Robins! Bet es domāju, lai mani soda svētais Vulfstans un Volfheds… — Skeitloks no­ņurdēja, kasīdams pakausi.