Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Taču nebija laika pieminēt visus svētos, uņ viņš, pielēcis kājās, tecēja pakaļ tēvam Tukam.

Ena, ko meta sveķainās lāpas gaisma, lēkāja pa alas sie­nām. Attālākajā alas galā tēvs Tuks apstājās pie lielas lādes, iedeva Skeitlolcam lāpu un sāka raust ārā no lādes zelta naudu.

— Skaiti taču, nesnaud, — tēvs Tuks atgādināja, bet Skeitloks skaitīja un skaitīja, kamēr naudas gabalu skaits nepārsniedza četrus simtus.

— Nu, tagad pietiks, tēv Tuk. Te jau četri simti.

— Vai tev žēl, ko? — Mūks piemiedza aci. — Mēs vienmēr sagādāsim, ja pietrūks.

Uzbēris vēl divas trīs riekšavas uz izklātā apmetņa, viņš uzmeta plecos smago nastu un piegāja pie galda.

— Paklausies, Robin, — tēvs Tuks teica, pasniegdams viesim naudu, — vajadzētu mūsu bruņiniekam uzdāvināt arī vadmalu drānām.

— Tā ir pareiza runa, svētais tēvs! — Robins atsaucās. •— Ej nomēri pa trim jardiem no katras krāsas.

Tēvs Tuks paņēma savu stopu, ko mērīt vadmalu, un . viņa lempīgā ēna aizklumburoja pa alas sienām.

Strēlnieks mērīja daudz un, jo vairāk mērīja, jo vairāk piemeta klāt sava stopa garumam. No katras krāsas viņš nogrieza pa gabalam — aveņsārto, dzelteno, zaļo, bet pa virsu vēl uzsvieda sārtu, ar zeltu izšūtu apmetni.

Sers Ričards Lī samulsis skatījās, kā viņa priekšā aug dāvanu kaudze.

— Arī zirgs viņam noderētu, — Vils Statlijs piezīmēja.

Robins pamāja, un Vils Statlijs izskrēja no alas un tūlīt

atgriezās ar melnu ērzeli, kas tramīgi krāca, kārpīdamies pie ieejas.

Skeitloks paslējās pirkstgalos un pačukstēja tēvam Tu­kam pie auss:

— Tur, lādē, es redzēju zelta piešus.

Tēvs Tuks pasmējās un tāpat čukstus paziņoja Robiņam Hudam:

— Skeitloks saka — viņš esot redzējis lādē zelta pie­šus.

— Tad stiep tos šurp. — Robins Huds pamāja strēlnie­kam. — Bet tu, Klem no Klū, pavadīsi seru uz abatiju: krietnam bruņiniekam neklājas doties ceļā bez ieroču ne­sēja.

Desmita nodaļa

Par to, kā sers Ričards Lī atdeva abatam parādu

«Ne pēdas neredzēsi tu!

Un velti ceļos krist.

Pie pestītāja zvēru es,

Kas tika krustā sists!»

Virs Jorkas pilsētas salmu jumtiem pacēlās spoža rīta saule un ieskatījās svētās Marijas abatijas šaurajos lo­gos. Neskaitāmi puteklīši virpuļoja saules starā virs galda, kas bija apkrauts ar pergamenta tīstokļiem un izrobotiem dēlīšiem, un kā lēns zelta lietus krita uz abata violetā virstērpa, priora apaļās galviņas un ekonoma nemierīga­jām rokām.

Abats, atspiedies pret sola atzveltni, uzmanīgi klausījās atskaiti par savu zemju ienākumiem un izdevumiem. Viņa iesarkanās acis ātri šaudījās pa skaitļu stabiņiem, strupie pirksti aptaustīja katru robu koka kvītīs — birkās.

Ekonoms gausi runāja vienmuļā balsī, un priors, garā ziņojuma iežūžots, ik pa brīdim sāka snaudā klanīties.

Abats uzmeta prioram nosodošu skatienu un pastiepa roku pēc tāfelītes, ko sedza plāna vaska kārtiņa.

— Cik pavisam ienācies? — viņš jautāja ekonomam.

— Pavisam ražas ir simt deviņdesmit astoņi kvarteri *.

— Un cik saņemts no mūsu Pontefrēktas vilaniem?

— Simt divdesmit seši kvarteri uz vienas birkas un septiņdesmit viens — uz otras.

— No Selbi?

— Četrdesmit seši kvarteri trīsarpus bušeļa *.

— Tātad pavisam …

— Četri simti četrdesmit viens kvartērs trīsarpus bušeļa.

Asa nūjiņa slīdēja pa mīksto vasku.

— Pareizi: četri simti četrdesmit viens un trīsarpus. Ta­gad izdevumi.

— Simt četrdesmit astoņu akru apsēšanai — sešdesmit-

ārpus kvarteru. Rudens talkās- Izmaksats avju ganam,

cūkganam, žogu pinējam … Mednieka Hervāzija suņu ba­rošanai veselu gadu .. .Vēršu barība no Kristus apskaid­rošanās dienas līdz svētā krusta paaugstināšanas svēt­kiem, septiņpadsmit nedēļas … Prebenda * no Heinriha, maiznieka, kas bieži atbrauca …

Tēvs priors sarāvās un atvēra acis. Un tūlīt viņa priekšā, gaiņājot prom miegu, saules starā sāka virpuļot zelta pu­teklīši. Bet, kad to vienmuļās rotaļas nogurdinātās acis ne­viļus aizvērās, dzirdi ieaijāja ekonoma gari stieptā balss, atkal un atkal bārstot skaitļus un pantus: vienass rati, vīna muciņas no Hemptonas, aunādas, siera rituļi, medus ga- loni, noganījumi, prebendas, nodevas, gruntsnomas, rudens talkas, cūku barība un vilnas ķīpas.

Sastrīdējies ar ekonomu, abats izsauca brāli saimniecī­bas pārzini, lai uzzinātu, cik riekstu un iesala nogādāts klētīs.

— Jūs guļat, prior! — kādā starplaikā viņš pārmetoši teica.

— Vai tikai jūs pārāk nemērdējat savas miesas ar ne­gulēšanu un lūgsnām? Mēs te jau esam paspējuši iz­skatīt gandrīz visas muižas atskaites. Laiks ieturēt mal­tīti, vai ne? Jums, prior, vajadzētu vairāk iedziļināties saimniecības lietās. Man vienam kļūst aizvien grūtāk pie­skatīt visus šos blēžus un krāpniekus. Bet ne vēlāk kā rīt mūsu īpašumiem pievienosies sera Ričarda Lī zeme un pils. Gads un viena diena aprit kopš tā laika, kad mēs vi­ņam aizdevām četri simti zelta marku.

— Vai jūs nepagarināsiet viņam parāda nomaksas ter­miņu, abat? — jautaja priors, nokratīdams snaudu.

Abats izvilka no pergamenta tīstokļa apakšas dzeltena ziloņkaula rožukroņi. Viņš jautri iesmējās.

— Vai tiešām jūs, prior, iesakāt man atņemt svētajai Marijai mantu, kas viņai pienākas pilnīgi likumīgi? Žēl­sirdība ir cildens tikums, un man atliek vienīgi uzteikt jūs par to, ka jūs un brālis krustnesis dalījāties savā mantā ar pirmo pretimnākošo klaidoni…

Te abats šķelmīgi pamirkšķināja savam sarunu bied­ram, bet priors saviebās un kļuva gluži zaļš, atceroties tik­šanos mežā, lūgšanu, bēgšanu un negaidīto peldi strautā.

Pamanījis, ka bulta trāpījusi mērķī, abats vīpsnādams turpināja:

— Bet jūs no tīras sirds ziedojāt savu naudu, kamēr es rūpējos par svētās Marijas zemēm. Es jau šodien ielūdzu uz pusdienām tiesnesi un lordu šerifu, lai pabeigtu šo lietu. Protams, bruņinieka pils ir veca un vējš tajā svilpo kā stallī, toties viņa skābaržu mežs sagādās zīles prāvam cūku ganāmpulkam.

— Bet diena taču vēl nav beigusies, — priors piezīmēja. — Varbūt bruņinieks vēl ieradīsies.

— Kur tad viņš ņems naudu? Vai gan visā ziemeļu no­vadā atradīsies tāds cilvēks, kas uzticētu četri simti mar­kas badmiram bruņiniekam no Virisdēlas? Varbūt jūs, prior, — aiz cieņas pret viņa slavenajiem senčiem… Tur jau nāk mūsu cienījamie viesi! Esiet svētīti, lord tiesnesi! Esiet svētīti, lord šerif! Vai saule jau tuvu rietam?

— Paldies dievam, tuvu, — atbildēja karaļa tiesnesis, paklanīdamies abatam. — Katrā ziņā saule ir tuvāk rietam nekā sers Ričards Lī svētās Marijas klosterim.

— Jauki, jauki, lord tiesnesi! Steigsim pie galda, iekams diena nav beigusies.

Pieliekušies, lai neapdauzītos pret zemajām durvīm, viesi sekoja abatam ēdamistabā. Patlaban tur nebija mūku, tikai divi trīs klostera brāļi gaidīja savu ganu.

Karaļa tiesnesis pacēla vīna kausu un uzsauca:

— Es dzeru par krietno Ričardu Lī no Virisdēlas! Par viņa slavenajiem senčiem un viņu mantu! Par Virisdēlas pili! Par tīrumiem, par pļavām, par dižskābaržu mežu, par sera Ričarda Lī vilaniem!