Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

— Klusu! Viņi ir trīs. Nezinu, ko viņi gaida, taču, lai

tas būtu kas būdams, mēs cīnīsimies kopā ar to. Drošs paliek drošs, es aizvedu viņu zirgus.

— Ja viņu ir trīs, ko tad mēs gaidām? Ar trim taču mēs tiksim galā!

— Pagaidi, es gribu zināt, ko viņi tvarsta.

Tikko draugi bija piesējuši zirgus biezā krūmājā, aiz­mugurē ceļš sāka dunēt.

Uz slēpņa pusi aulekšos nesās jātnieks spožā bruņu kreklā.

Pavārs jau pavēra muti, lai uzsauktu viņam, bet Ma­zais Džons paspēja iebukņīt draugam sānos:

— Paga, netaisi troksni. Apturēsim viņu citādi.

Tai pašā mirklī smaga, trula bulta atrāvās no Mazā Džona stopa stiegras, un jātnieks novēlās no zirga. Viņš uzlēca kājās un raudzījās pēc ienaidnieka.

Mazais Džons mierīgi piegāja viņam klāt.

— Nomierinies, puis, — viņš sacīja. — Ceru, ka tu nesasities un bulta nav nodarījusi tev nekā ļauna. Tur priekšā ir slēpnis. Vai tikai tu neesi tas, ko gaida Gaja Gisborna ļaudis?

— Dievs ar ļaudīm un slēpni, — jauneklis nikni kliedza, izraudams zobenu no maksts, — bet tu par savu bultu man atbildēsi tūlīt, un tevi neglābs šerifa zīmotnes!

Mazais Džons pārlaida roku pār savu apmetni, kā gri­bēdams notraukt no vadmalas mazos krustiņus, kas grez­noja Notingemas garnizona strēlnieku apģērbu.

— Man nav laika cīkstēties ar tevi, puisīt. Skaties, tavs zirgs jau iztraucējis glūņas. Ieroči mums noderēs nopietnā­kam darbam.

Uzkalna galā jau parādījās trīs karavīri, kuriem galvās bija bruņu cepures ar vēršu ragiem. Mazais Džons, ne­gaidīdams, kad ienaidnieks pienāks tuvu, pacēla stopu, un spēcīgas rokas palaista bulta pārdūra pirmā uzbrucēja bruņu kreklu.

Karavīrs nokrita uz mutes, viņa ķermeņa smaguma spiesta, bulta izdūrās cauri ķermenim starp lāpstiņām, pa­celdama bruņu kreklu kā kupri.

— Tu neizbēgsi, Engelrik Lī! — iesaucās otrs Gaja Gis­borna kareivis, traukdamies virsū jauneklim.

Pavārs cīnījās ar trešo, un Mazajam Džonam atlika vie­nīgi noraudzīties kautiņā, jo pavāram viņa palīdzība nebija vajadzīga, bet jauneklis, kad viņš mēģināja tuvoties, uzkliedza:

— Liecies mierā, strēlniek, es pats tikšu galā!

Pretinieks, acīm redzot, bija spēcīgāks un izveicīgāks

par jaunekli, kurš tikko spēja atvairīt belzienus un, ka­reivja straujā uzbrukuma spiests, pamazām kāpās atpakaļ uz ceļa malu; Gaja Gisborna algotnis dzina viņu uz grāvi, pie katra cirtiena atkārtodams:

— Še tev maksa par Fransuā Taibuā! Še tev maksa par Fransuā Taibuā!

Pār kautiņa vietu sacēlās biezi, balti putekļi. Kāds zo­bena nocirsts ozola zars nokrita pie Mazā Džona kājām.

Tai brīdī karavīrs, kas cīnījās ar pavāru, iekliedzās:

— Palīgā, Giljom!

Aizsviedis prom vairogu, jaunekļa pretinieks deva sa­vam ienaidniekam pēdējo triecienu un metās biedram pa­līgā.

Bet viņš bija nokavējis: karavīra ķermenis, notraipot ceļu asinīm, nogāzās pie viņa kājām.

— Bēdz, Giljom! — ievainotais mirstot nostenēja.

Tad karavīrs, kuru sauca par Giljomu, pārlēca pāri biedra ķermenim un metās bēgt. Mazais Džons pavīpsnāja.

— Skrien labi, taču ne ātrāk par briedi, — viņš sacīja, nesteidzīgi paceldams stopu.

Taču viņš neizšāva, jo no meža izskrēja trīs pinkaini suņi, un strēlnieks tūlīt atskārta, ka tie ir tēva Tuka uz­ticīgie pavadoņi.

Acumirklī pārlēkuši pāri grāvim, suņi panāca bēgli, no­gāza viņu zemē un, zobus atņirguši, apstājās pie sava me­dījuma.

Draudēdami bēglim ar spīdīgajiem ilkņiem, viņi nepa­cietīgi raudzījās uz meža pusi.

Beidzot parādījās arī pats saimnieks.

— Zvēru pie svētā Kesberta, — tēvs Tuks izsaucās, iz­kūņodamies uz ceļa, — jums te bijusi branga plūkšanās! Vai tad tu, Mazais Džon, nevarēji pagaidīt mani?

— Bet kā tad es, svētais tēv, varēju zināt, ka dieva griba virzīs tavu gaitu uz šo pusi?

— Paskat, kā šerifs tevi uzposis! — tēvs Tuks vīpsnāja, taustīdams strēlnieka grezno apmetni. — Bet kas tie par puišiem? Un kālabad izcēlās kautiņš?

Mazais Džons uzsita pavāram uz pleca.

— Tas ir kārtīgs puisis, Arturs no Blendas, kuram gri­bas pašaudīt karaļa briežus un dižoties zaļajā apmetnī. Bet šis jauneklis pats mums pastāstīs, kā viņu sauc un kāda iemeslā dēļ Gaja Gisborna ļaudis uzglūnēja viņam.

-— Es esmu Elfers no Sailsas, — jauneklis teica, pētī­dams zem pleca pārcirsto bruņu kreklu. — Bet tu esi tēvs Tuks, atceros, redzēju tevi krodziņā «Zelta vērsis».

— Tad redz, no kurienes tu esi, puisēn! Pastāsti, pa­stāsti — kā klājas godājamam seram Stefenam?

— Sers Stefens neuzdrīkstas deguna galiņu pabāzt ārā no savas muižas. Kopš tā laika, kad jūs uz lielceļa pa­plucinājāt Notingemas kara draudzi, pie mums gan Vor- denā, gan Deirvoldā, gan Sailsā valda klusums. Edvards no Deirvoldas tagad ir pārvaldnieks pie mums. Viņš baidās iepīkstēties, jo līdz šim laikam viņam nav sadzijušas ribas. Tāpēc jau es laidos ceļā, lai jums par visu pastāstītu un satiktos ar Baltrocīti.

— Bet kāpēc tevi gaidīja Gaja Gisborna ļaudis? — Mazais Džons jautāja.

— To nu gan nezinu! Varbūt mana bruņu krekla un zobena dēļ? Es tos ieguvu godīgā cīņā ar sera Stefena .ka­ravīriem. Vai patiešām viņi būtu pazinuši zobenu un bruņu kreklu?

Jaunekļa vaigos atplauka bērnišķīgs sārtums. Mazais Džons pasmējās.

—- Tas tur neģēlis visu laiku pieminēja nez kādu Fran­suā Taibuā, — Elfers piemetināja.

Tēvs Tuks strauji apcirtās, padzirdējis šo vārdu.

— Tagad viss ir skaidrs! — viņš sacīja. — Viņi tevi, puisēn, noturēja par Engelriku Lī, sera Ričarda Lī dēlu. Tā ir tava laime, ka tu satikies ar Mazo Džonu! Šie stulbeņi būtu tevi sakapājuši gabalos, iekams pamanītu savu kļūdu. Pārsien viņam roku, Mazais Džon, bet es ap­runāšos ar to puisi, kamēr viņš nav sadomājis kaitināt manus suņus.

Mazais Džons noplēsa strēmeli no sava apmetņa un cieši pārsēja jauneklim ievainoto roku.

Pavārs izveda zirgus no meža uz ceļa. Tēvam Tukam piepalīdzot, viņš apsēdināja karavīru ar ragaino ķiveri at­muguriski viņa paša zirgā un cieši piesēja pie segliem, sajoza ar siksnām rokas un kājas. Tad viņš uzšāva zirgam, un tas aizauļoja, aiznesdams bezpalīdzīgo jātnieku.

Elferu piesardzīgi uzsēdināja otram zirgam mugurā. Ar veselo roku viņš saņēma pavadu.

Pavārs izvilka no grāvja maisu ar šerifa mantu. Tad Mazais Džons atvadījās no draugiem.

— Aizvediet Robiņam dāvanas no lorda šerifa, — viņš teica, pamājis uz maisu pusi. — Bet es uzmeklēšu pašu lordu; viņš pašlaik medī kaut kur pie Sudraba strauta. Drīz mēs panāksim jūs.

Divpadsmitā nodaļa

Par to, kā Muks, dzirnavnieka dēls, pamācīja krietnos vilanus

«Jel velciet stopus,» teica viņš,

«Jau vezumnieki klāt.

Mans — pirmais: dzīvos viņš vai mirs,

To izlemšu labprāt.»

Visos Anglijas ceļos čīkstēja ratu riteņi. Gaisā jau riņ­ķoja pirmās baltās pārslas, neiedrošinādamās nolaisties uz zemes. No rītiem peļķes sedza plāna ledus kārtiņa, bet debesis saulrietā dega vara sarkanumā. Tuvojās ziema, un zemju īpašnieki steidzās apbraukāt savus īpašumus — ievākt no vilaniem pēdējo gruntsnomu.