Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Pa veco Vatlingu, pa plašo Erminu, pa akmeņainām kalnu takām, pa šaurām meža stigām, pa nomaļiem un ļaužu pilniem laukiem, garām ķeltu kapakmeņiem, garām zeltainā lazdā jā slīgstošām romiešu kara nometnēm, ga­rām smagnējām normaņu baznīcām un stūrainām pilīm vērši laiski vilka ratus, kuru riteņi kauca zem jaunās ražas smaguma. Vējš aiznesa mākoņos putekļainus aitu vilnas kušķus, pelavas, dzintaraina medus smaržu, kū­pināmo šķiņķu dūmus.

Klosteru klētīm un pagrabiem durvis stāvēja vaļā līdz kājai; paceļamie tilti bija nolaisti kā dienu, tā nakti.

Kvieca cūkas, un gāgināja zosis, skaļi klaudzēja spri­guļi piedarbos, aušīgais miezis draiski plaukšķēja, iz­sperdams mucām spundes, bet visas šīs skaņas nomāca skaļā, griezīgā riteņu čīkstoņa.

Sarkanās kļavas un brūnganie ozoli kaisīja lapu klēp­jus zem iejūgto vēršu platajiem nagiem. Zvirbuļi nelab­prāt deva ceļu vēršiem, it kā būtu norunājuši, lai tos drī­zāk sabrauc nekā aizved no tīrumiem zeltainos graudus.

Suņi skraidīja starp vezumiem, te paskubinādami uz priekšu kūtros vēršus, te atpalikdami pie verstu staba, lai, pacēluši kāju, pārbaudītu, vai vēl saglabājies cietajā akmenī iecirstais uzraksts: «Šo ceļu taisījis Gajs Jūlijs Cēzars.»

Tai vietā, kur Bernisdēlas ceļš šķērso ceļu uz Sailsu, pakalnā aug kastaņa. No tās galotnes Muks, dzirnav­nieka dēls, ieraudzīja garu rindu pajūgu. 4

Viņš kā ķirzaka noslīdēja lejā pa gludo stumbru un nolēca zemē, kur smaildegunis Skarlets un Vils Baltro­cītis, ietinuši galvas.apmetņos, gulēja ciešā miegā.

— Divpadsmit pajūgi, katru velk astoņi vērši, septiņi vai astoņi zirgi ar nastām, — Muks sacīja, pamodinājis biedrus. — Pats bīskaps nebrauc ar tādu godu. Zvēru pie krusta, viņi nav atstājuši Votersā nevienu cūku, nevienu cālēnu!

— Kāda apsardze? — Skarlets staipīdamies jautāja.

— Skaitīsim pēc kautiņa. Kaut tikai pietiktu bultu.

Riteņu čīkstoņa tuvojās. Vējš atnesa govju īdēšanu,

zosu gāgināšanu, vistu kladzināšanu, dzinēju kliedzienus un pātagu plīkšķus.

— Patiešām, gada tirgus uz riteņiem! Robins mums sados, ja mēs palaidīsim garām tādu balvu!

Pieci bruņoti jātnieki jāja karavānas priekšgalā, trīs mūki tipināja viņiem nopakaļ. Zemu noliektām galvām klumpačoja pie pajūgiem piesietās govis. Skumīgi so­ļoja nastu nesēji zirgi, līgodamies zem smagas nešļavas.

— Priekšējais būs mans, — sacīja Muks, savilkdams stiegru. — Tu, Skariet, ņem uz grauda lielo, uz baltā zirga. Bet tu, Baltrocīt, — to, kas runājas ar mūku.

Trīs bultas reizē atrāvās no stopiem, it kā tās būtu palaidusi viena roka.

Priekšējais jātnieks kā maiss saguma uz zirga skausta. Tas, kas sarunājās ar mūku, būtu pakritis, ja ceļa biedrs nepieturējis viņu. Trešā bulta, noslīdējusi gar sardzēs vīra bruņu kreklu, iedūrās baltajai ķēvei purnā. Zirgs saslējās uz pakaļkājām un sāniski nogāzās uz priekšējā vēršu iejūga.

Riteņu čīkstoņa apklusa, pajūgu rindu ietina putekļu mākonis.

Vērši baurodami spiedās cits citam virsū, rati apgazas; zosis plivināja spārnus, cūkas kvieca, nastu nesēji zirgi meta kājas gaisā, kamēr nešļava spieda viņus pie zemes.

— Ļaudis, šurp! — kliedza tas sargs, kas bija nokritis no baltās ķēves. — Ar mums ir dievs un svētie! Pie ma­nis, Žofruā, Bonvalet. Visi virsū laupītājiem!

Viņš stāvēja ar zobenu rokā, ar savu ķermeni pieseg­dams mūkus, kuri bija pasteigušies noslīgt ceļos un sa­likt rokas. Viņiem blakus gulēja Baltrocīša bultas ievai­notais jātnieks.

Bet karavīrs veltīgi sauca palīgā. Izbiedētie zirgi, ieko­duši laužņus zobos, jau aizauļoja tālumā, aiznesot prom Bonvaletu un Žofruā. Vēršu dzinēji tik ātri pazuda zem saviem ratiem, kā pele iesprūk alā.

Strēlnieki zem kuplās kastaņas skaļi smējās, redzē­dami, cik brīnišķīgi iedarbojušās trīs labi notēmētas bul­tas.

— Zvēru- pie svētajiem rakstiem, tūkstoš bultu nevar aizvietot Robiņa Huda vārdu!

To pateicis, Skarlets nolēca uz ceļa, sekojot Mukām, dzirnavnieka dēlam, un Baltrocītim. Strēlnieki tūlīt no­mērķēja uz vienīgo aizsardzībai gatavo ienaidnieku.

— Klausies, kausli, — sacīja Muks, uzrunādams sardzes vīru, — ja tu te lauzīsies, mēs tev uzdāvināsim trīs krietnas bultas, ko darinājis klibais no Trentas. Tikai baidos, ka tu nonāksi ellē ātrāk nekā paspēsi tās kārtīgi saskaitīt. Bāz savu zobenu makstī, lai nerūsē rudens vējā. Tā! Un tagad paskatīsimies, kādu ciema kukuli mums sūta tas kungs.

Viņš nesteigdamies apstaigāja sadrūzmējušos pajūgus. Skarlets un Vils Baltrocītis cieši vēroja braucējus un pa­vadoņus, neizlaižot no rokām pret sargu vērstos stopus.

— Tā, — atkārtoja Muks, dzirnavnieka dēls, — tā. Medus un alus, tas labi. Jūsu medus droši vien ir garšī­gāks par kameņu medu. Rudzi ir labi. Auzas mums nav vajadzīgas. Ko lai mes darītu ar auzām, ja zirgus netu­ram? Ha! Kas par cūku! Kārtīga abata lielumā. To tu no­baroji, vilan? Neslepies taču zem ratiem, vai tad es esmu

nelabais? Atbildi, ja tev mēle mutē. Vai tu nobaroji to cūku, ka tā vairāk sniedz platumā nekā garumā?

Dzinējs bailīgi izlīda no ratu apakšas.

— Tava cūka? — Muks atkal prasīja.

— Bija mana, — nedroši atbildēja vilans.

— Kādēļ tu to atdevi mūkiem?

— Par cūku ganībām. Es rentēju zemi no abatijas.

— Un ko vēl atdevi?

— Divas zosis atdevu, desmit vistas, trīs čeldronus auzu.

— Laikam tie tev nebija vajadzīgi?

Tagad no visu ratu apakšām izlīda dzinēji. Viņi neiedro­šinājās tuvoties strēlniekam un staipīja kaklus, ieklausī­damies sarunā.

— Kāpēc tad nebija? — zemnieks aizvainotā balsī jautāja. — Man taču bija tikai divpadsmit vistas un divi gaiļi. Bet cūka — visā Votersā nav otras tādas cūkas, to katrs var pateikt.

— Tad ņem tos lopiņus sev, ja tie tev ir vajadzīgi, — Muks piepeši teica.

Vilans palika stāvot ar vaļēju muti un blisināja acis. Viņš kāpās atpakaļ, izbailēs uzlūkodams strēlnieku.

— Sev? Arī vistas? Arī cūku? Bet ko šie teiks?

Viņš pamāja uz mūkiem, kuri joprojām tupēja uz ce­ļiem, cieši saspiedušies kopā, salikuši rokas lūgšanai. Muks pasmējās.

— Viņi savu daļu ir saņēmuši. Kusties taču veicīgāk! Ņem savu mantu un stiep mājā. Vai tev sieva ir?

— Ir.

— Tad pasaki viņai, ka tā ir Robiņa Huda dāvana. — Tikai tagad visi saprata, ka strēlnieks nejoko.

Pirmais zemnieks vēl mīņājās uz vietas, nezinādams, kuriem svētajiem pateikties par savu laimi, bet cits, šķie­lēdams uz Muku, sāka raisīt savu govi vaļā no ratiem.

— Nu, nu, drošāk! — strēlnieks skubināja dzinējus.

Vilani veda savu gruntsnomu ar pašu vēršiem. Un,

līdzko Muks bija pamājis ar galvu, pajūgi apgriezās, ap­gāztie rati tika nostādīti uz riteņiem un pātagas skaļi plī­tēja vēršu muguras; kaut arī vērši kūtri sāka kustēties, karavāna tik veicīgi atstāja šo vietu, it kā to būtu aizrāvis viesulis.

Izkārpītā ceļa vidū palika medus kubuliņš, vēderīga alus muca un vairāki kviešu un rudzu maisi. Kad čīkstošā

ratu rinda bija pazudusi tālumā, Muks, dzirnavnieka dēls, pagriezās pret mūkiem. Svētie tēvi vēl joprojām tupēja uz ceļiem, nobālējušām lūpām čukstēdami lūgšanas.

Vils Baltrocītis un Skarlets jau sen bija nolaiduši sto­pus, bet bultas gulēja uz stiegrām. Sardzes virs, nekus­tīgs kā akmens tēls, skatījās uz to pusi, kur vēl kūpēja riteņu saceltie putekļi.