Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Skarlets veiklā lēcienā kā zaķis izspruka no alas un izklāja zālē savu apmetni. Viņš atraisīja pie mūku segliem piestiprinātās somas un izbēra no tām uz vadmalas zelta kaudzīti un sudraba riekšavu.

Viņš ilgi skaitīja monētas, tad atgriezās pie galda.

— Šķīstā jaunava atsūtījusi astoņi simti marku! Sudrabu es neskaitīju.

— Redzi nu, mūk! Ne velti es tam bruņiniekam teicu: izstaigā visu Angliju no jūras līdz jūrai, un tu neatradīsi drošāku galvinieku. Ja svētajai Marijai atkal būs kāda vajadzība, es allaž izpalīdzēšu.

Ekonoma seja vēl vairāk izstiepās, bet deguns atkal sāka bakstīt gaisu. Viņa mute vārstījās vaļā un ciet, un visi strēlnieki ziņkārē gaidīja, kādi vārdi nāks ārā no tās.

Bet tai brīdī pie alas ieejas atskanēja Mazā Džona skaļā, jautrā balss:

— Redziet, lord šerif, šajā alā no manis paslēpās zaļš briedis ar zelta ragiem. Viņš mani apžilbināja, es neuz­drīkstējos izšaut bultu uz viņu.

Jātnieks un gājējs apstājās uz sliekšņa, un jātnieks, paraudams pavadu, iebrēcās:

— Nolādēts! Tu esi apmānījis mani, Reinold Grīnlīf!

No ērzeļa pakavu apakšas pašķīda dzirksteles, bet Ma­zais Džons paspēja sagrābt tā iemauktus no vienas puses un Robins Huds — no otras.

— Piedod, lord šerif, — Robins teica, — kādēļ tu manu strēlnieku dēvē par Reinoldu Grīnlīfu? Pie mums viņu vienmēr sauca par Mazo Džonu. Mazais Džon, palīdzi dižciltīgajam lordam nokāpt no zirga.

— Sveiciens dārgajam viesim! — vienā balsī ieaurojās visi strēlnieki, kas tikai bija alā.

Robins nosēdināja šerifu pie galda blakus svētās Ma­rijas abatijas ekonomam.

— Man prieks tevi redzēt, šerif, — viņš sacīja. — Jau sen nebiju ticies ar tevi: kopš tā laika, kad klejojošs pod­nieks uzdāvāja tavai sievai trīs lieliskas krūzes un tu uz­lūdzi viņu pie sava galda. Beidzot es varu tev samaksāt gods godam! Vai medībās veicās labi? Tu redzēji, Robins Huds vēl nav izšāvis mežā visus karaļa briežus. Mēs pa­rasti izvēlamies treknākos, tādus, kas paši prasās katlā. Nobaudi, šo gatavoja tavs pavārs un zvērēja, ka strādājis centīgāk nekā Notingemā. Arī no alus neatsakies — par tā garšu un krāsu galvo svētās Marijas abatijas galvenais ekonoms.

Vai nu blakus sēdošo mūku dzeltenās sejas atgādināja atturības un gavēņa priekšrocības, vai arī šerifam šķita pārāk pazīstama sudraba cepešbļoda, uz kuras pavārs vi­

ņam pasniedza sulīgu brieža gaļas gabalu, vai arī pavārs, kas atklāti smējās par savu kungu, viņam šķita nevīžīgs un nepietiekami godbijīgs kalps, — šerifs, lai kā viņu pierunāja, ēdienam nepieskārās.

— Atlaid mani, nekaunīgais strēlniek, — šerifs sacīja Robiņam Hudam. — Es tev samaksāšu, cik tu prasīsi, kaut arī labprāt pakārtu tevi, kā esmu kāris tavus ļaudis.

— Nē! — Robins stingri atbildēja. — Nekas nav dār­gāks par krietnu ciemiņu. Vienīgi tad, ja mani ļaudis būs ar mieru par dažiem zelta gabaliem piedot tev visas pāres- tības", es viņiem paklausīšu. Skeitlok, Vil Baltrocīti, Muk, Skariet, Vil Statlij un Mazais Džon! — Robins pārlaida skatienu saviem strēlniekiem. — Dižciltīgais šerifs piedāvā mums izpirkšanas naudu. Cik tu, Skeitlok, ņemsi par roku, ko Ralfa Merdaha ļaudis nocirta tavam dēlam?

Skeitloks nesteigdamies iedzēra vīru, tad pamirkšķi­nāja tēvam Tukam, kas sēdēja viņam blakus.

Cik lai ņem no viņa? Vienu vai abas rokas?

Bet cik tu, Skarlet, ņemsi par rievu, ko iespiedusi sprādze, kuru es noņēmu no tava kakla?

Strēlnieks nekā neatbildēja.

Muk, dzirnavnieka dēls, — Robins turpināja, — es atceros, ka dižciltīgā lorda šerifa mežsargi norldīja suņiem tavu sievu. Par cik markām tu pārdosi savas sievas piemiņu? Vai tev pietiks simt marku? Tu redzi, šerif, mani ļaudis klusē. Protams, visi vēl nav sanākuši; varbūt no rīta ieradīsies pārējie un kādu iekārdinās solītie labumi, — aklo Henriju, kuram tu izdūri acis, vai Donkasteras Dāvidu, to pašu, kura zemi tu uzdāvināji seram Gajam Gisbornam. Bet šo nakti tev vajadzēs pārlaist kopā ar mums jautrajā Bernisdēlas mežā.

Suns, kas gulēja pie tēva Tuka kājām, atlaidās uz sāniem un nožāvājās, sārtā mēle satinās rullītī.

Resnais mūks sērīgi nolūkojās uz zilpelēkā mijkrēslī izzūdošo stigu.

Vismaz atlaidiet mūs! — Viņš iešņukstējās. — Drīz taču iestāsies nakts.

Šajā izsaucienā bija tik daudz īsta zaķa pastalas baiļu, ka Robins Huds sāka smieties. ».

Ejiet ar, — viņš sacīja mūkiem. — Jūs godīgi izpildījāt šķīstās jaunavas Marijas uzdevumu, un es negribu, lai viņas kalpi celtu man neslavu savā svētajā mājoklī. Dod viņiem zirgus, Vil Statlij. Bet šis, — viņš pamāja uz šerifu, — lai šodien izbauda, cik salda guļa mežā uz saknēm zem zaļās Linkolnas vadmalas.

Vienā mirklī šerifam norāva samta apmetni un zvērādu apšūtos svārkus, no kājām — zābakus ar zelta piešiem. Viņam uzmeta plecos zaļu apmetni no Linkolnas vadmalas, un līdz rītām viņš knosījās uz sasalušās zemes, gudrodams briesmīgu sodu Robiņam Hudam.

Nolādēts! — aukstumā zobus klabinādams, šerifs atkārtoja. — Tu, laupītāj, dārgi samaksāsi man par šo nakti!

Vai tev bija laba gulēšana, dižciltīgais lord? — no rīta viņu sveica jautrais strēlnieks. — Vai nav tiesa, šie ozoli dzied šūpļa dziesmas?

Lai man sola visas Anglijas bagātības, es šeit negulēšu otru nakti, — šerifs drūmi atbildēja, nolaizdams acis strēlnieka dzedrā skatiena priekšā.

— Bet tu šeit dzīvosi kopā ar mani — ne tikai mēnesi vai gadu vien, — Robins attrauca. — Tu gulēsi zem šī ozola, kamēr es neizdzīšu tev uzpūtību, šerif. Šoreiz tev dāvinu dzīvību, tādēļ ka tu biji laipnīgs pret manu Mazo Džonu.

Šerifs sēdēja uz apsūnojuša celma, neveikli tīstīdamies zaļajā apmetnī. Viņa sirmā, izspūrusī bārda drebēja vējā. Pie krunkainā kakla bija pielipuši zāles stiebriņi un sūnas.

Skeitloks, Muks, dzirnavnieka dēls, tēvs Tuks, Vils Statlijs un Vils Baltrocītis stāvēja blakus, Mazais Džons nospļāvās caur zobiem un atmeta ar roku.

— Labi, — sacīja Robins. — Šeit ir mans zobens, šerif. Pie tā man zvēri, ka tu nedarīsi ļaunu ne man, nedz maniem strēlniekiem ne uz zemes, nedz jūras ceļos.

Šerifs tik steidzīgi pielēca kājās, ka apmetnis pavērās, atklājot iekritušas baltas krūtis.

— Zvēru! Zvēru! Zvēru! — viņš trīsreiz atkārtoja. — Es būšu tev uzticīgs draugs, Robin Hud!

— Tad šķin prom no šejienes, vecais. Un pasteidzies, iekams mani puiši nav pārdomājuši.

Šerifs ielika basās kājas kāpšļos; vējš rāva nost no viņa pleciem zaļo Linkolnas apmetni.

— Ar karstu dzelzi es izdedzināšu šo midzeni! — šerifs, zobus sakodis, šņāca, skubinādams zirgu ar pletni.

Četrpadsmitā nodaļa,

kurā stāstīts par svētā Hjū brīnumdarītājiem pīšļiem un vēl kaut ko

Bet bultas bija kādas, garumā — jards!

Tām spalvas ziedojis pāvs!

Un iepriecē acis uzgali kalts

Sudrabs spīdīgi blāvs.

Piīhmeness spīdēja tik spoži, ka meža katru sprungulīti varēja saskatīt uz taciņas. Sudrabotie ozolu zari klāja zālei pāri melnu ēnu, bet tur, kur lapotne retojās, lejup snie-cās dūmakaini staru kūļi.

No resniem baļķiem celtās mežsarga būdiņas priekšā apstājās neizskatīgs kleperis. Sausnējs večuks neveikli nošļūca no segliem un, stipri pieklibodams ar vienu kāju, aizklumburoja pie loga. Viņš piedauzīja pie dēļa, ar ko logs bija aizklāts no iekšpuses, un tūlīt pie spraudziņas parādījās neuzticīga acs.