Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

— Tu, puiš, ej, no kurienes nācis, — Muks sacīja sar­dzes vīram. — Un paķer līdz šo maitas gabalu, kamēr kraukļi to nav saknābājuši.

Uzvēlis ievainoto biedru seglos, sargs saņēma aiz iemauktiem savu balto ķēvi, caur pieri paglūnēja uz mūkiem un devās prom.

— Ak, vilani, ne katru dienu tas kungs sūta tādus priekus! — Skarlets iesaucās. — Kā kumeļi, kā kumeļi! Vērši rikšoja kā kumeļi! Celieties, celieties, svētie tēvi! Pietiks dievu lūgt. Tik un tā jūs nevarat aizlūgt par vi­siem saviem grēkiem. Un kāda jēga gan simtreiz atkār­tot «Ave», ja šķīstā jaunava dzird jūs no pirmā vārda? Mudīgāk celieties augšā un palīdziet mums sakraut nas­tas zirgiem mugurā.

Sakrāvuši medu un alu, kviešus un rudzus paši uz sa­viem segliem, mūki centīgi nostiprināja nešļavu un, vez­dami zirgus aiz pavadām, sekoja Skarletam uz Bernisdē- las alām. Skarlets ik pa brīdim atcerējās, cik izmanīgi vi­lani bija pazuduši no acīm ar savu mantu, un smējās tā, ka viss viņa kalsenais ķermenis tricinājās.

Muks, dzirnavnieka dēls, un Vils Baltrocītis nāca no muguras.

— Oho-ho! — kāds uzsauca strēlniekiem, kad viņi bija iznākuši plašajā meža norā, un atbalss trīs reizes atkār­toja jautro saucienu.

Pazīstamais svilpiens pāršķēla gaisu, un, priecīgi rie­dami, cits citu apsteigdami, strēlniekiem pretī drāzās tēva Tuka suņi.

— Ehē! Arī tu ved mīļus ciemiņus, tēv Tuk? — iesau­cās Muks, dzirnavnieka dēls, un atbalss atkal mētāja vār­dus kā spēļu kauliņus. — Tā nu gan ir jauka dieniņa! Un kāds guvums jūsu maisos?

— Robiņam dāvana no lorda šerifa. Atgriezies Mazais Džons. Šo puisi viņš aizvilinājis no šerifa nama, bet zēnu viņi atraduši pa ceļam. Ka tevi sauc? Man izskrējis no prāta, puis.

— Elfers! — vienā balsī iesaucas Skarlets un Vils Balt­rocītis.

Bet jauneklis nekā neatbildēja, jo krietnie vilani, vecie draugi, pārāk cieši saspieda viņu. Tik cieši, ka viņš gan­drīz novēlās no zirga.

Trīspadsmitā nodaļa

Par to, kā Robins Huds Remisdēlas alā uzņēma dižciltīgus viesus

Lūk, briedis pazibēja skaists,

Bij spalva spoži ruda,

Un tūdaļ puiši trīsdesmit

Tam pēdās mežā zuda.

Noliekuši pie zemes miklos degunus, plītēdami strēl­niekus ar savām lunkanajām astēm, tēva Tuka suņi ieskrēja alā, rūpīgi izošņāja visus kaktus un, atraduši, ka viss ir kārtībā, nogūlās ap lāčādu, uz kuras sēdēja Robins, rokām aptvēris ceļus.

«Tūlīt būs klāt!» liecināja viņu jautrie purni, bet acis, kas šķielēja uz alas ieeju, un astes, kas nepacietīgi kul­stīja zemi, pauda citu: «Kur viņi palikuši? Kāpēc vēl nav redzami?»

Beidzot skaidras, aukstas saules apmirdzētas stigas viņā galā parādījās vesels gājiens: tēvs Tuks blakus jau­neklim, kam mugurā bija ar krustiem apšūts apmetnis; zirgs, kas nesa divus maisus; slaiks jātnieks bruņu kreklā, ar pārsaitētu roku; trīs mūki veda smagi apkrautus zirgus, bet visiem nopakaļ lepns jo lepns soļoja Muks, dzirnav­nieka dēls, Vils Baltrocītis un mazais smaildegunis Skarlets.

— Sveiciens Robiņam Hudam no lorda šerifa! — sacīja pavārs, nosviezdams pie Robiņa kājām maisus ar sudrabu. — Mazais Džons lūdza, lai pošoties uzņemt dižciltīgu viesi: ne vēlāk kā šo pašu vakaru viņš atvedīšot šurp manu kungu.

— Bet kas tu tāds esi?

— Šerifa kalps, — pavārs atbildēja. — Un, ja tu gribi, Robin, lai šerifs būtu apmierināts ar pusdienām, es izcepšu briedi taisni tāpat, kā to vienmēr darīju Notin­gemā.

Tēvs Tuks pagrūda Elferu uz priekšu.

— Šeit ir jauns vilcēns, no kura izaugs pamatīgs vilks! Viņš mums atvedis vēsti no Sailsas.

— Iedzer vīnu un liecies gulēt, — Robins gādīgi teica, ieraudzījis jaunekļa bālo seju. — Vai kauls vesels? Puiši, novelciet viņam šos kankarus un pārsieniet brūci labāk. Miers ar jums, svētie tēvi!

Mūki spiedās cits pie cita, bažīgi raudzīdamies apkārt. Strēlnieki ielenca viņus ciešā zaļā lokā.

— Tava seja man šķiet pazīstama, — Robins uzrunāja vienu no svētajiem tēviem. — Pacel mazliet augstāk savu kapuci! Varu likt galvu ķīlā, ka esam kādreiz tikušies! Tikai, cik atceros, toreiz tev uz apmetņa bija krusts. Tas laikam biji tu, ar ko mēs kopā lūdzām dievu, lai viņš mums sūta no saviem labumiem kādus desmit zelta nau­das gabalus? Un šis droši vien ir tavs toreizējais ceļa biedrs, vai ne?

Mazais, resnais mūks sāka kāpties atpakaļ, mēģinādams paslēpties aiz garā krustneša muguras; bet arī tas paspēra soli atpakaļ, atbildei nomurminājis ko nesaprotamu.

— Cik jauki, ka mums atkal iznācis sastapties! — Ro­bins pieceldamies teica. — Tagad mudīgāk pie galda — jūs droši vien esat noguruši no ceļa.

Uz platā galda laistījās šerifa sudraba cepešbļodas un zelta biķeri. Mūki paklausīgi gremoja, neiedrošinādamies pacelt acis uz strēlniekiem, viņi bija drūmi un klusi kā sikspārņi, kas nolikušies uz guļu. Strēlnieki aizgūtnēm cienāja nerunīgos viesus.

— Ņemiet treknākos gabalus, nav taču gavēņa diena. Skatieties, kā tēvs Tuks sukā šķiņķi, bet viņš taču arī ir no garīdznieku kārtas un kopš jaunības gadiem radis pie mērenības ēšanā! Šis vīns nāk no klostera pagrabiem, Brālis krustnesis droši vien jau to labi pazīst.

Kad viesi paēduši noskaloja rokas, Robins apjautājās:

— Sakiet, svētie tēvi, vai jūsu klosteris tālu?

Mūki saskatījās.

Resnis izmisušu skatienu uzlūkoja krustnesi; tas sabli- sināja acis, bet muti nepavēra. Atbildēja trešais mūks, kuram galva bija garena un kaila kā pīles ola, bet deguns atgādināja pīles knābi.

— Mēs esain no svētās Marijas abatijas, — viņš sacīja smalkā putna balstiņā. — Es esmu abatijas galvenais eko­noms un necietīšu nekādus apvainojumus!

— Svētais tēvs, — Robins pasmaidīja, — kādēļ lai es tev darītu pāri? Tas man ir liels gods, ka šķīstā jaunava izvēlējusies savu galveno ekonomu, lai atdotu man pa­rādu!

Mūks atgāza galvu kā pīle, kas dzer.

— Par kādu parādu tu runā, mans dēls?

Robins Huds saskatījās ar saviem strēlniekiem; kad viņš atkal pagriezās pret mūkiem, viņam acīs šaudījās jautras dzirkstis.

— Reiz bija tāds gadījums, kad jaunava Marija aizlika savu vārdu par bruņinieku, kuram es aizdevu četri simti marku.

— Vai jūs, prior, esat dzirdējuši par to? Es nekā nezinu par šo parādu.

— Pietiks jokot, mūk! — Robins iesaucās. — Kas tev ticēs, ka svētā jaunava aizmirsusi savu solījumu? Tu esi svētās Marijas abatijas ekonoms, kurš cits lai zinātu, ja ne tu? Viņa, protams, ir atsūtījusi naudu ar tevi, jo šodien notek norunātais laiks.

Ekonoms iespiedzās, bakstīdams uz visām pusēm savu knābi — gluži kā pīle, kas aizrijusies ar garozu.

— Bet es zvēru, — viņš šņāca, — ka mums nav ne fār- tinga.

— Arī seglu somas ir tukšas?

Uz mirkli plakstiņi piesedza mūka acis, kalsenajā kaklā noguldzās, it kā viņš beidzot būtu norijis savu garozu.

— Tur ir tikai divdesmit markas, ko mēs Votersā ievā­cām no saviem vilaniem. Zvēru, ka mums vairāk nekā nav.

— Arī es zvēru! — Robins atteica. — Ja jaunava Marija patiešām ir tik nabadzīga, es neņemšu ne fārtinga no šīs naudas un pat piemetīšu klāt viņas mantai. Bet, ja tur atradīsies vairāk par divdesmit, tas nozīmēs, ka svētā jaunava atsūtījusi savu parādu. Ej saskaiti, Skariet! Es zinu, tev nesajuks rēķini.