Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

— Tas nu gan ir labs kalps, kas guļ līdz pusdienai! — pavārs sacīja tik skaļi, ka visās tukšajās mucās un krū­zēs, kas atradās kambarī, nodunēja atbalss.

Pavārs atvēzēja smago dūri un belza Reinoldam Grīnlī­fam pa skaustu.

— Gods un cieņa krietnai dunkai! — iesaucās Reinolds Grīnlīfs, bāzdams mutē jaunu šķiņķa gabalu.

— Tas nu gan ir labs kalps, kas izlauž pieliekamā dur­vis, lai sarītos saimnieka labumus!

Un atkal podi un krūzes nodunēja, un atkal smagā dūre nolaidās uz Reinolda Grīnlīfa skausta.

— Gods un cieņa labai dūrei! — Reinolds Grīnlīfs at­kārtoja. — Bliez nu, draudziņ, trešo reizi!

— Saņem arī trešo! — pavārs noteica un tā iedunckāja strēlnieku, ka šķiņķis izkrita viņam no rokām un nogāzās uz grīdas.

— Es tā skatos, ka tava dūre nav sliktāka par ma­nējo! — Reinolds Grīnlīfs sāka smieties. — Zvēru pie svētā Vulfstana, kas iedzinis savu zizli akmens klonā, es neat­stāšu šo namu, iekams mēs ar tevi, lāci, nebūsim mēroju­šies spēkiem!

— To es vienmēr daru mīļu prātu, — pavārs atbildēja, — tikai baidos, ka tu, šerifam kalpodams, būsi aizmirsis, kā zobens jātur rokās.

— Paskatīsimies, paskatīsimies. Ņem ātrāk savu zobenu, nāc ārā pagalmā, brīvā vietā.

Tā Reinolds Grīnlīfs uzaicināja pavāru un, izgājis pa­galmā, gaidīja pretinieku.

Tas ilgi nekavējās.

— Es pazinu, — sacīja Reinolds Grīnlīfs, atsizdams pa­vāra pirmo triecienu, — pazinu vienu puisi, — te viņš izšķīla dzirksteļu kūli no pavāra zobena, — kas tik labi trina zobenus, — te viņš palēca sānis, izvairīdamies no trieciena, — ka, ja pamet gaisā pūciņu, — še, saņem, draugs! — tā nokrīt uz asmens un …

Bet Reinolds Grīnlīfs nepabeidza savu stāstu, jo at­klājās, ka pavārs ir labs cīnītājs, un prāts vairs nenesās uz pļāpāšanu. Gan līdzīgs spēks bija abiem, gan skatiens vie­nādi vērīgs.

Vecais atslēgzinis, pavārēni un visi, kas atradās šerifa namā, bija izskrējuši pagalmā un tikai spiedās pie sienām, kad zobens triecās pret zobenu un cīnītāji, te atkāpdamies, te uzbrukdami, tērauda mirdzas un šķindas apņemti, kā kamols vēlās no vienas vietas uz otru straujo, pēkšņo lē­cienu saceltajā putekļu mākonī.

Viņi kāvās ilgi, no abiem kūpēja garaiņi, bet nevienu zobens nebija ieskrambājis. Uz stingru spiedienu viens at­bildēja otram ar tādu pašu neatlaidību^ uz viltību — ar viltību, uz veiklu paņēmienu — ar veiklu paņēmienu, uz strauju kustību — ar strauju kustību. Un kautiņš beidzās ar to, ka abi cīnītāji sāka smieties un apsēdās zemē, kas bija nokaisīta ar smalku upes smilti.

— Tādu pretinieku bieži negadās sastapt! Ja tu tikpat labi prastu šaut ar' stopu, mēs abi varētu jautri dzīvot za­ļajā mežā. Robins Huds tev dos divsimt marku gadā.

— Ko lai saka, — pavārs atbildēja, — ar stopu es ne­šauju slikti, un ugunskurs mežā man tīkamāks nekā vir­tuves pavards. Šerifam es neesmu ne draugs, ne brālis; mums tikai jāiestiprinās pirms ceļa. Ej, vecais, nes šurp cienastu!

Šerifa kalpi steidzīgi pašķīrās, lai palaistu brašos vīrus, bet vecais atslēgzinis tecēja pa priekšu, žvadzinādams at­slēgas un žēlīgi tricinādams bārdu.

Pavārs nosēdināja pie galda visus savus pavārēnus un palīgus un bez lielām pūlēm piespieda viņus iedzert uz Reinolda Grīnlīfa un brašo meža vīru veselību.

Tad viņš aizveda strēlnieku pie lādes, kurā šerifs glabāja savus dārgos biķerus un šķīvjus.

Lāde bija aizslēgta ar trim smagām piekaramajam atslēgām, bet draugi tās norāva un izvilka dienas gaismā kaudzi sudraba un zelta trauku.

— Kā mēs visu to aiznesīsim? — Reinolds Grīnlīfs kļuva bēdīgs. — Tur būs krietnas trīssimt mārciņas, turklāt trauki nav parocīgi nešanai.

Bet pavārs sadabūja divus pamatīgus maisus, un draugi uzvēla nešļavu plecos.

— Ardievu, vecais! Nemērdē cilvēkus badā līdz pusdie­nām! — strēlnieks uzsauca, iedams ārā pa šerifa nama vārtiem.

— Kurp tad ved mūsu ceļš, Reinold? — pavārs jautāja viņam.

— Kas es par Reinoldu Grīnlīfu? Sauc mani par Mazo Džonu. Mūsu ceļš ved taisni uz ziemeļiem. Pašlaik mūsu nometne atrodas Bernisdēlas mežā.

Sargi pie Notingemas ziemeļu vārtiem izbrīnījušies pa­vadīja skatieniem divus šerifa kalpus, kas, dziedādami pārgalvīgu dziesmu, aizsoļoja, traukiem maisos šķindot, garām šauj laukam un karātavām uz to pusi, no kuras spirgts rudens vējš dzina mākoņu barus.

Saule norietēja, un virs meža uzlīda jauns mēness.

Mazais Džons un pavārs, kuru sauca par Arturu no Blen- das, neapstādamies soļoja uz priekšu vien pa gaismas pie­lijušo ceļu.

Mazais Džons pastāstīja ceļa biedram par daudziem drosmīgiem sava kunga darbiem: gan par to, kā jautrais Robins atbraucis uz Notingemu pārdot podus un nonācis pusdienās pie paša šerifa, gan par to, kā vecais karalis dzinies pakaļ Robiņam no Londonas uz Sērvudu, no Sēr- vudas uz Jorkšīru, no Jorkšīras uz Ņūkastlu un Beriku, bet no turienes caur Lankastru uz Česteru, un Robins viņam aizsteidzies priekšā par veselu dienu, ieradies Londonā un lūdzis karalieni Katrīnu nodot karalim sveicienus no viņa.

Viņš pastāstīja pavāram par jautro tēvu Tuku, par Muku, dzirnavnieka dēlu, pastāstīja, kā mazais Skarlets atriebās savam lordam par dēlu, kā Vils Statlijs izglāba no nāves aklo Henriju, kurš tad, kad vēl bija redzīgs, mācīja Robiņam šaušanas māku.

Arī dūšīgajam pavāram atradās ko pastāstīt Mazajam Džonam: par skaisto Elenu, ko viņš mīlējis vairāk nekā dzīvību, un par to, kā jautrajos Miķeļa svētkos viņš vedis Elenu pie altāra, lai mācītājs savienotu mīlestību, ko sen jau bija svētījušas zvaigznes, tvīkana miežu guba un sie­nāžu vijoles. Un kā Artura kungs, sers Ralfs Merdahs, pa­spēlējis uz kauliņiem viņa jauno sievu, un dižciltīgais bru­ņinieks Gajs Gisborns dabūjis vēl vienu kalponi.

Pie Trīs Ozolu krustcelēm Mazais Džons piepeši apstā­jās un nometa zemē savu maisu.

— Skaties, — viņš sacīja draugam, — zemē svaigi mēsli. Nesen kāds jājis pa šo ceļu.

Tālumā atskanēja pūces brēciens, rītausmas vējiņā no­čīkstējās koku galotnes.

— Nekas nav dzirdams, — pavārs teica.

— Tur jau ir tas āķis, — Mazais Džons čukstēja, ap­skatīdams nesastingušo piku. — Nekas nav dzirdams, bet mēsli vēl silti. Ievelc maisus grāvī, bet es iešu paskatīties, kas tur priekšā ir.

Viņš izņēma bultu no maka, nogriezās no ceļa un pa­zuda tumsā.

Arturs no Blendas ilgi gaidīja viņu, ar nepieradušu ausi ieklausīdamies meža atmodas šalkās. Grāvī bija auksts, pavārs ciešāk ietinās savā apmetnī un piespieda muguru pie vētras nogāzta apsūnojuša ozola stumbra. Nemanot viņš iegrima snaudā.

— Tagad nav īstais laiks gulēšanai, draugs! — virs viņa galvas atskanēja klusa balss.

Bailīgi sarāvies, pavārs atvēra acis.

Viņa priekšā stāvēja Mazais Džons un turēja pie ap­aušiem divus apseglotus zirgus.

Aiz tiem, pavadu nostiepis, stāvēja trešais" zirgs, kas bija piesiets pie priekšējā segliem.

Visiem zirgiem purni bija aizsieti ar siksnām, lai tie nevarētu zviegt.

— Tagad nav laiks gulēt, draugs! — strēlnieks atkār­toja. — Šorīt mums ies jautri. Tur, priekšā, ir slēpnis, es pazinu pēc bruņu cepurēm — tie ir Gaja Gisborna ļaudis.

Izbēgušajam pavāram miegs bija kā ar roku atņemts. Vienā lēcienā viņš atradās ceļa vidū. Mazais Džons sa­grāba viņu aiz elkoņa.