Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Ari Jorkas lords šerifs pacēla kausu. Bet tajā brīdī ēdamtelpā ienāca bruņinieks Ričards Lī.

Vārtu sargs, kas atvēra abatijas vārtus, ielaida sārtā apmetnī tērptu jātnieku, kuram sekoja ieroču nesējs.

— Savu mūžu neesmu redzējis tādu zirgu! — vārtu sargs iesaucās, apbrīnodams melno ērzeli.

Jātnieki, nolēkuši zemē, nometa savus bagātos apmet­ņus; bruņiniekam palika mugurā saplēstais, sarūsējušais bruņu krekls, ieroču nesējam — salāpīta ādas jaka. Un, iekams vārtu sargs bija paspējis atgūties no izbrīna, sers Ričards Lī pārkāpa pār ēdamistabas slieksni.

— Lai tas kungs jūs svētī! — viņš sacīja, noslīgdams uz viena ceļa. — Svētais tēvs, es atnācu noteiktajā dienā.

Abata roka nodrebēja, un vīna lāse noritēja pa viņa virstērpu, atstādama uz samta sudrabotu sliedi. Mūks ieurba bruņiniekā ciešu skatienu, tad atviegloti nopūtās. Viņu nomierināja parādnieka noplukušais izskats.

— Vai tu atnesi man naudu, bruņiniek? — viņš asi jau­tāja, neatņēmis ienācēja sveicienu.

— Ne penija, — sers Ričards Lī klusā balsī atbildēja.

Abats sāka trīcēt no prieka. Viņš ilgi smējās, pat iešņuk­stēdamies, berzēja rokas un saskatījās te ar tiesnesi, te ar Jorkas šerifu. Tad vienā malkā izdzēra savu biķeri un skaļi cirta to galdā.

— Mēs ar jums neesam kļūdījušies, lord tiesnesi! — viņš pieceldamies iesaucās. — Ričarda Lī zeme ir tuvāk svētajai Marijai nekā saule rietam. Kādēļ tad tu ieradies šeit, ser bruņiniek, ja tev nav četri simti zelta marku, lai samaksatu savu paradu?

— Lai lūgtu tevi, svētais tēvs, dot man vēl kaut mazlie­tiņ laika. Šķīstas jaunavas Marijas vārdā lūdzu tevi. ..

— Jūs dzirdējāt, tiesnesi? Jaunavas Marijas vārdā viņš lūdz, lai mēs viņam atdāvinām to, kas pēc likuma pieder jaunavai Marijai! Jāsaka, ser bruņiniek, tu prasi daudz. Kādēļ gan jūs nedzerat, šerif?

Tiesnesis pagājās pa zāli un apstājās pretī Ričardam Lī.

— Nē, mans dārgais bruņiniek, — viņš sacīja, — tagad par vēlu lūgt. Ja tev vajadzīgs labs padoms, ātrāk auļo atpakaļ uz Virisdēlu atvadīties no zemes un pils.

— Aizstāvi taču mani, Jorkas pilsētas šerif! — iesau­cās bruņinieks. — Nepieļauj, ka man no šejienes jāaiziet ar ubaga tarbu kaklā.

— Vai tas esi tu, kas runā, ser Ričard Lī? Kopš kura laika lepnie sakši zemojas normaņu priekšā?

Pat tagad, dzirdot šo apvainojumu, bruņiniekam pie­tika spēka savaldīties. Viņš atkal pagriezās pret abatu.

— Esi žēlīgs, svētais tēvs! Lieto manu zemi kā savu, ka­mēr es nebūšu nomaksājis tev parādu, bet neatņem man to uz visiem laikiem! Es kalpošu tev kā vienkāršs vilans. Zvēru tev pie krustā sistā Kristus, es atdošu tev parādu līdz pēdējam penijam!

Abats izsmejoši pakratīja galvu.

— Svētajai Marijai pietiek vilanu, kas prot zemi art labāk nekā tu. Bet pļaujas laikā mēs izdzīsim tīrumā sera Ričarda Lī — kādreizējā Virisdēlas īpašnieka vilanus.

Lai kam pievērsās bruņinieka acis, visur viņš atdūrās pret ļaunu prieku. Tikai priors, uzticīgs savam paradumam, mierīgi snauda, paslēpies aiz sudraba krucifiksa.

— Ja tā — nu labi! — sers Ričards bargi uzsauca. — Tu gribi, mūk, lai es krītu ceļos tavā priekšā? Sargies! Ja lik­tenis nav lēmis, lai man pieder zeme, toties ar zobenu es rīkojos lieliski. Atceries: jaunajiem Virisdēlas saimnie­kiem labi neklāsies!

Tiesnesis kaut ko iečukstēja abatam ausī. Tas pamāja ar galvu.

— Paklausies, ser Ričard Lī, — abats sacīja, — tu veltīgi iekaisti. Četri simti markas tev tika dotas pret ķīlu — ta­viem īpašumiem. Tu neatdevi parādu norunātajā laikā. Tātad no šī brīža gan tava zeme, gan pils pieder abatijai, un tiesnesis un šerifs var tūlīt apstiprināt mūsu tiesības ar parakstu un karaļa zīmogu. Bet es negribu tev darīt pāri. Tavs feods * maksā vairāk nekā četri simti marku. Tādēļ es domāju, ka svētā Marija neapvainosies, ja bez tās naudas, ko tu esi parādā, es tev došu vēl simt zelta markas.

— Bet vai tu nevari samaksat divsimt? — Sers Ričards saskatījās ar savu ieroču nesēju, jautro^ Klemu no Klu, kurš stāvēja pie durvīm, sastindzis kā sālsstabs. — Var­būt tu man uzdāvināsi vēl divsimt?

— Nē, divsimt nevaru maksat. Varbūt, rau, tiesnesis mums palīdzēs?

— Varbūt patiešām, — tiesnesis pamaja ar galvu. — Es piemetīšu vēl piecdesmit. Par to pļaviņu, kas blakus ska- baržu birzij …

Te bruņinieks iesaucās:

— Zvēru pie svētā Vulfstana, esmu redzējis daudz suņu, bet tik rijīgus gan ne! Nu nē, manu pili nedabūs ne tiesnesis, nedz mūks! Saņem, abat, savu aizdevumu — ska­ties, saule vēl nav norietējusi. Skaiti uzmanīgi un raugies, vai monētas ir labas.

Paķēris no Klema naudas maku, bruņinieks to atvēra un izbēra uz galda. Rieta saules stars ieslīdēja ēdamista­bas logā un iededza sarkanas ugunis zelta monētās.

Kņadas pamodinātais priors palīda zem galda pacelt mo­nētu, kas bija noripojusi uz grīdas. Bet saule . ..

Saule vēl mazliet pavilcinājās debesīs, laipni noraugo­ties uz diviem košos apmetņos tērptiem jātniekiem, kuri attālinājās no svētās Marijas abatijas pa ceļu, kas ved uz rietumiem, — laimīgo seru Ričardu LI un viņa jautro ieroču nesēju, jauno Klemu no Klū.

Vienpadsmitā nodaļa

Par to, kā Reinolds Grīnlīfs kalpoja šerifam

Velk pavārs Džonam reizes trīs —

Bezmaz vai kapu roc.

«Man patīk sitiens,» teica Džons,

«Kas tādas dūres dotsl»

— Kur tas redzēts, ka līdz pusdienai cilvēkus mērdē badā?

— Bet kur tas redzēts, ka kalps krāc līdz pusdienai? Lords šerifs sen ir medībās, bet tu tikai nule izberzi acis. Ja es būtu šerifa vietā, es jau sen …

— Paēdini taču mani, vecais āzi! Es tev saku, es ne­esmu mūks un netaisos gavēt.

— Vajadzēs pagavēt, kamēr atgriezīsies saimnieks. Es tev, dīkdienim, ne sausu garoziņu nedošu, kamēr viņš nepārradīsies mājās.

— Tad iedod jel ko rīkli izskalot! Vai tiešām tev žēl kausa alus?

Atslēgzinis uzgrieza Reinoldam Grīnlīfam muguru un, atslēgas žvadzinādams, sāka slēgt ciet pieliekamo kam­bari.

— Labi! Ja tā, tad varam paņemt paši, — sacīja Reinolds Grīnlīfs un pacēla roku.

Vecais kūleniski aizripoja sānis. Bet šerifa kalps ar kāju izspēra durvis un pieliecies iegāja pieliekamajā kambarī.

Viņš ielēja krūzi alus, iztukšoja to un ielēja vīnu.

Atslēgzinis sēdēja uz grīdas, neiedrošinādamies pakus­tēties, blenza uz viņu un klusītēm lūdza dievu.

Reinolds Grīnlīfs pagriezās pret veci un labsirdīgi teica:

— Varbūt iedzersi kopā ar mani, vecais? Atklāti sa­kot, lordam šerifam ir gluži labs vīns!

Bet kambarī netrūka arī citu labumu. Izvilcis aiz jostas aizbāzto nazi, Reinolds Grīnlīfs nogrieza riecienu kviešu maizes un nocēla no āķa žāvētu šķiņķi.

Bāzdams mutē kumosu pēc kumosa, šmakstinādams, uz­lielīdams ēdienu, pa starpām iemezdams te krūzi alus, te krūzi vīna, jautrais strēlnieks bija pavisam piemirsis par vecīti, bet tas rāpus izrāpās no gaiteņa, piecēlās kājās un skriešus metas uz virtuvi.

Piepeši plata ēna pilnīgi aizklāja gaismu.

Reinolds Grīnlīfs atrāvās no šķiņķa un ieraudzīja, ka durvīs stāv lorda šerifa vecākais pavārs; zem viņa elkoņa rēgojās vecā atslēgziņa sirmās bārdas kušķis.