Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

— Klausieties! Klausieties! Klausieties! Klausieties, visi krietnie ļaudis, klausieties, mednieki, karavīri un mež­sargi! Klausieties visi, kas nesā stopu un bultu maku! Šis ir dižciltīgā Notingemas šerifa aicinājums. Svētā Pētera dienā mēs aiciņām visus labus šāvējus no ziemeļu puses uz jautru sacensību. Kas labāk par visiem šaus mērķī, tas kā balvu saņems tīra sudraba bultu. Bultai būs uzgalis un spalvas no tīra zelta. Un šis šāvējs tiks dēvēts par labāko ziemeļu novada strēlnieku šaipus Trentas. Dievs, sargi karali Ričardu un pestītāja atdusas vietu!

Cits jāšus, cits kājām, vienatā un draudzīgos pulciņos, no Mensfīldas un no Ollertonas nāca strēlnieki uz Notin­gemu.

Robiņa Huda puiši, atstājuši Šērvudā un Bernisdēlā sa­vus zaļos apmetņus, dzeltenos, zilos, brūnos kamzoļos

ģērbušies, pa vienam ienāca pilsētā garām modrajiem še­rifa sargiem; viens gāja pa ziemeļu vārtiem, otrs pa dien­vidu vārtiem iejāja uz veca ēzeļa. Bet šerifa kalpi jopro­jām gaidīja, kad tad pilsētā parādīsies veiklais strēlnieks ar savu kara draudzi. Viņa dēļ taču heroldi bija pūtuši taures uz visiem ceļiem!

Šerifs un augstie viesi uzkāpa uz paaugstinājuma, kas bija izgreznots ar raibām lentēm. Šerifam pie labās rokas sēdēja viņa sieva cieši sašņorētā ņieburā, ar auskariem ausīs, garās bizes bija ieliktas izšūtās zīda kulītēs.

Zobeni klaudzēja gar dēļiem, kamēr bruņinieki sasēdās savās vietās.

Pūlis cieši ielenca plašo šauj lauku — karotāju dzelzs ķiveres pamīšus ar zemnieku tūbas platmalēm.

Četri simti strēlnieku, stiegras trinkšķinādami, gaidīja sacensības sākumu.

Mazs vecītis ar ādas somu pār plecu noslīga uz ceļiem šerifa priekšā.

— Dižciltīgais lord šerif, — viņš klusi teica, paskatījies visapkārt, — ja tu man uzdāvāsi vienu zelta marku, es tev pateikšu, kā starp šiem strēlniekiem atrast laupītāju Robiņu Hudu.

— Kas tu tāds esi, un kas tev zināms par laupītāju, vecais?

— Es esmu bultu meistars no Trentas, ser. Es iztaisīju Robiņam Hudam bultas, ar kurām viņš ieradīsies svētkos. Šo bultu uzgaļos es ierobu mākslīgas spraugas, tā ka bul­tas lidodamas spalgi un gari svelpj. Laupītāju nevar pazīt starp citiem strēlniekiem, jo viņš ir pārģērbies un nokrā­sojis bārdu. Bet tu viņu atšķirsi pēc svelpjošām bultām.

Šerifs ķēra ar roku muķī, kas karājās pie jostas, un pa­svieda vecītim mazliet sudraba.

— Tu esi pelnījis balvu, vecais! Ja tavas bultas palī­dzēs notvert laupītāju, tu Saņemsi jaunu svārku un pie­devām naudu.

Viņš pieaicināja pilsētas sardzes priekšnieku un pavē­lēja izsekot strēlnieku, kura bultas skaļi svelpj, un saņemt to ciet, tikai nemanāmi un klusām, lai netraucētu svētku priekus.

Pa to starpu sākās šaušana.

Divi simti divdesmit jardu no svītras zemē bija ierakts apaļš mērķis.

Strēlnieki, ar ceļgalu piespiezdami lokano koku, salieca stopus, lai uzmestu stiegras cilpu uz ierobi] urna. Šķita, ka pār šauj lauku, griezīgi kliegdams, aizlaižas putnu bars, — tur savītās dzīslas dziedāja zem spēcīgiem pirkstiem.

Te šur, te tur satrūkdama skaļi noplaukšķēja pārāk cieši savilkta stīga.

Melnais Bils vērīgi ielūkojās strēlnieku sejās.

Viņš pazina Mazo Džonu, Baltrocīti, kārno strēlnieku, ar kuru reiz jau bija ticies šauj laukā aiz pilsētas mūriem.

Bet Robins nebija redzams.

Kad pienāca mežsarga kārta, viņš drošu roku palaida bultu mērķī, un šī bulta neskanēja citādāk par visām pā­rējām, jo labākās, ko bija dāvājis klibais no Trentas, Mel­nais Bils glabāja grūtajai sacensībai, kas vēl bija priekšā.

Pie svītras izspraucās neredzīgais ar diviem sarka­niem dobumiem acu vietā, vilkdams līdz trīskājainu suni.

— Bezacis ar bezkājaini! Dodiet ceļu! — kliedza bērni, un ļaudis pašķīrās,, lai palaistu aklo.

Notingemā visi zināja, ka vecais Henrijs kādreiz bijis pirmais šāvējs visā Anglijā, bet šerifs notvēris viņu me­dībās karaļa mežā un par sodu izdūris viņam acis.

Puisis aveņsārtā kamzolī uzlika roku aklajam uz pleca.

— Sveiks, Henrij, — viņš klusi sacīja. — Ko tad tevi neredz Sērvudā?

Neredzīgais sarāvās.

— Atnākšu, atnākšu, strēlniek, — viņš atbildēja. — No­tingemā jau metas garlaicīgi.

Aklais pielieca galvu un ilgi ieklausījās bultu dūkšanā.

— Ak, ka gribētos pašaudīt! — viņš nopūtās.

Puisis sārtajā kamzolī ielika aklajam rokās savu stopu un bultu.

— Parādi viņiem, Henrij, ka šādam mērķim acis ne­maz nav vajadzīgas.

Vēl viena bulta aizsvelpa garām un atsitās pret mērķi.

— Zvēru pie svētās trīsvienības, patiešām parādīšu! — Aklais pasmaidīja platu smaidu. — Paturi manu suni, dē­liņ. Ei, puiši, palaidiet mani pie svītras.

Atgāzis galvu atpakaļ, viņš piegāja pie svītras, kur strelnieki rādīja savu māku. Pūlis pieklusa, vērodams aklā lepno stāju.

— Šaujiet, šaujiet, puiši! -— vecītis skubināja. — Šau­jiet spēcīgāk, lai es sadzirdu mērķi.

Stops sastinga viņa rokā.

Vecais strēlnieks nekustēdamies ieklausījās, kā bultas atsitas pret apaļo dēli. Bulta, kas bija atvilkta aiz labās auss, lēnām griezās, sekojot skaņai; viegla pūsma kusti­nāja spilgtās pāva spalvas uz tās kāta.

— Cik jardu līdz mērķim?

— Divsimt divdesmit.

Ievingrinātā roka pacēla bultas uzgali collu augstāk.

— Skaties, šerif, — aklais skaļi teica, nepagriezdams galvu, — tādos mērķos jau tikai akliem vien jāšauj!

Viņš ar tādu spēku palaida stiegru, ka bulta pāršķēla mērķi uz pusēm. Pēc tam, nepiegriezdams vērību strēl­nieku un tautas jūsmīgajiem saucieniem, augstu celdams ceļgalus, gāja prom no svītras. Puisis sārtajā kamzolī skrēja viņam pretī ar trīskājaino suni pie siksnas.

Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr visi četri simti strēl­nieku izšāva pirmo reizi.

Otrajā kārtā bija palikuši piecdesmit.

Mērķi nostādīja simt jardu tālāk, un pa trim bultām tajā iešāva tikai septiņi: zilais kamzolis, rudais kamzolis, Mel­nais Bils, aveņsārtais kamzolis, kārnais strēlnieks un divi no šerifa apsardzes.

Tagad kalpi atnesa klēpi šmaugu kārkla vicu, kam bija nomaukta miza, un iedūra trīs vicas zemē trīssimt jardu no svītras.

Zemnieki jautriem izsaucieniem uzkurināja strēlniekus:

— Vai patiešām kāds varēs ar bultu nošķelt tādas tie­vas viciņas?

— Tas tikai Robiņam būtu pa spēkam!

— Vecais Henrijs jau droši vien trāpītu, ja viņam būtu • acis.

— Bet Robins laikam nobijies: nez kāpēc šodien nerā­dās.

— Skaidrs taču — katram sava āda dārga. Ja viņš at­nāktu, lords šerifs viens divi nogrābtu viņu.

— Ei, tu, rudais kamzoli! Ko tu tur čuksti savai stiegrai? Pasaki, kā sauc tavu svēto, lūgsimies kopā — varbūt viņš ātrāk uzklausīs!

Kārnais strēlnieks pirmais izgāja pie svītras.

— Re, kur strēlnieks! Ne strēlnieks, bet bulta: gan tievs, gan viegls!

— Ko viņš tur pesteļo? Paskat: pameta spalviņu gaisa!

— Viņš ķer vēju.

Uzmanīgi novērojis spalviņas lidojumu, strēlnieks no­mērķēja un palaida stiegru. Vica notrīcēja, bulta skāra to, bet aizlidoja garām. Ar otro šāvienu viņš sašķēla kārkla vicu, trešā bulta netrāpīja.

•— Nu, rudais kamzoli, parādi, vai tavs svētais mīl tevi!

Labi noaudzis puisis lempīgā gaitā piegāja pie svītras, noslaucīja labo roku pie sava rūsganā kamzoļa, nostājās, plaši iepletis kājas, un izšāva. Vica, ko spēcīgais trieciens bija izrāvis no zemes, nokrita zālē.