Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Melnais Bils caur pieri paglūnēja uz strēlnieku: viņu kaitināja Mazā Džona veiksme.

Otra vica sašķīda šķēpelēs.

— Ai, rudais, ai, rudais! — pūlī kliedza. — Viņš taču varētu mušai acī trāpīt, ja labi notēmētu.

Bet trešo reizi Mazajam Džonam nošķiebās. Viņa vietā pie svītras nostājās zilais kamzolis.

Vils Baltrocītis, divas reizes no vietas izšāvis neveik­smīgi, vainīgi atskatījās uz puisi sārtajā kamzolī. Tas pār­metoši pašūpoja galvu.

Pirmais no šerifa sardzes vīriem izšāva trīs bultas, bet visas aizlidoja grūtajam mērķim garām.

Tagad pienāca Melnā Bila kārta. Pēc sava paraduma viņš tā piemiedza aci, ka strēlnieki plīsa no smiekliem.

Pāri laukam aizšalca garš, griezīgs svilpiens.

Tēmējums bija pārāk zems — bulta iecirtās zemē pie pašas vicas.

— Aiztaisi ciešāk aci! — no visām pusēm sauca. — Ne­uztraucies, bārdaini! Velns pagrūda tavu elkoni!

Šerifs, izdzirdējis bultas svilpienu, piecēlās.

— Kur tava izdaudzinātā veiklība, strēlniek? — viņš . izsmejoši jautāja, un mežsargs atbildēja ar izbrīnījušos skatienu. — Paradi, parādi, kā jūs šaujat karaļa briežus!

Apmainījis stopa stiegru, Melnais Bils atkal izšāva. Ne­kustīgajā klusumā atkal aizdžinkstēja spalga, svelpjoša skaņa. Otra vica pāršķīrās uz pusēm, pēc tās arī trešā.

— Kas šim puisim par bultām? Šņāc kā čūskas. Bet labi mērķē! Ja viņš piešaudītu …

Kad melnbārdainais strēlnieks iejuka pūlī, ap viņu sa­cēlās kņada. Bet visas acis bija vērstas uz mērķi, jo pie svītras jau stāvēja otrs karavīrs no šerifa sardzes un mēr­ķēja.

Viens… Pirmā vica, bultas ieskrāpēta, salīgojās.

Divi… Otrai norāva galotni.

Trīs … Trešā vica pāršķīrās uz pusēm.

Pūlis salīgojās, četri simti stopu pacēlās gaisā, sveicot prasmīgo šāvēju. Šerifs atkal piecēlās, un viņa rokā at­mirdzēja zelts un sudrabs — bulta, kas bija paredzēta sa­censību uzvarētājam. Vienu mirkli viņš vilcinājās, no­skatīdamies, kā viņa sardzes vīri velk prom no šauj lauka melnbārdainu strēlnieku, kas pretojās.

Tajā brīdī pie svītras iznāca puisis aveņsārtajā kamzolī.

— Tādi braši zēni man patīk, — puisis jautri teica, uz­sizdams ar smagu roku karavīram pa plecu. — Bet mūsu sacensība vēl nav beigusies. Ei, jūs tur, nesnaudiet! Ie­spraudiet jaunas vicas!

Trīs bultas, pāva spalvām laistoties, cita pēc citas aiz­lidoja no viņa stiegras, lauka viņā galā līgojās trīs sa­šķeltas vicas.

— Bet tagad, puis, mēs atkal sacentīsimies, — Robins pa­čukstēja šerifa strēlniekam. -— Tikai norunāts: ja tu šausi labāk par mani, es iešu kalpot pie tevis, bet, ja pārāks būšu es, — tev jānāk kopā ar mani klejot pa jautrajiem mežiem!

Šerifs nolaida sudraba bultu, gaidīdams, kad pieklusīs pūļa apdullinošā rēkoņa.

Kad saucieni bija noklusuši, viņš sacīja:

— Es nezinu, kam lai piešķir balvu. Kā lai pasaka, kurš no jums labāks, ja abi šāva nekļūdīgi? Izvēlieties, kā jūs tagad sacentīsieties.

— Lai saka Henrijs, — pūlis sauca. — Lai Henrijs saka!

Desmitiem roku pastūma aklo uz priekšu.

— Lai paSpēkojas, kurš labāk šauj sviedienā! — teica Henrijs.

Un tūlīt tauta uztvēra viņa vārdus.

— Sviedienā! Sviedienā! Šaujiet sviedienā!

Karavīrs pamāja ar galvu.

Viņš atkal piegāja pie svītras un, turēdams gatavībā uzvilktu stopu, uzgrieza šauj laukam muguru. Tagad viņš nevarēja redzēt, kādā attālumā un kurā vietā vica tiks iesprausta zemē. Pēc šerifa zīmes viņam vajadzēja pa­griezties un, iekams šerifs noskaitīs līdz trīs, izšaut bultu.

— Gatavs! — šerifs sacīja. — Viens … divi„. trīs!

Karavīrs izšāva, bet netrāpīja. Šerifs saviebās, jo vēlēja veiksmi savas sardzes strēlniekam, bet nekādā gadījumā nepazīstamajam zemniekam aveņkrāsas kamzolī.

Kad tas uzgrieza muguru šauj laukam un vica bija iesprausta zemē jaunā vietā, šerifs atkal iesaucās: «Ga­tavs!» — un skaitīja līdz trīs.

Šoreiz viņš skaitīja daudz ātrāk, bet strēlnieks aveņkrā­sas kamzolī paspēja laikā izšaut.

Apmetuši gaisā plašu loku, bulta nošņāpa baltās vicas galotni.

— Tad saņem balvu! — šerifs teica, sniegdams strēl­niekam aveņkrāsas kamzolī bultu ar tīra zelta uzgali un spalvām. — Tu patiešām pelni, ka tevi sauc par labāko strēlnieku visā ziemeļu novadā šaipus Trentas.

Nepazīstamais sārtajā kamzolī, palocījies šerifam un ga­vilējošam pūlim, ielika bultu savā makā.

Viņu ielenca zilie, rudie, dzeltenie kamzoļi.

Kāds parāva strēlnieku aiz piedurknes. Tas bija klibais bultu meitars no Trentas.

— Mums jāpasteidzas, draugi, — viņš atgādināja. — Drīz viņi sapratīs, ka tos pievīlusi bulta, kas vējā svelpj.

Sešpadsmitā nodaļa

Par to, kā Robins izglāba trīs atraitnes dēlus

«Jā, drānas,» šerifs sacīja,

«Un naudas — vesels maiss.

Viens svārks un pensu trīspadsmit —

Lūk, bendes pelnītais.»

— Kas tad noticis taviem dēliem, labā sieviņ? — Ro­bins jautāja.

— Sers Stefens uzzināja, ka tie ir viņi, — vecenīte at­bildēja. — Viņš uzzināja, ka viņi iekūruši sārtu, kurā sa­dega visas muižas tiesas grāmatas un tīstokļi. Mani dēli ir labi zēni, viņi ir kā trīs jauni ozoliņi! Bet sers Stefens sa­ņēma viņus ciet un aizveda uz Notingemu, un tagad šerifs viņus pakārs. Cilvēki runā, ka tu nekad neatstājot vilanu nelaimē. Palīdzi man, glāb manus puisēnus, strēlniek!

— Labi, — Robins atbildēja. — Ej mājā un neraudi, es izglābšu tavus dēlus.

Viņš piecēla vecenīti kājās un pagriezās pret strēlnie­kiem.

— Atnes manu stopu, Donkasteras Dāvid. Nu, puiši, kas grib nākt man līdzi uz Notingemu?

Bet strēlnieks, kuru sauca par Donkasteras Dāvidu, ne­kustējās no vietas.

— Tu nedrīksti iet uz Notingemu, Robin! — viņš iesau­cās. — Uz Vatlingas ceļa vakar stāvēja herolds un sauca, ka šerifs izsludinājis godalgu par tavu galvu.

— Un vai dārgi maksā mana galva?

-— Šerifs sola divdesmit markas katram, kas tevi nogā­dāšot Notingemā dzīvu vai mirušu.

— Tu nerunā patiesību, Dāvid, — Robins sarauca uzacis. — Es pats arī biju Vatlingā; es dzirdēju, ko sauca ziņo­tājs. Divdesmit markas šerifs solīja par mirušu Robiņu Hudu, par dzīvu — tikai desmit markas! Tu runā kā gļēvulis, Dāvid!

Jautrais strēlnieks paņēma savu stopu un bultu maku, kurā paspīdēja arī sudraba bulta, lorda šerifa dāvana. Biedri sekoja viņam, un strazdi svilpoja zaros, čivināja zīlītes un kaņepīši, virs galvas klaudzināja raibie dzeņi.

Uz lielceļa Robins sastapa skrandās ģērbtu ubagu. Ro­bins nometa no pleciem savu zaļo apmetni un atdeva to diedelniekam, bet pats virs sārtā kamzoļa uzmeta kreklu, kurā bija vairāk caurumu nekā dažādas krāsas ielāpu.

Kad strēlnieki tuvojās Notingemai, viņi ieraudzīja pie pilsētas mūra trīs karātavas un lielu ļaužu pūli.

Robins Huds spraucās uz priekšu, piesaukdams Kristus vārdu un kasīdamies, kā to dara utaini klaidoņi.

Trīs atraitnes dēli ar sasietām rokām un kājām stāvēja pie karātavām, un viņus ielenca šerifa sardze spīdīgos bruņu kreklos, ar šķēpiem, dāņu cirvjiem un stopiem ro­kās. Šerifs sēdēja uz augsta, ar saracēņu paklāju apsegta krēsla, viņam blakus sēdēja zvērinātie un sers Stefens.