Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Robins Huds piecēlās un nomērķēja uz kaiju, kas gluži nekustīgi turējās gaisā; virs buras putns plīvoja tik tuvu, ka varēja saskatīt, kā tas mirkšķina acis; bet tajā mirklī, kad Robins palaida stiegru, jūra piepeši uzmeta kūkumu, laiva sacēlās stāvus kā niķīgs zirgs, bulta aizlidoja vai nu debesīs, vai ūdenī, bet strēlnieks pārkūleņoja pāri di­viem soliņiem un ar plecu atsitās pret bortu, gandrīz sa­lauzdams stopu. Kuģinieks uzmeta viņam niknu skatienu, tad iekoda zobos savas rudās bārdas galu un sāka lūgt svēto jaunavu, jo pārāk labi apjauta, cik prasmīgi kuģo­tāji ir jūras braucēji zaļajos apmetņos.

— Nolādētais dzimums! — viņš lādējās. — Jūs esat tādi paši jūrnieki kāds es — bīskaps! Šodien jūs no­brauksiet jūras dzelmē, tur jums īstā vieta! Tikai arī man tad jāiet bojā kopā ar jums. Skatieties, krasti vairs nav redzami!

Kuģinieks nolaida buru un uzbrēca Mazajam Džonam, lai labāk uzmanot stūri. Plaši iepletis kājas, viņš stāvēja laivas vidū tik stingri, it kā būtu pieaudzis pie laivas di­bena.

— Zvēru pie svētā Petrika, — kuģinieks auroja, — es nežēlošu dzīvību, lai tikai redzētu, kā jūs noburbuļosiet lejā! Sauszemes žurkas, es jums kārtīgi sadotu, tikai bail, ka svētie nesadusmojas! Šitādā laiciņā mēs esam ķēruši zivis un pārnākuši mājās, neiesmeļot ne piliena ūdens. Bet ar jums jau nevar tīklu izmest, jāmētājas pa jūru kā apde­gušam sakārnim! Paskatieties, kā stūrē īsti jūrnieki!

Saule izlauzās cauri mākonim, tālu priekšā spoža gaisma apmirdzēja zilu laukumiņu, un pa šo saules druvu, viegli šūpojoties, lepni piepūstām burām brauca kuģis ar zeltītu priekšgalu.

-— Tas ir franču tirgonis, — kuģinieks teica.

Viņš metās pie masta un ātri atlaida buru, tad uzsauca Mazajam Džonam:

— Griez atpakaļ, garais! Ar jums te var nomirt aiz kauna. Cilvēki sacīs: skat, kur vecs stulbenis, kas plun­čājas pa jūru kā pussprādzis kucēns! Es tev saku, griez atpakaļ, svētais krusts un trīsdesmit vientuļnieki!

Bet saules druva slīdēja pa jūru, un stari skāra masta galu, apgaismoja laivu un zaļos apmetņus. Puiši sāka airēt, un, lai cik slikti viņi airēja, laiva, ko dzina ceļa vējš, lēkāja pa viļņiem kā pātagas trenkta, arvien vairāk tuvo­joties franču brigai. Kuģinieks jau saskatīja, kā franču jūras braucēji, pieseguši acis ar plaukstu, vēro viņus, tad, sānus saķēruši, sāk kratīties smieklos.

— Brangs loms gaidāms! — Robins Huds skaļi sacīja. — Ir gan tie kuģinieki jautra tauta! Smejieties skaļāk, jūras braucēji, jo, zvēru pie svētā Kesberta, kad mēs sāk­sim zvejot, jums smiekli nenāks!

Viņš pacēla stopu un jau savilka stiegru, bet viltīgā jūra izjokoja viņu, un laivas priekšgals pacēlās gaisā tā, ka franču briga aizkrita aiz apvāršņa, un, iekams tā no jauna parādījās, dēļi bija izslīdējuši no strēlnieka kāju apakšas.

— Ak, nelabais, īstas velna šūpoles! — Robins iesau­cās. — Ei, puiši, piesieniet mani labi cieši pie masta!

Muks, dzirnavnieka dēls, un Skeitloks nogrieza no tīkla stipru darvotas tauvas gabalu un piesēja Robiņu pie masta. Franču briga jau bija gluži tuvu, un kuģinieki ar pirkstiem rādīja uz Robiņu, smējās un sauca nesaprota­mus vārdus. Vējš plosīja baltās putās kūsājošo viļņu galot­nes un meta sejā sāļas šļakatas.

— Kaut tikai viņi neaizmuktu no mums, — runāja Muks, izvilkdams bultu no maka, — gan mēs tad izsmiesi- mies par viņiem pēc sirds patikas!

Pa to laiku Robins bija izraudzījis mērķi: melnbār- dainu francūzi zilos svārkos, kurš smējās skaļāk par vi­siem un, pārliecies pār kuģa bortu, rādīja ar pirkstu uz strēlnieku.

Vilnis atkal pasvieda gaisā «Zaļos airus», un laivas priekšgals ar bugspritu iedūrās pašās debesīs, aizsegdams frančus.

Bet šoreiz Robins stingri stāvēja uz kājām, atspiedis muguru pret mastu, un, tiklīdz laiva pārvēlās pāri viļņa galotnei, viņš ātri izšāva, un melnbārdainais iekliegdamies nokrita pie savu ceļa biedru kājām.

Uz franču brigas klāja sākās rosība.

Gar laivai pievērsto bortu sarindoja vairogus, buras plaukšķēja, stūre vagoja viļņus, mainot kuģa virzienu. Frančiem rokās parādījās stopi, un tūdaļ gaisā sastapās desmitiem bultu.

Mazais Džons atstāja stūres koku, un laiva, vēja un viļņu triecienu zvalstīta, pagriezās ar bortu pret tuvojo­šos pretinieku.

— Taupiet bultas, puiši, — Robins Huds piekodināja strēlniekiem. — Lieku galvu ķīlā, mums iznāks jautra plūkšanās!

Robins atkal savilka stiegru, un vēl viena bulta trāpīja mērķī. Trāpīja arī Vils Baltrocītis un Muks, un Mazais Džons.

Franču strēlnieku rindas kļuva retākas, bet uz laivas «Zaļie airi» vēl neviens nebija ne ievainots, nedz ieskram­bāts, jo franču neveiklie šaujamrīki nevarēja sacensties ar zibenīgajiem meža puišu stopiem.

Tomēr tēvs Tuks bija pārāk liels mērķis, un bulta, izdū­rusies cauri nolaistajai burai, iesprūda viņam gurnā.

— Ar tādām bultām var tikai zvirbuļus šaudīt! — tēvs Tuks norūca un dzīrās raidīt ciema kukuli atpakaļ, bet bulta bija par īsu viņa sešpēdu stopam.

Tajā brīdī karavīrs bruņu kreklā, no kura bultas at­lēca, pielika rokas kā tauri pie mutes un kaut ko uzkliedza saviem ļaudīm.

Izdzirdējis viņa vārdus, kuģinieks metās pie Robiņa.

— Strēlniek, viņi grib mūs nogremdēt! — viņš sauca.

— Skaties, viņi mūs saspiedīs kā rieksta čaumalu!

— Ar dieva palīgu nenogremdēs, — Robins atbildēja.

— Stājies pie stūres, vecais, un kaut vai ar zobiem turi ciet šo drebelīgo sili, lai tā mazāk lēkātu. Uz cietas zemes mēs šaujam nekļūdīgi, un par katru mirkli, kad varēs droši palaist bultu, lai tā ķer mērķi, tu saņemsi apaļu zelta gabalu.

Franču briga zvalstīdamās ātri tuvojās zvejas laivai. Tās augstais, zeltītais priekšgals pacēlās virs ūdens kā zo­bens, gatavs pāršķelt uz pusēm mazo laiviņu, vēja piepūstā bura bija saliekusi lokano mastu.

Robins Huds pamirkšķināja strēlniekiem.

— Puiši, nolaidīsim buru! — viņš sacīja, gaidīdams mirkli, kad varēs izšaut.

Kuģinieks sagrieza stūri, un liels vilnis, pacēlis savā ga­lotnē «Zaļos airus», sastinga, iekams nogāzās dzelmē. Te reizē iedziedājās stopi, trīsdesmit bultas atsitās pret buras augšgalu, un starp šiem trim desmitiem atradās viena veiksmīga bulta, kuras asais uzgalis iegrieza tauvu, kas turēja buru pie masta; varbūt tādu bultu bija divas vai trīs. Vēja spiediens pārrāva tauvu, bura nokrita, platais audekls pārklāja franču brigas aizstāvjus, gluži kā putnu ķērāja tīkls pārklāj putnu baru.

Brigas skrējiens palēninājās, un, iekams cilvēki uz bri­gas bija izkļuvuši no smagā audekla apakšas, kuģa borts kā augsts mūris pacēlās virs laivas; tēvs Tuks, Mazais Džons un Arturs no Blendas pieķērās pie saplosītajām tau­vām, vairāki strēlnieki uzrāpās uz franču kuģa. Saulē at­mirdzēja zobeni, un cīnītāju skaļais kliedziens noslāpēja jūras un vēja rēkoņu.

Ļoti drīz franči tupēja uz ceļiem un lūdza žēlastību, vi­ņiem blakus, cits ar kailu asmeni, cits ar bultu šaušanas gatavībā, stāvēja Robiņa Huda puiši.

Tikai svētais tēvs, kas bija saķēries ar karavīru spīdī­gajā bruņu kreklā, joprojām valstījās pa klāju, apkampies ar savu ienaidnieku. Viņi aizvēlās līdz lūkai grīdā un ievē­lās tajā, neizlaizdami viens otru no apkampieniem.

— Jautrie kuģinieki, — sacīja Robins Huds, — tagad pienākusi mūsu kārta pasmieties par jums. Bet mēs jus pažēlosim un nesāksim smieties, tikai paņemsim sev tik daudz stopu, bultu un zobenu, cik jums ir uz kuģa, un audumus, un kaltu naudu, jo mūs aplaupīja dižciltīgais lords šerifs un mums pie dvēseles vairs nav nekā, tikai vērīga acs un droša roka.