Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

•— Ļauj maņ kauties ar viņu, bet pats drāz uz Ponte­frektu.

Robins Huds samanīja bažas strēlnieka vārdos. Viņš uzlika Džonam uz pleca savu smago roku.

— Pat tev, Mazais Džon, nav tiesības prasīt tādu dāvanu no manis, — viņš stingri teica. — Šajos ilgajos gados ne reizi es neesmu tev pavēlējis kā priekšnieks. Tagad …

Strēlnieks padevīgi apgriezās un pazuda krūmos. Robins Huds pagaidīja, kamēr lapu šalkoņā un strauta čalā ievijās apslāpēta pakavu duna. Tad, pašķīris lazdu krūmus, viņš iznāca uz pļaviņas.

— Ja paskatās uz briedi, — tu esi gluži labs šāvējs, — viņš teica. — Tikai nu man vajadzēs vest tevi pie šerifa, bruņiniek, tādēļ ka tu esi nošāvis briedi karaļa mežā!

— Bet kas tu tāds esi, ka raizējies par karaļa brie­žiem? — jautāja bruņinieks, izgāzdams krūtis.

— Esmu šejienes mežsargs, — strēlnieks atbildēja. — Un tu veltīgi smejies, bruņiniek, ja šerifs tevi nepa­kārs, tad noteikti liks nocirst tev labo roku, lai pārietu patika tramdīt dižciltīgus zvērus.

— Mēs ar šerifu esam draugi, kopā ejam medībās. Bet, ja tu esi šejienes mežsargs, tad droši vien parādīsi man, kur atrodams laupītājs, kam vārdā Robins Huds.

— Bet kāds atalgojums man par to būs?

Bruņinieks iebāza roku somā, kas bija piestiprināta pie jostas, un pažvadzināja zeltu.

— Labi, — strēlnieks atbildēja. — Es pazīstu visas ta­kas Bernisdēlas mežā un palīdzēšu tev sameklēt šo brašo puisi. Bet vai tu, bruņiniek, zini, ka Robins Huds ir teicams šāvējs? Baidos ievest tevi tur, kur sniedz viņa bultas, jo, zvēru pie svētā Kesberta, viņš tevi nomiegs kā āpsi.

Bruņinieka seja piesārta, viena uzacs pacēlās augstāk par otru.

— Esi gan tu nekaunīgs, mežsarg, — viņš sacīja, — un es tevi pārmācīšu, kad pienāks laiks. Bet tagad parādi man laupītāja midzeni, jo arī es neturu šo stopu rokā pirmo dienu.

— Papriekš parādi man savu māku, bruņiniek. Tu redzi āmuli * meža bumbierī? Lai tas ir mūsu mērķis. Tas karā­jas tievā kātiņā. Ja tava acs ir vērīga un roka droša, vai tu nevaretu ar bultu notraukt āmuli?

Gaja Gisborna bulta iedūrās zaļajā lodē, un dažas smai­las lapiņas, lokus mezdamas, nolaidās zemē. Robiņa bulta aizlidoja collu no kāta. Viņi izšāva otrreiz, un zaļā lode nodrebēja, saka lēnām lēkāt pa zariem un nokrita pie Ro­biņa kajam.

— Lielisks šāviens! — bruņinieks iesaucās. — Saki man savu vardu, mežsarg, lai es zinātu, kā sauc labāko strēl­nieku musu novadā.

— Man nav ko slēpt, — Robins atteica, — bet iepriekš es gribētu dzirdēt, kā sauc šerifa draugu, kas šauj aiz­liegtu medījumu karaļa mežā.

— Mani, strēlniek, sauc par Gāju Gisbornu. Es jau sen klaiņāju pa šiem mežiem, un brieži man nemaz nav vajadzīgi. Es meklēju nolādēto vilanu, kas iedrošinājies pacelt roku pret savu kungu un sagrozīt galvas visa no­vada zemniekiem, laužot dieva un karaļa noteikto kārtību. Ved mani turp, kur Robins Huds slēpjas no taisnas tiesas.

— Es esmu Bernisdēlas Robins Huds, no Lokslijas pil­sētas, un labprāt mērošos spēkiem ar tevi, bruņiniek!

Zobeni nošņācās, izslīdot no makstīm, un sakrustojās virs vilana un kunga galvas. Saule rotājās slīpētajā tē­raudā, iemirdzoties, nodziestot un atkal uzzibot. Cīņas sā­kumā zobeni bija asāki par tikko plēstu krama šķēpeli, bet vairogos dzirkstīja melns un balts sudrabs un ģerboņu raibā emalja. No Gaja Gisborna dzimtas vairoga draudīgi lūkojās vērsis ar stāviem ragiem, uz Robiņa vairoga, kas bija iegūts jūras kaujā ar frančiem, spulgoja gaišzila lilija un šaha galdiņš. Tad saracēņu zobenu tērauds notrulinā­jās, saplīsa vairogu dzelzs stīpas, izdrupa emalja un sud­rabs; cirtienu atlauztas šķembas krita zālē. Bruņinieka zobens bija četrus pirkstus garāks par strēlnieka zobenu, un Robiņa Huda vairogs ātrāk kļuva nederīgs.

Kaujinieki cīnījās klusēdami, un tikai tērauda šķinda nenorima ne mirkli. Cīkstoņu kājas nomīdīja zālīti pļavā. Smags belziens ķēra Robiņa zobenu, tērauds sašķīda kā stikls, asmeņa gals, pazibējis gaisā, ar spēku ietriecās koka stumbrā kā plats īru duncis.

Tagad Robins sāka atkāpties, aizsargājoties ar atlikušo zobena lausku, kas viņam reizē bija gan zobens, gan vai­rogs, gan bruņu krekls. Soli pa solim, pēdu pa pēdai viņš kāpās atpakaļ pa loku, līdz loks noslēdzās un viņš uzmina uz nomīdītās zāles.

Tur gulēja nošautais briedis, un Robins, kāpdamies atpa­kaļ, paklupa pār to. Te Gajs Gisborns iedūra viņam sānos, un tikai bultu maks paglāba strēlnieku no drošas nāves.

— Tu man laizīsi kājas, vergs! — Gajs Gisborns gārdza, atkal paceldams savu zobenu.

— Nē! — Robins iekliedzās. — Es nemiršu no kunga rokas!

Tie bija pirmie vārdi no viņa mutes kopš kaujas sākuma. Atlēcis sānis kā bulta no palaistas stiegras, viņš iegrūda bruņiniekam zobena lausku vēderā — no lejas augšup, kā dur ar īru dunci ielas kautiņā. Un dūriens bija tik spē­cīgs, ka trulā lauska izsitās cauri bruņu kreklam un līdz spalam ietriecās ienaidnieka ķermenī.

Gajs Gisborns nogāzās, un Robins pakrita viņam blakus. Viņš bija tā noguris, ka nespēja pakustināt ne roku, ne kāju. Bet viņa seja smējās, acis cauri sviedros savilguša- jām skropstām raudzījās saulē, kas bija ieķērusies ozola galotnē.

Viņš gulēja un miedza acis, un saules stars, sapinies viņa skropstās, vizuļoja kā milzīgs varavīksnes vairogs, un strēlnieks virināja plakstus, un varavīksnes vairogs azalkstījās sārtā, dzeltenā, zaļā, zilā krāsā, un Robins smē­jās, domādams par to, ka ienaidnieks ir miris, bet viņš pa­licis dzīvs un dzīve kā rasas lāse skropstās margo vara­vīksnes krāsās, šķindot sārtās, dzeltenās, zaļās un zilās ska­ņās.

Strēlnieka krūtis cilājās mierīgāk, mierīgāk, un viņš aizmiga. Viņam sapnī rādījās liela kauja, vilanu pūļi aveņ- sārtos kamzoļos ar īru dunčiem rokās, un kungu bari spī­dīgos bruņu kreklos.

— Tu laizīsi man kājas, vergs! — Robins izdzirdēja triumfējošu balsi un steigšus atvēra acis.

Iekāries vītola zara galā, virs viņa šūpojās strazds, putna knābī locījās tievs balts tārps.

— Ho-ho-ho, Strazdiņ! — Robins iegavilējās tik skaļi, ka strazds palaida savu medījumu un iespurdza lapotnē.

Strēlnieks atspiedās ar roku pret zemi un piecēlās sēdu.

Viņš paskatījās uz Gaju Gisbornu, pa kura seju teka­lēja mušas, uz vairogu paliekām, uz zobena lausku, kas nekustīgi rīgojās grubuļainajā stumbrā, un iesmējās, jo darbīgais zirneklis jau bija paspējis noaust caurspīdīgu tīklu starp asmeni, ozola mizu un vilkābeles ziedu.

— Visu mūžu tu biji nelietis, ser Gaj, bet šodien vairs neesi! — Robins iesaucās, noliekdamies pār nogalināto ienaidnieku.

Viņš norāva bruņiniekam zirgādu un uzmeta sev plecos. Tad nosvieda ienaidnieka sacirsto bultu maku un paņēma Gaja Gisborna bultu maku un viņa medību tauri. Un aiz­svieda savu maksti, jo tā bija par īsu bruņinieka zobe­nam. Viņš pacēla abus stopus un devās ceļā, jundīdams meža mieru ar sudraba taures jautro dziesmu.

Drīz mijkrēslis aizauda pļaviņu, nomīdītā zāle sakustē­jās, izslienot izturīgos, dzīvotkāros stiebrus.

Deviņpadsmitā nodaļa

Par to, kā strēlnieki izglāba Viļu Statliju, un par dižciltīgā lorda šerifa navi

Ne viens vien zobens tika vēzts,