Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Bet franči nesaprata jautrā Robiņa Huda vārdus, jo viņš runāja savā valodā.

Un, vienus sasējuši, citiem pielikuši sardzi, strēlnieki ar kuģinieka palīdzību kā nebūt ieskaidroja frančiem, lai viņi paņem tauvā laivu «Zaļie airi», paceļ visas buras, ku­ras pretvējš ļauj uzvilkt, un iet uz Skarboro. Tad viņi nokāpa rūmē paskatīties, kā liktenis tos aplaimojis par drošsirdību.

Rūmē viņi atrada tēvu Tuku un karavīru bruņu kreklā, kuri ar skābiem ģīmjiem sēdēja pie milzīgas vīna mucas. Bruņinieks bija bēdīgs tālab, ka viņa ļaudis bija zaudējuši kauju, bet svētais tēvs — tālab, ka, iegāžoties rūmē, viņš kopā ar bruņinieku bija uzkritis uz lielās vīna mucas un izsitis tai dibenu.

— Tādu brangu vīnu izputinājām! — tēvs Tuks rūca, izgriezdams savu slapjo apmetni. — Izpeldēties tik brīniš­ķīgā vīnā, kādu droši vien pats karalis nav dzēris! Tas ir liels grēks.

Draugi pasmējās, juzdami līdz viņa bēdām, bet drīz norimās, atraduši vēl dažas mucas ar tikpat lielisku vīnu, un daudz zaļas, sarkanas un zilas vadmalas baķu, un kastes ar zelta un sudraba monētām, un tādus stopu, bultu un zo­benu krājumus, kādu pietiktu labam simtam šerifu.

— Tu redzi, — Robins aizrādīja kuģiniekam no «Zaļa­jiem airiem», — mēs izvilkām krietnu lomu, kaut arī jūrā ir grūtāk medīt nekā karaļa mežos. Še tev sauja zelta naudas par to, ka tu stingri turēji savu čaumalu viļņos, kamēr mēs šāvām. Un še vēl tavai saimniecei, jo mēs nedrīkstēsim kavēties Skarboro, kaut arī man nekas ne­būtu pretī pavadīt kādu dieniņu «Zaļajos airos», tikai ne za­ļos viļņos, bet uz cietas zemes.

Astoņpadsmitā nodaļa Par Robina cīniņu ar Gaju Gisbornu

Spīd meži, laistās krūmājs svaigs,

Zem lapām ēnas briest.

Ir jautri mežā paklejot

Un putnos klausīties.

Piestātnē kuģinieku bars gaidīja drosmīgos jūras brau­cējus. Bet Robins Huds neskatījās uz viņiem: viņš ierau­dzīja krastā blakus klibajam no Trentas jaunāko atraitnes dēlu.

— Kas atgadījies Virisdēlā? — viņš jautāja, nolēkdams uz piestātnes, pirms franči bija paspējuši noenkuroties.

— Virisdēlā nelaime, — atbildēja atraitnes dēls, kuru sauca par Džeku. — Pilī nav ne bultu, ne ēdiena, šerifa ļaudis joprojām ielenc mūs. Viņi uzzinājuši, ka tu ar strēl­niekiem atstājis pili pa pazemes eju. Vils Statlijs un es, mēs gājām medībās, bet sardzes vīri mūs izsekoja, kad iznā- cām no pazemes, un dzinās mums pakaļ…

Robins bažīgi ielūkojās jauneklim acīs.

— Un kur tad ir Vils?

— Šerifs mūs panāca pie Pontefrektas, — Džeks turpi­nāja, neatbildēdams uz jautājumu. — Krietnie zemnieki aizstāvēja mūs, uzzinājuši, ka mēs esam tavi ļaudis. Vils Statlijs veda viņus pret šerifu, bet man pavēlēja auļot pie tevis, lai tu steigtos palīgā Ričardam Lī.

— Kas atrodas pilī? — P^obins ātri jautāja.

— Engelriks Lī, mani brāļi, Skarlets un Elfers.

— Vai daudz ļaužu šerifs paņēma līdz uz Pontefrektu?

—- Viņam līdzi ir astoņpadsmit sardzes vīri un zirgādā

ģērbies bruņinieks ar vērša ragiem pie bruņu cepures.

— Gajs Gisborns, — Robins drūmi noteica.

Domās iegrimis, viņš brītiņu stāvēja un vēroja, kā franču kuģinieki strēlnieku uzraudzībā nes krastā savu mantu. Piestātnē ātri auga stopu saišķi un bultu maku kaudze, priecējot strēlnieka sirdi. Un, kad viņš atkal pa­cēla acis uz jaunekli, drūmā ēna bija pazudusi no viņa sejas, balss skanēja jautri.

— Nekas, puisi! — viņš iesaucās. — Tu redzi, ne velti mēs gājām jūrā: tagad mums ir cienasts ienaidniekiem. Kur tavs zirgs, puisi?

— Beigts. — Jauneklis pamāja uz ceļu, kur gulēja mušu aplipis zirga ķermenis. — Bet es šeit sadabuju divus zir­gus, tie ir pabaroti un apsegloti.

Robins Huds sakārtoja bultu maku.

— Mazais Džon, — viņš uzsauca, — mēs abi jāsim pa priekšu. Bet tu, tēv Tuk, ved puišus uz Virisdēlu palīgā vecajam Ričardam Lī. Steidzies! Varbūt jau ir par vēlu. Atstājiet šeit visu mantu, «Zaļo airu» saimniece to pagla­bās. Ņemiet ieročus, līdz pēdējai bultai. Ātrāk tieciet galā ar frančiem un nekavējieties ne mirkli. Tu, puisi, klausi tēvu Tuku kā pašu dievu to kungu.

Jaunākais atraitnes dēls skaudīgi uzlūkoja Mazo Džonu, jo bija gaidījis, ka pats jās kopā ar Robiņu; un, kad divu zirgu pakavi sacēla gaisā putekļu mākoni, pa viņa nopu­tējušo vaigu noritēja asara.

Bet Robins ar Mazo Džonu auļoja, nesaudzēdami zirgus, visu vakaru un krietnu daļu nakts.

Jau mēness bija norietējis un mežā sāka svilpot putni, kad viņi Sailsā pie krodziņa «Zilais vepris» nolēca no zirgiem un, pametuši pavadas, pieklauvēja pie durvīm.

Iestiprinājušies, stundiņu atpūtušies, kamēr saimnieks meklēja jaunus zirgus, viņi auļoja tālāk.

Mežs pienāca pie paša ceļa, un Mazais Džons, ne vārda nesacīdams, nogriezās uz meža takas. Robins Huds uzteica viņu par piesardzību.

Sūnās un zālē zirgu pakavi nesacēla troksni, bet biezok­nis slēpa jātniekus no ļaužu acīm.

Pie strauta, pār kuru bija pārsviesta nedroša laipa, strēl­nieki saskatījās. Pirms daudziem gadiem uz šīs laipas Ro­bins pirmo reizi bija sastapies ar savu uzticamo draugu. Ne viens, ne otrs negribēja dot ceļu, bet divi nevarēja sa­mainīties. Viņi cīnījās uz nedrošajiem baļķiem tik ilgi, kamēr Džona smagā milna iegāza Robiņu ūdenī.

— Saki, — Mazais Džons jautāja, nolēkdams no zirga, lai pārvestu to pāri stindzinošajai straumei, — tu taču to­reiz varēji mani pieveikt, ja būtu gribējis? Tu todien tīšām man palaidies?

Robins šķelmīgi pavīpsnāja.

— Ne jau vienmēr uzvar ar spēku, — viņš atbildēja. — Ja es toreiz būtu pārsitis tev galvu, vai tad man šodien butu ceļa biedros Mazais Džons?

Augšpus laipas, noliecis žuburotos ragus, dzēra ūdeni briedis. Strēlnieki aiz sēru vītola zaļā aizsega varēja re­dzēt, kā tas saausās, izdzirdējis viņu balsis. Brieža valgās lūpas mirdzēja kā sudrabs; viņš pameta galvu augstāk, ar jutīgajām nāsīm tvarstīdams vēju, tad metās prom, tā ka zari vien nobrīkšķēja viņa ceļā.

Zaru brīkšķēšana tik pēkšņi apklusa, ka Robins tūlīt jau­tājoši uzlūkoja Mazo Džonu. Tas klusēdams pamāja ar galvu un piesēja pie koka savu un Robiņa zirgu.

Pieliekušies pie zemes, strēlnieki ieslīdēja biezoknī un skrēja pa mežu, piesardzīgi lēkdami pāri sausiem, kritu­šiem zariem, lai ar nejaušu skaņu nenodotu savu klātbūtni.

Briedis gulēja pļaviņā blakus negaisa izgāztai kļavai. No bultas caurdurtā kakla plūda asiņu strūkla. Cilvēks ragainā bruņu cepurē pašķīra zarus, pieturēdams uz ple­ciem uzmesto zirgādu.

— Redz, kur viņš ir, — Robins pačukstēja Mazajam Džonam. — Jau sen es gaidīju šo tikšanos!

Te Robins Huds salieca savu stopu un uzmeta stiegras cilpu uz ieroba.

— Auļo uz Pontefrektu, es pa ceļam tevi panākšu.

— Labāk es pagaidīšu, — strēlnieks iebilda. — Lai iz­šautu bultu, daudz laika nav vajadzīgs.

Robins Huds pakratīja galvu.

— Vai tiešām es šaušu uz viņu no krūmiem kā uz briedi? Vai tiešām tu domā, ka es atteikšos no cīņas ar Gāju Gisbornu? Steidz uz Pontefrektu. Ja šerifs ir sagūstī­jis Viļu Statliju, viņš ilgi nevilcināsies un pakārs viņu.

Strēlnieks pārlaida bažīgu skatienu bruņinieka varena­jam stāvam, kas bija noliecies pār briedi.