Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Tad karavīrs zirgādā, ar vērša ragiem uz bruņu cepu­res, noliecās pār gūstekņiem, un nazis pārgrieza viņu sai­tes.

— Še tev Gaja Gisborna stops, Mazais Džon, — sacīja Robins, — bet tu, Vil Statlij, ņem viņa zobenu.

Robins nometa zemē smago bruņu cepuri, un divu stopu stiegras sāka dziedāt. Divi sardzes vīri, pamanījuši viltību, metās uz priekšu un pakrita karstajos putekļos. Nosvilpa vēl divas bultas, un šerifa ļaudis neatskatīdamies bēga prom, jo juta, ka nāve kutina viņus starp lāpstiņām. Ralfs Merdahs iecirta piešus zirgam vēderā, bet bulta panāca šerifu.

— Tā, — Robins noteica. — Notingemā bija dižciltīgs šerifs — lords Ralfs Merdahs.

Pie dzestrās akas strēlnieki noskaloja seju un rokas un ar jautru dziesmu devās uz Virisdēlu. No zaļās ielejas strēlniekiem pretī skrēja uzvaras vēstnieki — teva Tuka pinkainie suņi. Pēc tam, kā vienmēr, aiz viņiem parāaījas ari pats svētais tēvs, un, lai cik plati pleci bija Fauntende- las ķesterim, tie nevarēja aizsegt viņa ceļa biedrus.

Trīs desmiti brašu puišu zaļos apmetņos naca viņam no muguras un trīs atraitnes dēli, un vecais bruņinieks Ričards, un viņa dēls Engelriks Lī, un klibais večuks, jautrais bultu meistars no Trentas. _

— Uzvara, Robin! — ducināja tēvs Tuks, pielicis plauk­stas kā tauri pie mutes.

— Uzvara, uzvara, draugi! — reizē atbildēja Robins, Vils un Mazais Džons.

NOSLĒGUMS

Daudz jautru dziesmu glimeņi sacerejuši par Robinu Hudu un viņa meža puišiem.

Ja gribi — klausies par to, kā strēlnieks sastapa Mazo Džonu uz baļķa, kas pārmests pāri strautam.

Ja labiem ļaudīm patīk, glīmenis pastāstīs, kā veca atraitne apmainījusi drēbes ar Robinu, lai izglābtu viņu no bīskapa, un kā Robins izglābis no šerifa viņas dēlus.

— Uzdziedi mums par to, kā karalis Ričards apmeklēja Robinu Šērvudas mežā, — zemnieki sacīs.

Un glīmenis dziedās par Ričardu Lauvassirdi: veselu gadu karalis pavadījis Notingemā, bet nevarējis no­tvert Robiņu Hudu. Tad viņš pārģērbies par mūku, un strēlnieki aizveduši viņu pie Robina. Krietnais Robins atteicies kalpot karalim, jo viņam mīļāka bija brīvība un zaļais mežs, un Mazais Džons ar smaildeguni Skarletu.

Šajos stāstos alus plūst straumēm un stiegra dzied, un smejas apskurbušais mūks Tuks. Bultas pārāk labi trāpa mērķī, lai tā būtu patiesība, bet dižciltīgie bruņinieki un abati žņaudz savus vilanus tā, ka tie nevar būt meli. Daudz līksmes ir šajos stāstos, jo visā pasaulē nekas nav tik līksms kā cīņa par brīvu un neatkarīgu dzīvi. Un katram arājam, vilanam_un vergam Robina Huda vārds kā kaujas stopa stiegra dzied par cerību uz labākām dienām, dzied aicinājumu cīņā. Bet pēc šīm jautrajām dziesmām katrs palūgs glīmeni:

— Uzdziedi, puis, kā mira Robins Huds.

Tad glīmenis izdzers tumša alus krūzi un viegli pieskar­sies arfas stīgām. Un krietnie ļaudis klausīsies pedejo dziesmu:

Reiz klejoja Robins un Mazais Džons

Pa kalnu pārejām zaļām,

Un sacīja strēlnieks, kas vienmēr bij drošs:

«Ne mazums ar tevi mēs šāvām.

Bet tagad es jūtu, ka nešaušu vairs

Un bultu skrējieni stāsies.

Uz ieleju došos.

Lai klosterī tur

Man asinis nolaiž māsas.»

Un Robins uz Kirklejas ciematu iet,

Jau spēcīgās kājas k|ūst vājas.

Līdz Kirklejai tālu, un strēlniekam šķiet,

Ka vispār vairs nenokļūs mājas.

Kad nonāca beidzot līdz klosterim viņš

Un klauvēja, glābšanu gaidot,

Tad mūķene atvēra durvis tūlīt,

Tam pretī vēlīgi smaidot.

Un pasteidzās kausu alus tam sniegt:

«Nāc tuvāk uz pavarda pusi!» —

«Ne dzeršu, ne ēdīšu, māsa, neko,

Pirms nebūsi izārstējusi.» —

«Sai mājvietā atrasts būs ilgotais miers,

Es pavadīšu, nāc — iesim!

Un, ja tu sev asinis nolaist lūdz,

Es nevaru atsacīt viesim.»

Aiz baltās rokas tiek atnācējs ņemts,

Un strēlnieks iet pakaļ māsai.

Tur mūķene dzīslas pārgriež jo drīz,

Pil asinis karstas pa lāsei.

Kad dzīsla uz rokas jau atvērta bij,

Tā pameta Robinu vienu,

Un ilgi vēl tecēja asiņu šalts —

Gandrīz visu nākamo dienu.

No sākuma asiņu plūdums bij straujš,

Pēc tam jau pierimties sāka,

Un saprata beidzot drosmīgais vīrs,

Ka lieta šī nebeigsies lāga.

Ar cerībām lūkojās Robins, kur logs,

Vēl šķita, ka lēciens var glābt,

Bet bija tik vājš, ka spēka nemaz —

Uz palodzes nespēja kāpt.

Tad nosprieda klusi:

«Šķiet, kaujas rags

Man vienīgais glābiņš būs.»

Pie bālajām lūpām viņš piespieda to

Un sāka, cik jaudas, pūst.

Un zaļajā mežmalā. Mazais Džons

To dzirdēja — strēlnieks sauc!

«Vai tikai jau pēdējā stunda nav klāt,

Ja skaļāk taurēt nav ļauts?»

Un steidzās uz Kirklejas ciematu Džons —

Nemūžam tā nebija skriets.

Viņš izgāza apkaltos vārtus tūlīt,

Kas klosterim tuvoties liedz.

«Ai, Robin, es atļauju izlūdzos tev,

Uz ceļgaliem gatavs pat krist!»

Ar rūgtumu balsī iesaucās Džons,

Kad draugu bij atradis.

«Ko vajag tev?» jautāja Robins Huds,

«Kāds nolūks tā lūgties tev liek?» —

«Jel atļauj, lai nolādētais šis nams

Līdz pamatiem dedzināts tiek!»

Pār Robina lūpām izlauzās čuksts:

«Sis lūgums tavs veltīgi skan.

Es sievietēm nedaru pāri nekad,

Tu saudzēsi, apsoli man!

Jel pasniedz man bultu un stopu, mans draugs,

Šķiet, pēdējais šāviens būs labs.

Kur nokritīs bulta un atdursies,

Tur arī lai ir mans kaps.

Tu velēnas zaļas zem galvas man klāj

Un arī pie kājām liec,

Tāpat arī stops lai blakus tiek likts,

Kas skanēja, savilkts un ciets.

Lai ozols uz kapa kalniņa aug

Un šalkodams mieru man sniedz.

Man kapu — gan garu, gan platu roc,

Un ļaudis, kad garām steigs, Tad sacīs:

«Luk, te zem šī ozola dus Īsts strēlnieks . ..»

Jā, tā viņi teiks!»

ROBINS HUDS — LEĢENDA UN VĒSTURE

Te nu ir stāsts par Robinu Hudu. Vēsturnieks maz ko var piebilst rakstnieka stāstījumam.

Vēsture gandrīz nekā nezina par Robinu. Ja var ticēt leģendai, viņš dzīvojis XII gadsimta otrajā pusē. Bet dziesmas, kas stāsta par viņu, pierakstītas vēlāk.

Vai tas nozīmē, ka Robins Huds un viņa strēlnieki ir izdomāti, ka viņu patiesībā nav bijis? Nē, Robins Huds ir bijis! Viņš dzīvoja viduslaiku angļu zemnieku apziņā, fantāzijā, viņi kā acuraugu glabāja stāstus un balādes par bezbailīgo brīvo strēlnieku, apspiedēju naidnieku, vien­kāršās tautas draugu un aizstāvi. Dzimtļaudīm — Vilaniem — Robins Huds bija reālāks nekā daudzi citi XII gad­simta angļi, par kuriem saglabājušās precīzas ziņas.

Tā nav nejaušība, ka tautas apziņā Robins Huds dzī­voja XII gadsimta Anglijā. Tolaik vairums Anglijas zem­nieku bija pilnīgi nospiesti dzimtbūšanā. Feodāļi ar ka­raļa atbalstu ieguva pilnīgu varu pār viņiem. Kungi — normaņu, franču feodāļu pēcteči, kuru senči 1066. gadā iekaroja Angliju, nicīgi izturējās pret vietējiem iedzīvo­tājiem un runāja franču valodā, bet vilani bija anglosakši un vēl atcerējās laikus, kad Anglija bija brīva un neat­karīga.

Atcerieties cūkgana un āksta sarunu Valtera Skota ro­mānā «Aivenho». Kamēr cūku gana zemnieks, to sauc angļu vārdā swine, bet, kad tā ir nokauta, nodīrāta, sa­griezta gabalos un pārvērtusies par šķiņķi, ko liek kungu galdā, to jau pārdēvē par franču poik. Gluži tāpat vērsis, kuru baro zemnieks, saucas angliski ox, bet ceptā veidā tas ir franču beei …