Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Pēc angļu zemnieku domām, Robins Huds bija anglo­saksis, pēdējais no atlikušajiem brīvajiem Vilhelma Ieka­rotāja pakļautās Anglijas iedzīvotājiem.

Pilnīgi pamatoti var apgalvot, ka Robins Huds ir viens no angļu tautas vēstures varoņiem. Un nav svarīgi, ka no vēstures zinātnes viedokļa viņš varbūt nekad nav dzīvojis.

Tādēļ M. Geršenzona grāmata par Robinu Hudu ir pa­tiesa grāmata.

Tā ir patiesa arī cita iemesla dēļ.

Vēsturisks romāns vai stāsts, kas vēstī par sen pagāju­šām dienām, sirmas senatnes teiksmām, nav zinātnisks pē­tījums, kur nepieciešama pilnīgi visu faktu un detaļu pre­cizitāte.

Tas ir daiļdarbs, kurā pagātne aizrit lasītāja acu priekšā dzīvās, krāsainās ainās. Šeit autoram ir tiesības uz fantāzijas rotaļu, tiesības izdomāt savus varoņus un viņu rīcību. Taču tai pašā laikā vēsturiska stāsta radītājs ne­drīkst atkāpties no vēstures patiesības. Ko tas nozīmē? Vai ir iespējams, izdomājot darbojošās personas un to rīcību, tai pašā laikā negrēkot pret patiesību?

Lai to panāktu, nepieciešams ievērot dažus noteiku­mus.

Pirmkārt, autors nevar pārkāpt vēstures patiesību attie­cībā uz svarīgākajiem notikumiem, kas patiešām atga­dījušies tēlojamā laikmetā, un tiem cilvēkiem, kas iegā­juši vēsturē. Tā, piemēram, grāmatā par Robinu Hudu minēts karalis Ričards Lauvassirds, viņa karagājieni uz tālām zemēm — krusta kari.

Otrkārt, vēsturiska romāna autoram patiesi un ar dzi­ļām zināšanām jāattēlo vēsturiskie apstākļi, kuros darbo­jas viņa izdomātie varoņi, jāparāda lasītājam «laikmeta pazīmes», jāizvērš viņa acu priekšā aprakstāmā laikmeta un zemes cilvēku dzīves īpatnības.

To visu M. Geršenzons izdarījis meistarīgi. Viņš tēlo XII gadsimta beigu Anglijas sabiedrību tieši tādu, kādu to redz nopietns vēsturnieks, studējot dokumentus. Mūki un vilani, bruņinieki un karaļa kalpi, pilsētnieki un meža strēlnieki, šerifi un abati — visi šie personāži jio stāsta par Robinu Hudu sastopami viduslaiku hronikās un ci­tos vēstures pieminekļos. Tie ir vēsturiski patiesi, tāpat kā patiess ir ieroču, apģērba, darba rīku, mājokļu, kuģu, pār­tikas produktu apraksts.

Tā, piemēram, stāstā diezgan liela loma ir karaļa mež­sargam Melnajam Bilam. Zemnieki un Robina Huda biedri ienīst viņu tāpat kā šerifu. Lai izprastu viņu naidu, jāzina, ka toreiz Anglijā plašākie meži, kur bija vairāk medījuma, piederēja karalim un vienīgi viņš varēja medīt tajos. Li­kumi par karaļa mežiem bija bēdīgi slaveni: katrs, kas ta­jos šāva briežus vai citus zvērus, tika sodīts ar nāvi.

Vai arī cits piemērs. Tēvs Tuks lasa Mazā Džona hiro- grāfu. Šajā pergamenta tīstoklī sīki uzskaitītas klaušas, kuras ik gadus bija jāpilda vilanam. Lasītājs varbūt no­domās, ka dokumenta tekstu sacerējis rakstnieks, bet tā nav. Viņš to ņēmis no īsta īpašumu un ienākumu saraksta, ko vedis Remzi klosteris — viens no bagātākajiem feodā­lās Anglijas zemes īpašniekiem.

Mazais Džons un daudzi citi M. Geršenzona grāmatas varoņi šķiet it kā izkāpuši no garajiem XII un XIII gad­simta pergamenta tīstokļiem.

Bet rakstnieks, protams, neaprobežojas ar laikmeta do kumentos smeltu ziņu pārstāstīšanu.

Viņa varoņi ir dzīvi viduslaiku Anglijas cilvēki. Autors liek viņiem just un rīkoties atbilstoši attēlojamā laikmeta garam. Sižetus saviem stāstiem par Robiņu Hudu viņš aizguvis no tautas balādēm.

Tā vēsture pārvēršas par vēsturisku stāstu.

Kopā ar Robinu Hudu un viņa draugiem mēs piedalā­mies meža mielastos un strēlnieku sacensībās, cīnāmies pret lordiem un viņu dienderiem, palīdzam nabadzīgajiem un apspiestajiem. Mēs savām acīm redzam, kā feodālais jūgs un kungu ļaundarības izraisa zemniekos pretošanās un cīņas garu. Vilani dedzina muižas un nodokļu sarakstus Nenotveramie meža strēlnieki pazemo visspēcīgo še­rifu — karaļa vietvaldi, bet pēc tam nonāvē viņu.

Taču nevajag aizmirst, ka šīs viduslaiku Anglijas dzī­ves ainas ir tikai daļa no patiesās īstenības. Lai to labāk saprastu, jāatceras, ka feodālā iekārta saglabājās Anglijā vairākus gadsimtus. Kaut arī angļu zemnieki pretojās lor­diem, viņi nespēja atbrīvoties no to jūga, un pat tik spē­cīga kustība kā Vata Teilora vadītā sacelšanās tika sa­grauta.

Robiņa Huda cīņu biedri ir drosmīgi un ievingrināju­šies karotāji, cilvēki, kas atstāja savas mājas un zemes gabalus, aizgāja mežos un cīnījās pret netaisnību. Bet tādu cilvēku, kas mainīja verdzisku atkarību pret brīvu dzīvi un laupīšanu, viduslaiku Anglijā bija tikai saujiņa. Zem­nieku pamatmasu saistīja pie zemes ne tikai likumu spēks un lordu vara, bet arī pati saimniecība, un viņiem nebija kur palikt. Kad feodālais jūgs padarīja dzīvi galīgi nepane­samu, vilani sacēlās un dumpojās. Bet, tiklīdz karalis ap­solīja atvieglot viņu likteni, lētticīgie vilani izklīda pa mājām, kur viņus gaidīja izsalkuši bērni, neuzarts lauks vai nenopļauta druva, necirptas aitas, nebaroti lopi. Ti­cība dievam un balvai par grūto dzīvi, ko viņi saņems «viņā saulē», samierināja viņus ar netaisnību un apspies­tību.

Es jau teicu, ka pat tad, ja Robins Huds patiesībā nav dzīvojis, viņam pieder liela loma Anglijas vēsturē. Kāda tad? Ne jau viņš, nedz arī kāds cits viņam līdzīgs neat­brīvoja dzimtļaudis no apspiestības un atkarības. Bet tam, ka balādes un teiksmas par labo laupītāju, «zaļo puišu» vadoni, saglabājās no paaudzes uz paaudzi, vairojās un pa­pildinājās ar aizvien jaunām detaļām, bija dziļš pamats.

Apspiestajiem un verdzinātajiem cilvēkiem neradās un nemaz nevarēja rasties šaubas par Robina Huda realitāti. Būtu nepanesami grūti dzīvot un diendienā paciest paze­mojumus un spaidus, ja nepalīdzētu doma, ka tauta ir radījusi un radīs tādus varoņus kā Robins, kas nenoliec galvu abatu un bruņinieku priekšā, karaļa likumu priekšā, drosmīgi cīnās pret netaisnību, kuras papilnam bija feo­dālajā viduslaiku pasaulē. Šī doma ne tikai mierināja zemniekus, tā deva viņiem spēku pretoties, uzturēja tautā pašcieņas jūtas, kuras nevarēja samīdīt uzpūtīgie lordi un viltīgie mācītāji.

A. Gurevičs, vēstures zinātņu doktors

PIEZĪMES

Abats — katoļu garīdznieka tituls.

Amulis — pusparazītisks izaugums uz kokiem.

Benediktietis — katoļu svētā Benedikta ordeņa mūks.

B o v a t a — puse virgatas; sākumā ar bovatu apzīmēja tīruma gabalu, ko varēja uzart ar vienu arklā iejūgtu vērsi,

B u š e 1 i s — beramu vielu mērs Anglijā (tagad — 36,37 litri).

Čeldrons — beramu vielu mērs viduslaiku Anglijā.

Fārtings — sīka angļu monēta, 1/4 penija.

Feods — zeme, kas pieder feodālim; kungu muiža.

Gaida — zemes gabals, aramzemes, pļavu, ganību gabals; dažādos novados gaidas apmēri bija dažādi. Bieži vien gaidu sadalīja 120 daļās, ko dēvēja par akriem.

Galera — veclaiku airu kuģis, kur airētāji bija vergi, kara gūstekņi un noziedznieki.

Gerzums — naudas dāvana, kuru zemes rentniekam vajadzēja mak­sāt savam kungam.

Herolds —vēstnieks, saucējs; rīkotājs bruņinieku turnīros.

H i e r e t s — maksa, kas pienācās lordam pēc zemes rentnieka nāves. Parasti, lai nomaksātu hieretu, mirušā bērni atdeva kungam labāko lopu, visbiežāk vērsi.

Hirogrāfs — dokuments, kura daļas glabājas pie abām līguma sais­tītajām pusēm.

Jards — angļu garuma mērs; tagad līdzinās 0,9144 m.

Kanoniķis — bīskapa domkapitula loceklis.