Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Pirmo ienaidnieka triecienu izdevās apturēt. Tagad strēl­nieki skrēja pa ceļu, ik pa gabaliņam apstādamies, lai rai­dītu bultu uz vajātājiem.

— Viņi grib mūs atgriezt no meža! — iesaucās Elfers, kas visu laiku bija cīnījies kopā ar citiem strēlniekiem. — Tuvāk mežam, tuvāk mežam, draugi!

Jaunākajam atraitnes dēlam sāka trūkt elpas, stiepjot Mazo Džonu.

— Atstājiet mani, glābieties paši! — Mazais Džons lū­dzās.

Bet Muks, paņemdams viņu no atraitnes dēla, dusmīgi uzkliedza:

— Stāvi klusu, sātans!

Donkasteras Dāvids metās vidū starp priekšējo jātnieku un tēvu Tuku un pakrita ar zobena pāršķeltu galvu.

Tā strēlnieki atkāpās pa ceļu aizvien tālāk un talak, bet šerifa ļaudis viņus spieda no kreisās un labās puses, nelai­žot meža takām tuvumā.

Meža puišu bultas lidoja retāk, jo daudziem bultu maki jau bija tukši.

Kārnais strēlnieks izšāva pēdējo bultu.

— Klausies, Robin, — viņš sacīja, — pa kreisi — aiz tā tur pakalna — ir ceļš uz Ričarda Lī pili. Mans tēvs ar prieku dos taviem puišiem patvērumu.

— Ak tad tu esi Engelriks Lī! Tavam tēvam ir labs dēls. Es labprāt nogādāšu bēgli pie viņa.

Iekams jātnieki paspēja nogriezt strēlniekiem ceļu, tie pārlēqa pāri grāvim un pa šauru taku drāzās uz Virisdēlu.

Vecā pils viesmīlīgi atvēra viņiem vārtus, paceļamā tilta važas nodārdēja, un granīta mūri paglāba Robiņu Hudu un viņa jautros draugus no ienaidnieka.

— Tēvs, piedod, ka es bez atļaujas atvedu tev viesus, — sacīja kārnais strēlnieks, apskaudams tēvu.

— Par labo Robinu esmu tikpat priecīgs kā par tevi, mans dēls, — bruņinieks atbildēja. — Es jau posos apcie­mot tevi Sērvudā, strēlniek. Rīt taču aprit gads un viena diena kopš tā laika, kad tu man palīdzēji izglābt šo pili no Jorkas abata.

Septiņpadsmitā nodaļa

Kā Robins Huds salīga par kuģinieku

«Jel sēdi uz vietas tu, kaulainais velns,

Tu, sauszemes žurka, patiesi

Pār bortu kā metīšu — acīs būs melns,

Un ātri vien burbuļi ies!»

Pa jūru skraidīja balti putu vilnīši, bet ostā bija kluss, un kopā ar daudziem citiem kuģiem mierīgi šūpojās no­enkurota laiva, nokrāsota zaļā krāsā.

Masts ar buru, kā arī divpadsmit pāri zaļu airu no šīs laivas stāvēja pieslieti pie krodziņa sienas. Šajā krodziņā jūras braucēji, kas ieradās Skarboro, allaž izklaidējās, dzēra vīnu un alu, dejoja un dziedāja dziesmas visās va­lodās, kādas vien ir pasaulē.

Un, tā kā pie šīs mājas durvīm bieži stāvēja zaļie airi, tad vistālākajās ostās un pat svētās zemes ostas pilsētās jūras braucēji norunāja tikties Skarboro nekur citur kā tikai pie «Zaļajiem airiem». Bet Robiņam Hudam šo airu krāsa iepatikās tālab, ka tā bija līdzīga jauno ozolu krāsai, un viņš iegāja krodziņā, paņēma kausu alus un sāka klau­sīties, par ko kuģinieki strīdas ar saimnieci.

— Patlaban ir bīstami iet jūrā, — runāja kuģinieki, — jo vējš no rieta puses, un, ja tas vēl mazliet pieņem­sies, tad viegli var atgadīties, ka kuģi aizdzen selgā. Zīmes rāda traku vētru, un kaijas spiežas gar krastu un kliedz par bojā gājušām kristīgām dvēselēm.

Saimniece līdzinājās vīrietim daudz vairāk nekā vecie matroži. Viņai bija rešņa balss, viņa dzēra alu lieliem mal­kiem, un, ja viņa paceltu rokās lielu cūku, tad cūka izska­tītos pēc maza sivēntiņa.

— Es esmu nabaga sieviete, — sacīja «Zaļo airu» saim­niece. — Pirms vētras zivis labāk ķeras, un kas man mak­sās par zivīm, kuras mīt jūras dzelmē? Tas, kas baidās sāļa vēja, var salīgt pie manis par ganu vai labāk iet uz svētā Kenterberijas Pētera klosteri un pavadīt sava mūža atlikušo daļu lūgšanās un gavēšanā.

Tad kuģinieki izgāja ostmalā un raudzījās debesīs un uz baltajām krēpēm, kas kūsāja tālē, tur, kur pelēkā jūra saplūda ar pelēkajām debesīm; viņi paošņāja gaisu, atgrie­zās pie galda un izdzēra vēl pa kausam.

Viņi negribēja pacelt enkuru un sprieda, ka kristīga dvēsele esot dārgāka par zivīm.

Tikai viens apņēmās iet jūrā, jo viņam bija ļoti drošs amulets — īsts pestītāja krusta gabaliņš, un uz krūtīm vi­ņam ar krāsu bija ietetovēts burvju vārds. Bet viens ku­ģinieks nevar airēt ar divpadsmit pāriem garu airu reizē; vajadzēja ne mazāk par divpadsmit pāriem airētāju.

Tad Robins Huds teica, ka par labu samaksu došot trīs­desmit drosmīgus jūras braucējus, kuri nebaidās ne zie­meļu, nedz dienvidu, nedz austrumu, nedz rietumu vēja un ir piekniebuši asti ne tikai velnam, bet pašam dižcil­tīgajam lordam šerifam.

«Zaļo airu» saimniece solījās nežēlot labu samaksu.

Robins Huds papūta savu ragu, un durvis atvērās, lai ielaistu trīsdesmit brašus puišus zaļos apmetņos.

Viņi paņēma airus un mastu ar buru; drosmīgais kuģi­nieks apgalvoja, ka svēto tēvu nevarot ņemt uz kuģa, jo tas nesīšot nelaimi, bet tēvs Tuks nomierināja viņu un no­dievojās ar briesmīgu zvērestu — ja arī kādreiz pieminē­šot to kungu, tad tikai dievošanās labad, jo labu kautiņu cienot vairāk par lūgšanu un atturību.

Viņš atpogāja aveņsārto kamzoli un parādīja kuģinie­kam, ka viņam uz krūtīm ar trekniem sodrējiem ietetovets daudz burvju vārdu, un kuģinieks atmeta ar roku.

Klibais bultu meitars no Trentas palika krastā. Kopā ar visiem viņš izgāja uz «Zaļo airu» sliekšņa paskatīties, ka laiva paceļ enkuru.

— Kādēļ šis puisis klibo? — jautāja kuģinieks, rādī­dams uz Mazo Džonu. — Vārguļus nav ko līdzi ņemt, lai labāk paliek kopā ar to otru klibo. — Un viņš rādīja uz bultu meistaru no Trentas.

Bet Mazais Džons piespēra ar kāju un piespēra vēlreiz un uzdejoja, lai kuģinieks pārliecinātos, ka viņa brūce pil­nīgi sadzijusi un kāja derīga visādam darbam.

Laivas saimniece brīnījās, redzēdama, ka viņas jūrnie­kiem ir stopi un bultas. Viņa apjautājās, vai puiši nedo­mājot doties uz svēto zemi. Robins Huds atbildēja, ka lo­kanie stopi allaž esot sargājuši viņa ļaudis briesmas, bet bultas vienmēr tiem nesušas brangu lomu, un visi kuģi­nieki skaļi smējās, dzirdēdami šādu atbildi.

Viņi smējās vēl skaļāk, kad jūras braucēji, uzkāpuši uz kuģa, sadrūzmējās pie viena borta un laiva tā sazvēlas, ka gandrīz piesmēlās ar ūdeni.

Bet Robins Huds viņiem uzsauca, ka laiva turoties pie­tiekami stingri un viņa puišiem nebūšot briesmīga nekāda vētra.

Tad jūras braucēji sāka airēt. Citam airis iegrūdās dziļi ūdenī, cits tikai pasita gaisā šļakatu riekšavu un apslacīja priekšā sēdošos airētājus. Laiva griezās uz vietas ka suns, kas ķer savu asti, kad blusas tam neliek mieru. Te vējš piepūta kuģinieka uzvilkto buru, un kuģis brāzās ārā no ostas tik ātri kā bulta, kas atrāvusies no stiegras.

— Pacelt airus! — kuģinieks uzkliedza, un jūras brau­cēji izcēla airus no ūdens, cits augstāk, cits zemāk, tā ka laiva izskatījās pēc zaļa eža.

Mazais Džons, kas prata stūrēt, nosēdās pakaļgalā.

Tēvs Tuks sāka dziedāt jautru psalmu, un strēlniekiem šī dziesma gāja pie sirds, jo visiem bija apnicis sēdēt sera Ričarda Lī pils šaurībā, raudzīties zilajās debesīs pa šau- jamlūkām, kas atgādināja adatas aci, un apbrīnot, kā še­rifs būvē aplenkuma ierīces, lai ieņemtu pili triecien­uzbrukumā. Viņi trinkšķināja savu stopu stiegras vienā taktī ar tēva Tuka dziesmu, viļņi saskanīgi cēlās aizvien augstāk un augstāk, skaļi plīsdami te labajā, te kreisajā pusē, te priekšgalā, te pakaļgalā, un gaisā kūpēja ūdens puteksnīši.