Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Garīdznieks ar krucifiksu rokā piegāja pie atraitnes dē­liem, gar viņa ceļgalu kūļājās dzelzs važiņā iestiprināta bībele; viņš aicināja notiesātos pirms nāves baudīt svēto vakarēdienu.

Bet vecākais dēls novērsās no biktstēva un sacīja skaļi, kā drosmīgs cilvēks:

-— Svētais tēvs, tu runā ar mums kā ar miroņiem. Bet mēs vēl esam dzīvi, un tas kungs nepieļaus, ka mums par taisnīgu darbu atņem dzīvību.

Arī vidējais dēls novērsās no mācītāja un teica:

— Tu slikti kalpo tam kungam, ja kalpo Notingemas še­rifam. — Tad viņš pamirkšķināja vilaniem, kas stāvēja pūlī: — Bet viņiem taču nav bendes! Skatieties, lai uztai­sītu dūšu, viņš par daudz iedzēris un netiek galā ar virvi.

Te viss pūlis sāka smieties, jo bende patiešām bija pie­dzēries. Viņš gribēja savilkt cilpu ciešāk un ielika tajā kāju kā kāpslī, bet cilpa savilkās ciet. Bende nokrita uz muguras un nevarēja piecelties: viņš raustīja kāju, bet nevarēja pārraut virvi. Sardzes vīri aizstiepa viņu prom, bet mācītājs piegāja pie trešā atraitnes dēla.

Arī jaunākais dēls atteicās no svētā vakarēdiena. Viņš paskatījās uz tālā, zaļā meža pusi un atlieca platos plecus.

— Man prātā tikai viens grēks, svētais tēvs, un tajā mīļu prātu tev atzīšos. Esmu grēkojis, pārāk ilgi visu pa­riezdams. Jau sen man vajadzēja nomest no pleciem jūgu un aiziet mežā pie brīvā Robiņa Huda.

Jautrajam Robiņam šie vārdi patika. Viņš ciešāk pie­sedza savu stopu ar lupatām un piegāja pie šerifa.

— Kādu maksu tu dosi bendem par darbu, dižciltīgais lord! — viņš jautāja šerifam.

Ralfs Merdahs izslējās, un viņa acis priecīgi iespīdējās.

— Nudien, tevi sūta pats dievs, diedelniek! Par darbu es tev uzdāvāšu jaunus svārkus, vēl gluži stiprus, un trīs­padsmit sudraba pensus.

— Trīspadsmit pensus! — Robins iesaucās. — Trīspa­dsmit pensi par trīs cilpām, trīspadsmit pensi un jauni svārki! Bet cik tu man maksāsi par šo bultu, šerif?

Šerifam pašā degungalā pazibēja bulta ar tīra zelta uz­gali un spalvām, un šerifs atrāvās atpakaļ, tā nobālēdams, it kā šī bulta būtu ieurbusies viņam ribās. Robins nometa ubaga kankarus, saulē uzplaiksnīja aveņsārtais kamzolis. Viņš izšāva gaisā sudraba bultu, un pēc šīs zīmes no visām pusēm pie karātavām metās zaļos apmetņos tērpti puiši, kas bija slēpušies pūlī.

— O-ho-ho! — kliedza tēvs Tuks. — Ar mums ir dievs un visi svētie!

Milna riņķoja virs viņa galvas, tad tā sāka dauzīt šerifa sardzes vīru dzelzs bruņu cepures. Bulta lidoja augstāk un - augstāk zilajās debesīs, bet Mazais Džons un pavārs Ar­turs no Blendas jau bija izbrīvējuši ceļu uz paaugstinā­jumu, kur stāvēja trīs atraitnes dēli. Aizsegdamies ar kruci­fiksu kā ar vairogu, mācītājs nometās ceļos, un viņam pāri

pārlēca vecākais dēls, nokratīdams no rokām pārgriezto virvi.

Tikai tad, zeltam spīguļojot, bulta nokrita no debesīm un iedūrās paaugstinājumā kā spērienā notverts zibens.

Mēdz sacīt, ka kautiņā labāk noderot septiņi nekā pieci un pieci esot labāk nekā trīs, un tas, protams, ir pareizi. Strēlnieku bija četri desmiti, bet šerifa sardzē —simt vīru. Bruņu krekls ir stiprāks par Linkolnas vadmalu, dāņu cir­vis smagāks par milnu, tādēļ drīz vien šerifa ļaudis kā

dzelzs mūris ielenca savu kungu un sāka spiest meža puišus.

— Jautrāk, jautrāk, zēni! — Robins Huds sauca. — Ne­žēlojiet ķiveres un bruņu kreklus!

— Šurp! — no ķermeņu kaudzes atskanēja Skeitloka balss. — Zvēru pie krusta, esmu notvēris viņu priekšnieku!

Tēvs Tuks, nosviedis milnu, ar krūtīm uzvēlās virsu sardzes vīriem, kas bija nospieduši zem sevis Skeitloku. Sardzes priekšnieks, izlocījies no strēlnieka rokām, pacēla nazi virs mūka platās muguras, bet sabruka uz mutes, bul­tas caururbts.

Robins Huds, kas steidzās palīgā Skeitlokam un Tukam, pagriezās, brīnīdamies, no kurienes atlidojusi bulta. Uz karātavu šķērskoka sēdēja divi: kārnais strēlnieks ar laps­ādas cepuri un šerifa strēlnieks, kas bija sacenties ar Ro­biņu Hudu šauj laukā.

Abi ar stopiem rokā no augšas mierīgi vēroja kautiņu, izraudzīdami mērķus.

— Ehē! Tu arī šeit? Mācies šaut sviedienā, draugs? — Robins iesmējās un tik tikko paspēja palēkt sānis, lai iz­vairītos no cirvja, kas pacēlās virs viņa galvas.

Viņš atbildēja ienaidniekam ar dunča dūrienu; asmenis noslīdēja pa bruņu kreklu, bet sardzes vīru smaga dūre notrieca zemē.

Pa pilsētas vārtiem izjoņoja jātnieku vienība; jātnieki, ar piešiem skubinādami zirgus, auļoja šerifam palīgā. Tad Robiņa raga skaņa pārdunēja kautiņa troksni.

— Uz mežu, puiši! —Robins sauca, un viņa puiši kā vēja nestas zaļas lapas metās skriešus prom pa ceļu.

Pilsētnieku pūlis, kas bija sanācis ap karātavām, lai no­skatītos, kā pakārs atraitnes dēlus, jau sen bija pazudis. Tikai zemnieku bariņš, ceļa līkumā aizslēpies, vēroja kau­jas gaitu. Tagad pienāca brīdis laist darbā bultas. Tas, kas agrāk par citiem bija izkļuvis no drūzmas, uzvilka stopu, gaidīdams biedrus.

— Pagaidiet, tur palika Mazais Džons!

— Viņš ir ievainots, Robin!

— Šaujiet uz zirgiem! — Robins pavēlēja, cerēdams aiz­turēt jātniekus.

Kopā ar Muku un atraitnes dēliem viņš steidzās atpakaļ un, paķēris no zemes kādu šķēpu, metas iekša sardzes vīru pūlī.

Mazais Džons atgaiņājās no uzbrūkošajiem ienaidnie­kiem, stāvēdams uz viena ceļa; no otra ceļa plūda asinis. Kārnais strēlnieks un šerifa strēlnieks aizsedza viņu, un viss sardzes vīru niknums gāzās uz karavīru, kas bija lauzis uzticību šerifam.

— Turies, Džon, nepadodies, — Muks sauca.

Robins, pārrāvis ielencēju loku, tik spēcīgi iebelza ar šķēpu vienam no sardzes vīriem, ka tas krizdams nogāza zemē otru. Muks palīdzēja jaunākajam atraitnes dēlam uz­velt plecos Mazo Džonu. Kārnais strēlnieks, Robins un šerifa strēlnieks aizsedza biedrus un, tā ātkaudamies, at­kāpās līdz pašam ceļam.

Pa to laiku jātnieki, kuru slēgto ierindu bija izjaucis pirmais bultu mākonis, bija savaldījuši izbiedētos zirgus un nu pilnā sparā nesās virsū strēlniekiem.

Četri jātnieki atdalījās no kolonnas un steidza aizšķēr­sot ceļu Robiņam un Mukām.

— Bēdziet! — Robins uzsauca biedriem. — Glābiet Džonu, es pats tikšu galā ar viņiem.

Kārnais strēlnieks, Muks un atraitnes dēls ar Džonu uz pleciem skrēja prom pa ceļu pie meža puišiem. Bet še­rifa strēlnieks neklausīja pavēli. Viņš palika blakus Ro­biņam, un divi stopi reizē raidīja uz ienaidnieku nāvējošas bultas; divi jātnieki nokrita no zirgiem.

Bet nu jau bija par vēlu šaut.

Pacēlušies kāpšļos, šerifa karavīri tuvojās ar zemu no­liektiem šķēpiem.

Robins Huds nepaspēja pacelt zobenu; viņš aizsvieda prom stopu un gaidīja ienaidnieku. Šķēps vērsās pret viņa neaizsegtajām krūtīm. Bet te, kā atsperes mests, strēlnieks palēca atpakaļ un parāva šķēpu uz savu pusi. Jātnieks, kas nebija gaidījis tādu rāvienu, pārlidoja pāri zirga galvai. Kad viņš pielēca kājās, Robins jau sēdēja seglos viņa vietā ar stopu rokās. Nosvilpa bulta — un pēdējā jātnieka šķēps nokrita zemē. Taču šāviens bija vienu acumirkli nokavējis: šerifa strēlnieks gulēja zemē, asinīm pārplūdis.

— Zvēru pie svētās jaunavas, viņi man samaksās par šo zēnu! — Robins izsaucās, skubinādams ērzeli aulekšos.

Panācis savus strēlniekus, viņš nolēca no zirga; meža strēlnieki nav raduši cīnīties, sēdot zirga mugurā.