Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Tā stāstīja Vils, un, tiklīdz viņš to bija pateicis, Elfers sagrāba viņu aiz rokas.

— Dod taču man zobenu, tēvoci! Man ir tikai trula iz­kapts!

— Zobeni būs sardzes vīriem. Ej pasaki, lai dod tev stopu; es zinu, šaut tu proti. Bet zobenu sadabū pats.

Vils Baltrocītis ar Robiņu Hudu gāja tālāk. Jau iztā­lēm viņi izdzirdēja skaļas balsis. Šeit neviens negulēja, visi bija sadrūzmējušies ap šķībacainu cilvēku, melnu kā vabole. Viņš runāja, vēcinādams lāpu, un biezi kvēpi virpuļoja virs viņa galvas.

— Nezāle jāizrauj ar sakni! Mēs esam sadauzījuši čūs­kas olas, bet čūskas ir palikušas. Tās sadēs jaunas — mums par iznīcību!

— Pareizi! Šķībacis runā pareizi! Lai šeit nepaliek ne­viena skrīvera, kas prot ierakstīt mūsu likteni dzeltenajā pergamentā!

— Vai tu nezini, kas tas par puisi? — Robins Huds jautāja Baltrocītim. — Es viņu neesmu redzējis ne Sailsā, nedz Vordenā.

— Ejam uz krodziņu «Zelta vērsis»! — sauca šķībacis. — Tur sēd mūks, kas savā mūžā izķēzījis ne mazumu teļādas. Zvēru pie svētā Dunstana, tas ir sera Stefena suns!

Vilani pameta ugunskuru un metās tumsā. Robins Huds un Vils Baltrocītis aizkavējās, lai apturētu sardzes vīrus, kas, izrāvuši zobenus no makstīm, skriešus metās pakaļ pūlim. Tālumā, līčloču lēkājot, tumsā iegrima greizača lāpa; tad tā pazuda naktī, un, kad Robins Huds ar Baltrocīti steidzās panākt pūli, bija saklausāma tikai tāla balsu murdoņa.

Aizelsušies no ātrā skrējiena, viņi apstājās pie krodziņa durvīm. Durvis bija līdz kājai vaļā, bet ieeju aizspros­toja vilani: visiem nebija izdevies izspraukties priekšā, un katrs centās pāri citu galvām saskatīt, kas notiek kro­dziņa. Tumsā un burzmā neviens nepamanīja, ka atnākuši vadoņi.

— Re, kur mūks, re, kur niknais vilks, kas izliekas par avi! Sitiet viņu! — Robins sadzirdēja kādu balsi.

Robins izspraucās priekšā un ieraudzīja pie plata galda sēdam resno un plecīgo klaidoni mūku. Kāds desmits spē­cīgu roku sagrāba viņu, bet mūks ne plecu nepakustināja, lai atbrīvotos. Viņam blakus stāvēja šķībacis, kuru Skeit- loks turēja ciet.

— Sitiet viņu! Izgāzīsim zarnas no resnā vēdera! — kliedza vilani no visām pusēm, un tikai šaurība traucēja viņus laist darbā ieročus.

Škeitloks kaut ko kliedza, bet viņa balsi nevarēja sa­dzirdēt. Melnbārdainajam izdevās viņu atgrūst, un tai pašā mirklī viņš izrāva mūkam no azotes pergamenta tīstokli.

— Skatieties, skatieties! Viņš ved seram Stefenam še­rifa vēstuli!

Ass miets iedūrās mūkam ribās, kāds sagrāba viņa kaklu. Robins Huds rāvās uz priekšu, bet tai brīdī mūks pielēca kājās. Uzbrucēji atlēca no viņa kā dzinējsuņi no meža kuiļa.

-— Sargies, Melnais Bil! — viņš uzkliedza, un smagais ozolkoka galds apgāzās, uz brīdi aizsedzot mūka tuklo ķermeni.

Virs rešņa galvas zvārojās vīna muca.

— Vai jums, kristīgie, nav žēl dieva dāvanas? Ar šo mucu es nospiedīšu kādu desmitu no jums, un mums ne­būs ar ko paģiras lāpīt jūsu bērēs!

Pēc šiem vārdiem aplis paplašinājās: mūks, mucu gaisā turēdams, rotaļājās ar to kā ar vieglu malkas pagalīti. Visi pieklusa, un te atskanēja Robiņa Huda skaļā pavēle:

— Neaiztieciet mūku, puiši! Papriekš apskatieties, kādu vēstuli viņš ved!

Mūks saudzīgi nolaida uz grīdas vīna mucu. Pa to laiku Skeitloks izrāva greizacim no rokām pergamentu un uz­lēca uz sola.

— Auna pieres! Kaut jūs sasprāgtu gabalos! Kaut velns miecētu jūsu ādas! Apsvilušie sakārņi! Putnu biedēkļi! Vai tad tā var? Ak, kaut jūs pērkons nospertu! Vai jūs sa­protat, stulbeņi, lai svētais Vulfstans un Volfheds jūs soda…

Viņš vicināja virs galvas pergamenta rulli, bet nekā prātīga nevarēja pateikt, jo no viņa mutes kā zirņi bira lamu vārdi un lāsti.

Mūks laikam bija mierīgākais no visiem. Viņš klausī­jās, klausījās, kā vilans lamājas, un piepeši skaņi iesmē­jās.

— Jūs gan labi sagaidāt svēto tēvu, kurš, nežēlodams dzīvību, steidzas jums palīgā! — viņš iesaucās. — Es jau sen izlasīju Skeitlokam vēstuli, bet jūs .. .

— Lai pats sātans jūs viņā saulē … — Skeitloks turpi­nāja bļaut, pārkliegdams mūka vārdus.

— Paliec klusu, tarkšķi! īsts sievišķis, ne vīrs! — mūks atgaiņājās no viņa. — Ja es būtu mazdrusciņ vā­jāks, jūs būtu mani nožmieguši kā odu. Kur jums galvas, ja katrs mežsargs no karaļa mežiem groza jūs kā suns asti? Es patiešām domāju, ka izlaidīšu garu, vezdams jums to vēstuli. Ej, vilan, dod šurp! Paskatieties, ko Notinge­mas šerifs raksta jūsu kungam.

Pie katra vārda aizķerdamies, tēvs Tuks nolasīja še­rifa vēstījumu seram Stefenam:

— «Turieties, ser Stefen. Piektdienas rītā sers Gajs Gisborns vedīs jums palīgā divi simti jātnieku ar pilnu kaujas bruņojumu. Pārsteigsim nemierniekus pēkšņi, uz vietas izspriedīsim ātru tiesu. Notingemas šerifs Ralfs Merdahs.»

Krodziņā iegaismojās blāva pusausma. Zemnieki stāvēja klusēdami, it kā, piepildoties Skeitloka lāstam, viņus būtu ķēris pērkona spēriens.

Acis dega naidā, un Robins pasteidzās uzlikt savam draugam roku uz pleca.

— Tas ir tēvs Tuks! — viņš mierīgi sacīja, un, kaut viņš runāja klusi, katrs vārds skaļi izskanēja apkārt valdo­šajā klusumā. — Tēvs Tuks no Abatu Riptonas. Un tā ir jūsu laime, ka viņš prot lasīt. Bet kur šķielacis?

Bet Melnais Bils bija pazudis — kā zemē iekritis. Tikmēr Skeitloks beidzot bija savaldījis mēli. Viņš īgni klaigāja, siekalas šķiezdams un vēcinādams savas mezglainās rokas.

— Mūs nodevis Edvards no Deirvoldas! Viņš par visu paziņojis šerifam! Ek, ja viņš nāktu manās rokās, es vi­ņam, zvēru pie svētā Vulfstana …

Vēsts par pārtverto vēstuli jau bija paspējusi aplidot visu Deirvoldu. Pūlis pie durvīm auga augumā. Kāds iesaucās:

—- Uzbrukumā! Uz muižu!

Bet Robins Huds apturēja ļaudis.

•— Stāviet! — viņš uzsauca. — Ar kailām rokām mēs muižu neieņemsim. Izliesim savas asinis ienaidniekam par prieku, bet rīt Gaja Gisborna vienība pārpalikušos iemī­dīs dubļos.

Viņš izgāja uz ceļa, lai visi varētu dzirdēt.

— Jūs zināt, vilani, ka Robins Huds nekad nav bijis gļēvs. Taču drosme ir drosme, bet aprēķins paliek aprē­ķins. Mums ir pavisam maz cilvēku un viens stops uz trim. Mežā mēs vēl paspēkotos ar karavīriem, bet, ja uz­sāksim cīniņu ar viņiem klajā laukā, — tad, kuru nesaka­pās, to samīdīs zirgi, Ja gribat padomu, mans padoms ir tāds: kam nav mājā sievas un bērnu, nāciet man līdzi. Notversim Gāju Gisbornu pa ceļam un paplucināsim, cik pietiks bultu un zobenu. Pēc tam izklīdīsim pa mežu — lai tad ķer vēju laukā! Bet tie, kas paliks, lai iet mājās! Kad Gajs Gisborns ieradīsies šeit, visu uzveliet mums. Sakiet viņam tā: mēs jau nekā. Lai mēs ietu pret savu kungu?! Pie visa vainīgs Robins Huds, nolādētais laupī­tājs, Vils Baltrocītis un vēl Skeitloks, un vēl viens, un vēl viens — visi, kas aizbēga laupītājam līdz uz Šērvudas mežu!

— Un vēl ko es teikšu, — izniris no pūļa, piemetināja mazais Skarlets, — ja mums būs jācīnās te, Deirvoldā, no jūsu mājām nekas nepaliks pāri. Bet mežā mēs varēsim plašāk atvēzēties.

Vēl krietnu brīdi strīdējās vilani, jo rokas niezēja vi­siem, un daudzi gribēja iet uz mežu kopā ar Robiņu Hudu. Saule jau bija uzlēkusi, kad uz ceļa krodziņa «Zelta vēr­sis» priekšā vairs neviena nebija. Cits devās uz Sailsu, cits uz Vordenu. Vils Baltrocītis, Elfers un Muks, dzir­navnieka dels, gāja no ciema uz ciemu, lai visi sera Ste- fena vergi un vilani uzzinātu, kā rūca lāči pie kungu muižas.