Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

— Visu pastāstīšu, — vēstnesis pacēla roku. — Viņi ielenca muižu. Pie muižas tiesas nama viņu bija ne mazāk par pieci simti. Vadoņu, cik zinu, ir trīs. Pirmais… — Vēstnesis bailīgi paskatījās apkārt. Pat cauri dubļu kārtai varēja saredzēt, kā nobāl viņa seja. — Atļaujiet nosaukt, dižciltīgais lord šerif?

Ralfs Merdahs paliecās uz priekšu un pamāja ar galvu.

— Pirmā vārds ir Robins Huds, — vēstnesis pačukstēja, un zālē atskanēja strēlnieka vārda atbalss.

Vēstnesis atkal pacēla roku.

— Skeitloks no Vordenas, — viņš nosauca otru vārdu. — Un Vils Baltrocītis no Sailsas… Viņi ielenca muižas tiesu pirms trim dienām, rītausmā. Tad, kad saraksti bija sadedzināti, daļa izklīda pa mājām. Pie muižas nav vairāk par simt cilvēkiem. Sers Stefens pats sargā muižu. Div­desmit trīs apbruņoti cilvēki aizstāv mūrus.

— Kā tu, vecais, pats izkļuvi no turienes? — Gajs Gis­borns pārtrauca vēstnesi.

— Es izlikos, ka esmu ar viņiem uz vienu roku, un pa­rādīju viņiem pazemes eju uz muižu. Bet eja bija aizbērta. Man noticēja, tāpēc ka es pats esmu no Deirvoldas.

Reinolds Grīnlīfs sažņaudza rokās smago alvas kausu. Saspiests murskuli, smagais biķeris izkrita no viņa rokas un dobji noklaudzēja zem galda.

— Mēs tev pieminēsim šo pazemes eju! — viņš no­čukstēja, cenzdamies pamatīgāk iegaumēt vecā seju.

— Kā tevi sauc, vēstnesi? — šerifa sieva jautāja.

Un Reinolds Grīnlīfs divas reizes atkārtoja atbildi, kas bija aizsniegusi viņa ausis:

— Edvards. Edvards no Deirvoldas.

Tagad šerifs ar Gāju Gisbornu un citiem bruņiniekiem apsprieda, kādu palīdzību sūtīt seram Stefenam. Gajs Gis­borns negribēja nevienam atdot kara draudzes virsva­dību. Viņš paziņoja, ka ar to vienību, kas ir Notingemā, nepietikšot. Uz rīta pusi arī viņa kaujinieki varēšot doties ceļā taisni no pils. Vēstnesis tūlīt auļos atpakaļ un dos ziņu seram Stefenam, ka palīdzība nāk. Muižai jāturas. Neviens vilans neizbēgs no tiesas.

Šerifs pasauca rakstvedi. Kopā ar Gāju Gisbornu viņš apsēdās diktēt vēstījumu seram Stefenam.

Resns ubags ar savām brangajām miesām aizsedza visas durvis.

Reinolds Grīnlīfs atgriezās un skaļi iesaucās:

— Tas tik ir ubags! Laikam jau benediktietis * … Vai tu daudz esi gavējis savā mūžā, svētais tēvs? Un kam tev vajadzīgs tik daudz maisu?

— Kā nu ne, augstdzimušais kungs, kā nu ne! — mūks, zemu klanīdamies, atbildēja un pabāza galvu pa durvīm.

— Viens maisiņš man ir maizei, ja jūsu žēlastība ziedos kādu garoziņu nabaga svētceļniekam. Viena kulīte — graudiem, ja gadīsies pastiept roku pie klēts, kas pilna ar dieva dāvanu. Šī kulīte sālij. Bet šī, — te mūks pārmeta krustu, — vīnam, ja jūsu žēlastībai labpatiks …

— Lai jau tā būtu, — Reinolds Grīnlīfs pavīpsnāja,

— vajadzēs ziedot taviem desmit maisiem atraitnes grasi.

Viņš nolauza nelielu maizes gabaliņu un pastiepa to

ubagam.

Mūks saķēra dāvanu un metās skūpstīt roku strēlnie­kam.

— Aizturi vēstnesi, — Reinolds Grīnlīfs pačukstēja mūkam un, liekuļoti saviebies, izrāva roku. ■— Lasies ārā, klaidoni! — Viņš uzkliedza ubagam. — Tu smirdi kā vīna vāts!

Mūks saliecās trīs līkumos, vēlreiz paklanījās un pazuda lietū.

Septītā nodaļa,

kurā stāstīts par teva Tuka ciešanam

Gan mūks, gan šerifs — ienaidnieks,

No viņa smiekliem muks.

Bij resnītim par dzīvi prieks,

Tāds bij šis jautrais Tuks.

Tēvs Tuks, smagi elsdams, apstājās ceļa vidū. Pa viņa vaigiem juku jukām ar lietu ritēja sviedru lāses; mitras skrandas kūpēja. Notingemā bija pazudusi aiz ceļa līkuma, bet priekšā tikai dziļu pakavu pēdu rinda stiepās taluma, un katrs iedobums steidzās pieplūst ar duļķainu, burbu­ļojošu žurgu.

— Zvēru pie svētā Kesberta, — tevs Tuks noteica, — nolādētajam vecim ir četras kājas, bet man tikai divas! Un tomēr es būtu viņu panācis, ja šī resnā muca netrau­cētu! — Viņš nikni uzlūkoja savu lielo vēderu. — Zļergst kā zirgam liesa. Ak tu treknais vepri, tam vien deri, lai pumpētu alu un medu! Un seglu jostu arī nemācēju pie­nācīgi sagriezt! Ja jau Mazais Džons lika aizkavēt vēst­nesi, tas nozīmē, ka nav nekādi joki.

Pacēlis apmetņa stūrus, viņš nopūtās un atkal metās skriet. Lietus kļuva aizvien retāks un pavisam pārstāja, bet resnis skrēja un skrēja, ar lielām pūlēm cilādams mā­liem apķepušās kājas.

— Stāt! — viņš piepeši iesaucās, vērodams pēdas uz ceļa. — Tomēr seglu josta pušu! Te viņš laikam kādu pus­stundu mīcījies. Tagad gan es viņu panākšu! Kaut tikai viņš nogrieztos uz Sailsu. Bet ja uz Vatlingu? Ķer tad zaķi krūmos!

Tēvs Tuks izvēlējās augstu kastaņu, kam zari sākās netālu no zemes, ar rokām aptvēra stumbru un sāka rāp­ties augšup. Ar lielām mokām viņš sasniedza pirmo zaru un pārmeta kāju tam pāri. Viņam ilgi neizdevās uztrausties augšā, lai ar vēderu uzgāztos uz zara, un viņš kūļājās, karādamies ar galvu uz leju, bet vējš piepūta mitro ap­metni kā buru. Strēlnieks pēc sava ieraduma pieminēja svēto Kesbertu, pēc tam arī svēto Dunstanu un Volfhedu, un Vulfstanu, un četrdesmit svētos, un jaunavu Mariju. Acīm redzot, jaunava Marija bija izdzirdējusi, jo palī­dzēja viņam uzrāpties uz slidenā zara. Un, kaut arī svētam vīram neklājas atkailināt savas miesas, tēvs Tuks, iekams līda augstāk, nometa zemē saplēsto apmetni, at­klādams strazdu un dzeņu skatieniem platu sasvīdušu mu­guru, plecus,- kas līdzinājās pamatīgiem šķiņķiem, un krū­tis, ko rotāja sarežģīts tetovējums: tur bija gan krusti, gan bultas caururbta sirds, gan bruņinieka ģerbonis, kas sa­stāvēja no rožukroņa, mucas un stopa ar bultām. Mazliet atvilcis elpu, svētais tēvs rāpās augstāk no zara uz zaru, cenzdamies atbalstīt kājas tuvāk stumbram, lai kāds no­devīgs zars neielūztu.

Tā viņš kumurojās augstāk un augstāk, kamēr koka vir­sotne zem viņa smaguma sāka līgoties kā tieva smildziņa. No turienes viņš ieraudzīja krustojumu un vēstnesi, kas tuvojās tai vietai, kur ceļi šķīrās.

— Svētā Marija, šķīstā jaunava, — tēvs Tuks bubināja, šūpodamies kastaņas galotnē kā smags bumbieris, — lai viņš nogriežas uz Sailsu, jo tad jau katrā ziņā paliks nakšņot Melnā Bila mājiņā! Bet ja nu nogriežas uz Vat- lingu?

Te laime uzsmaidīja resnim, jo jātnieks patiešām nogrie­zās pa Sailsas ceļu. Un, kad tēvs Tuks nonāca uz apakšējā zara, viņš no prieka pat iekliedzās: pa ceļu kā viesulis brāzās četrdesmit suņu. Iztālēm šķita, ka viņi nemaz ne­skar zemi.

— Uzmanīgāk, sātani! Ļaujiet man nolēkt zemē, es taču jūs saspiedīšu! Jūs gan esat gudrinieki! Lēnāk, lēnāk, Vilk, tu mani nogāzīsi gar zemi! Tagad nav laika bučoties. Es jau zinu, tu, šķelmi, mani atradīsi pašā ellē. Ha-ha! Pa­skatīsimies, kādu viepli sataisīs nešķīstais, ieraugot tādus pavadoņus! Beidz lēkāt, Vilk, ķeries pie darba. Puc, ķer rokā, ņem ciet!

Ar šiem vārdiem tēvs Tuks piegrūda vadoņa purnu pie ceļa. «Fī-ī, fī-ī,» viņš iesvilpās, un suns, nostiepies kā stīga, metās prom pa pēdām, un viņam pakaļ aizdrāzās viss bars. Vienā mirklī suņi pazuda tālumā.

— Tagad es varu nesteigties, — tēvs Tuks atviegloti nopūtās.

Viņš uzmeta plecos apmetni un soļoja prom pa ceļu. Pašā apvāršņa malā no mākoņiem izspraucās saule, raidot strēlniekam pakaļ šauras, garas gaismas strēles. Ceļmalas ciņi laistījās zeltā; jocīgi gāzelēdamās, tēvam Tukam pa