Mihails Geršenzons - ROBINS HUDS

Beidzot sagatavošanās bija pabeigta. Saule sildīja strēl­niekiem muguras un spoži apgaismoja mērķi. Nospindza pirmā stiegra, un bulta iedūrās trešajā, vislielākajā aplī. Sprogains puišelis, nespēdams izspiesties cauri blīvajam pūļa lokam, izbāza galvu starp viena skatītāja kājām.

— Slikts šāviens, — kā labs zinātājs viņš teica drau­gam, kas sēdēja zemē pie pašas virves. — Tēvocis Bens saka, lai drīkstētu šaut otrajā gājienā, vajagot ar trim šāvieniem divreiz trāpīt vismazākajā aplī, vērša acī.

Mazais Džons uzjautrinājās, vērodams, cik ilgi tēmē šerifa kalpi un cik neklausīgas ir viņu bultas.

Vidējā aplī jau rēgojās kāds ducis bultu, bet vērša acs vēl joprojām bija vesela.

Mērķa vidū pirmais trāpīja kārnais strēlnieks ar laps­ādas cepuri — tas, kas pirmīt bija strīdējies ar miesnieku. Divas bultas viņš gandrīz netēmēdams iešāva vērša acī, trešā aizgāja greizi un iedūrās lielajā aplī.

Pūlī kāds sita plaukstas.

— Vanagu var pazīt pēc lidojuma, — Mazais Džons smīkņāja. — Varu saderēt, šis puisis ir ievingrinājis roku uz karaļa briežiem! . .. Nu, Melnais Bil, parādi godīgiem ļautiņiem, kā šauj karaļa mežsargs.

— Ne jau sliktāk par jūsējiem! — Melnais Bils atcirta un piegāja pie līnijas.

Mežsargs ilgi, ilgi tēmēja.

Viņš samiedza acis šaurā svītriņā, tālab viņa seja, apau­gusi ar piķa melnu bārdu, sašķiebās smieklīgā grimasē. Bulta atrāvās no stiegras un iedūrās vērša acī.

— Bravo, Bil! — pūlī sauca. — Skaties, otrreiz neaiz­šauj garām.

Mežsargs atkal pacēla stopu. Viņš atvilka stiegru līdz labajai ausij un sastinga, aci piemiedzis.

— Sauj taču! Ka tā acs neaizaug ciet!

Bet Melnais Bils neizšāva.

Viņš kaut ko norūca bārdā, nosvieda zemē savu bultu un izņēma no maka citu.

Mežsargs tēmēja tik rūpīgi, it kā ar pūlēm meklētu gaisā šauru taciņu, kas ved uz mērķi. Un otra bulta iedū­rās vērša acī blakus pirmajai.

Nepievērsdams uzmanību sajūsmas saucieniem, Melnais Bils iebāza pirkstu mutē, aplaizīja to un pacēla virs galvas. Viņš pārbaudīja vēja virzienu un stiprumu. Un viņa trešā bulta tikpat ilgi lūkoja ceļu un tikpat droši to atrada kā pirmās divas.

— Trīs no trim! — paziņoja pilsētas strēlnieku priekš­nieks, kas vēroja sacensību gaitu.

Melnais Bils zemu palocījās uz to pusi, kur sēdēja še­rifs, tad izsmejoši uzlūkoja Mazo Džonu.

— Re, kā šauj karaļa mežsargi! — viņš sacīja. — Iz­dari tu, klaidoni, labāk!

Bet Mazais Džons negribēja priekšlaicīgi parādīt savu māku. Viņam vajadzēja tikai iegūt tiesības piedalīties ot­rajā gājienā.

Nevīžīga gaita viņš piegaja pie svītras un tik atri iz­šāva visas trīs bultas, ka pirmā vēl drebēja, kad trešā ieurbās mērķī.

— Svētā jaunava! — iesaucās miesnieks, kas bija visā garumā izstiepies savos ratos. — Viņš bultas ber kā zir­ņus! Cik tur trūka, tās būtu panākušas cita citu.

— Divas no trim, — paziņoja strēlnieku priekšnieks un pavēlēja kalpiem uzstādīt otru mērķi.

— Tagad mēs ar tevi pamērosimies spēkiem, — Mazais Džons sacīja mežsargam, kad kalpi bija noskaitījuši trīs­simt trīsdesmit jardus no svītras, iesprauduši zemē kārti un pakāruši pie tās gredzenā savītu kārkla klūgu.

Astoņi labākie šāvēji gaidīja, kamēr herolds pūtīs savu tauri: trīs Notingemas garnizona strēlnieki, trīs mežsargi, kārnais strēlnieks ar lapsādas cepuri un Mazais Džons.

Bruņinieks, kas sēdēja blakus šerifam, piecēlās, nometa no pleciem kumeļa ādu, kas bija segusi spīdīgu bruņu kreklu, un pieprasīja, lai viņam dod stopu. Viņš arī gri­bēja piedalīties tautas izpriecās.

— Gajs Gisborns! Gajs Gisborns! — pūlī čukstēja.

— Kur tas redzēts, ka šauj otrajā mērķī, nešāvis pir­majā? — kārnais strēlnieks pukojās. — Tāda likuma nav!

— Jocīgais! — Mazais Džons paraustīja plecus. — Li­kumi nav domāti kungiem.

Strēlnieki pašķīrās, dodami bruņiniekam ceļu. Mazais

Džons noskatījās viņam pakaļ. Viņš bija dzirdējis, ka Gajs Gisborns zvērējis notvert Robiņu Hudu un divas nedēļas no vietas rikšojis pa mežiem, cerēdams atrast viņa pēdas.

Herolda taure vēstīja, ka sākas otrais gājiens. Bruņi­nieks nometa zemē cimdus, pacēla stopu un izšāva.

— Ser Gaj Gisborn! — šerifs iesaucās. — Es redzu, jūs tikpat lieliski protat šaut ar stopu kā cilāt zobenu un šķēpu turnīros. Jums acis tikpat labas kā sirds.

Bruņinieka izšautā bulta izdūrās cauri gredzenam un iesprūda kārtī. Viņš izšāva vēlreiz, bet šoreiz netrāpīja.

— Nolādētais stops nekur neder! — bruņinieks sacīja un ar tādu spēku aizsvieda stopu prom, ka tas, atsities ar galu pret zemi, augstu palēcās un stiegra satrūkdama skaļi noblīkšķēja.

Šerifs steidzās mierināt savu draugu:

— Neuztraucieties, ser Gaj. Ikvienā lietā vajadzīgs pie­radums, un tomēr jūs ar pirmo reizi nomērķējāt.pareizi. Skatieties, maniem strēlniekiem šodien neveicas.

Un patiešām, bulta pēc bultas lidoja mērķim garām, un strēlnieki cits pēc cita atstāja laukumu, skanot pūļa jautrajiem saucieniem un izsmejošiem svilpieniem.

Tagad tikai trīs stāvēja pie svītras: kārnais strēlnieks, Melnais Bils un Mazais Džons. Kārnais strēlnieks iešāva vienu bultu kārtī blakus Gaja Gisborna bultai. Otro un trešo vējš aiznesa sānis.

— Nu, zēni, liecieties gulēt: Melnais Bils sāk acis miegt!

— Bil! Tu dzirdi, čigān? Pasūkā vēlreiz pirkstiņu — varbūt izzīdīsi laimi!

— Zvēru pie tā kunga, šitādā mērķī šaut ir viena āķīga padarīšana!

— Paskat, paskat, viņš mērķē sānis, lai piemānītu vēju!

— Un uz augšu, lai trāpītu mērķī!

Tēmēt bija grūti: vējš pieņēmās spēkā, turklāt, šaujot no tik liela attāluma, vajadzēja palaist bultu daudz aug­stāk par mērķi, lai tā apmestu gaisā slaiku loku un, le­jup krizdama, trāpītu mērķi.

Pirmo reizi Melnais Bils bija tēmējis pārāk zemu, otro — pārāk augstu.

Trešo reizi mežsargs tēmēja tik ilgi, ka uz Gaja Gisborna bultas, pašā gredzena vidū, paspēja nolaisties kāds ņiprs zvirbulēns. Viņš iečiepstējās vienu un otru reizi, uzlēca uz kārnā strēlnieka bultas un sāka plūkāt tās spalvas. Tas

sajūsmināja pūli, kas vēroja sacensību. Visās malās ska­nēja saucieni:

— Ei, Bil, rauj vaļā, citādi tas putns savīs pērkli, iekams tu izšausi! Un vēl izperēs mazuļus!

Nožvindzēja stiegra, un ap mērķi pūkas vien pajuka. Iezīmējusi gaisā pareizu loku, bulta iedūrās kārtī, pienag­lodama pie tās zvirbuli.

— Labs šāviens, Bil, — Mazais Džons teica. — Tikai, ja tu būtu tēmējis man sirdī, es tevi būtu pārvērtis par ezi, iekams tu būtu paspējis atlaist stiegru. Vai nevarētu attīrīt mērķi no medījuma? Es neesmu zvirbuļu mednieks.

Apstājies divus soļus no svītras, Mazais Džons pacēla gaisā smagu bultu un, pagriezies pret paaugstinājumu, iesaucās:

— Šo bultu neraidu es! Šo bultu raida tēvs Tuks no Abatu Riptonas, viņš devis solījumu svētajam Kesbertam!

Tikai vienu mirkli strēlnieks vilcinājās. Bulta, ko bija darinājis klibais meistars no Trentas, atrāvās no stiegras un, tērauda uzgalim saulē mirdzot, apmeta slaidu loku. Iekams skatītāji paspēja nobrīnīties par šāvēja māku, otrā

bulta un trešā izslīdēja cauri gredzenam. Bultas bija pa­laistas ar tādu spēku, ka neviena no tām neiestrēdza kārtī: smagie uzgaļi to sašķieda kā tievu viciņu.