Sarkanā armijā boļševiki piespiež cīnīties arī latviešus no ieņemtajiem Latvijas apgabaliem (skat. Ula- fa Jansona balādi „Džūkstes izlūki").
19. latviešu divīzija aizstāv fronti Džūkstes, Lestenes un Jaunpils rajonā. Vairākkārt krievu uzbrukumu galvenie triecieni vēršas tieši pret 19-tās pozicijām. Viena no šādām kaujām notiek 1944. gada Ziemassvētkos. Pret 19. divīziju krievi raida cīņā 10 kājnieku divīzijas, daudzas tanku nodaļas un ap 500 lidmašīnu. Šo cīņu laikā pozicijas iet no rokas rokā, pārtrūkst sakari starp karaspēka daļām, un brīžam liekas, ka nav glābiņa pārspēka priekšā. Lielākā daļa 19. divīzijas karavīru ir ievainoti. Bet atlikušie atkal un atkal apvienojas nelielās grupās, iet prettriecienos un, nāvi nicinādami, turpina iznīcināšanas kauju. Krievu zaudējumi beidzot ir tik lieli, ka tie spiesti pārtraukt uzbrukumu.
Kad leģiona ģenerālinspektors Bangerskis pēc kaujas apmeklē 19-to, tās komandieris ģen. Štrekenbachs atzīstas: „Es īstenībā vairs neticēju, ka fronti iespējams noturēt. Latviešu divīzija ir pārspējusi pati sevi." — Kurzemes cīņu laikā kāds vācu karavīrs paskaidro vienam no latviešu kara ziņotājiem: „Mēs, vācieši, neapšaubāmi esam vieni no vislabākajiem karavīriem (Soldaten) pasaulē, bet jūs, latvieši, esat kas vairāk — jūs esat cīnītāji (Kāmpfer). Grūtākajās cīņās — nakts uzbrukumos un mežu kaujās — mēs nespējam ar jums mēroties." Vācu ģenerālis Krīgers, VI korpusa komandieris, kādā runā 1945. gada janvārī izsakās: „Es droši varu sacīt, ka 19. divīzija ir labākā kājnieku divīzija Kurzemē."
Pār 19. divīziju nolīst īsts apbalvojumu lietus. Daudziem leģionāriem ir visas goda zīmes, kādas vien vācu armijā vispār iespējams iegūt par varonību kaujas laukā. Nevien vairāki virsnieki, bet arī kāds latviešu kaprālis (Alfrēds Riekstiņš no majora Laumaņa leģendārā triecienu bataljona) saņem bruņnieka pakāpes dzelzs krustu. Latviešu divīzijas izcilo varonību vairākkārt visai pasaulei pauž vācu virspavēlniecības ziņojumi.
Kurzemes cīņām sevišķu spožumu piešķir tas, ka šīs frontes aizstāvji otrā pasaules karā nekad netiek uzvarēti kaujas laukā.
Kurzemes cietoksnis apdzejots daudzu latviešu dzejnieku, pirmā kārtā Andreja Eglīša darbos. Atsevišķu cīņu tiešie notikumi attēloti dažās Ulafa Jansona balādēs — „Bēres Lestenē" un ,,Džūkstes izlūki".
*
Tajā laikā notiek arī vairāki mēģinājumi vēl pēdējā brīdī atjaunot Latvijas neatkarību.
Tā kā Latviešu pašpārvalde Kurzemē vairs nedarbojas un iedzīvotāji padoti dažādu vācu iestāžu patvaļai, leģiona ģenerālinspektors atkārtoti iesniedz protestus Vācijas valdībai. Beidzot vācieši piekrīt Latvijas
Nacionālās Komitejas (LNK) dibināšanai. Tas notiek Potsdamā (Berlīnē) 1945. gada 20. februārī. Par LNK prezidentu kļūst ģenerālis R. Bangerskis. Latviešu cerības, ka Vācija šo komiteju atzīs par Latvijas Pagaidu valdību, tomēr izrādās veltīgas. Tās darbību Kurzemē visādi traucē un ierobežo.
Kļūmīgi beidzas dažu latviešu virsnieku nodoms radīt pilnīgi neatkarīgas bruņotas vienības ģen. Kureļa vadībā. Vāciešiem izdodas tās ielenkt un daļu sagūstīt. Vairākus virsniekus soda ar nāvi.
Maija pirmajās dienās (Hitlers ir jau izdarījis pašnāvību) vairāki latviešu atklātības darbinieki saziņā ar leģiona virsniekiem nolemj Kurzemē sasaukt Tautas padomi un nodibināt Latvijas Pagaidu valdību ar pulkvedi R. Osi priekšgalā. 8. maijā izsludina Tautas padomes (tā sastādās no latviešu karavīru, pašvaldību un organizāciju pārstāvjiem) sēdi Liepājā.
„jūs tēlojat savas mājas,
Man citas pajumtes nava —
Mans karogs un mana slava
Man pāri plivinājās." (Veronika Strēlerte)
Otrais pasaules karš Eiropā beidzas ar Vācijas galīgu sakāvi un padošanos bez noteikumiem. Nedaudz vēlāk amerikāņu atombumbas piespiež arī Japānu nolikt ieročus.
Cīņā pret Hitleru Padomju Savienība kopš 1941. gada ir bijusi Anglijas un Amerikas Savienoto Valstu
Bet jau 7. maijā pīkst. 12.00 trīs latviešu kara ziņotāji Liepājā, klausoties angļu raidījumu (BBC), uztver ziņu, ka Vācija bez noteikumiem padevusies saviem pretiniekiem. Nākošā dienā visās frontēs jānoliek ieroči.
sabiedrotais. Aizrāvušies ar Vācijas satriekšanu, rietumu valstsvīri neievēro briesmas, kas pasaulei draud no krievu komunistu uzkundzēšanās tieksmēm. Sevišķi maldīgi ieskati par Staļinu ir ASV prezidentam F.Ruz. veltam. Viņš cer, ka Padomju Savienība arī pēc kara draudzīgi sadarbosies ar rietumiem un ka tai nav varmācīgu nolūku pret citām tautām. Tādā kārtā kara noslēgumā sarkanā armija var iesoļot visā Austrumeiropā un Viduseiropā.
Daudzi latvieši Kurzemē līdz pēdējam brīdim cer, ka viņu karavīru aizstāvēšanās cīņa beigsies ar brīvības atgūšanu. Tie tic, ka Amerika un Anglija nepieļaus krievu karaspēkam iesoļot Kurzemē, kad vācieši būs sakauti. Atmiņā nāk 1919. gads, un tā rodas baumas, ka Kurzemes ostās gaidāma rietumvalstu kara flotes ierašanās. Uz tiem, kas ir citādās domās, optimisti negrib klausīties.
Nekas tamlīdzīgs nenotiek. 1945. gada 8. maijā, kad daudzās zemēs līksmo par kara izbeigšanos, sabrūk latviešu cerības Kurzemē.
Pēc padošanās noteikumiem Kurzeme nāk padomju karaspēka rokās. Noteiktā laikā vācu karavīri, paklausot pavēlei, noliek ieročus. Tādu pašu pavēli saņem 19. divīzijas vīri. Daudzi to atsakās pildīt un dodas mežos, lai turpinātu cīņu kā partizāni. Tikai nedaudzi latviešu karavīri un iedzīvotāji laivās un kuģos izglābjas pāri jūrai uz Zviedrijā un Vāciju. Tur viņi pievienojas tiem, kas aizbraukuši jau agrāk.
Ap 140 latviešu karavīrus zviedru valdība nožēlojamā un gļēvā kārtā 1946. gada janvārī izdod boļševikiem. Veltīgi ir zviedru sabiedrības protesti, un drūmi izskan Stokholmas bīskapa Bjerkkvista brīdinājums: ,,Pasargi, Dievs, mūs no asins grēka!"
Latviešu vienības Vācijā (15. divīzija u. c.) kara pēdējās dienās cenšas ar kauju izlauzties uz rietumiem un tur padodas angļiem un amerikāņiem. Lielākā daļa nokļūst Zedelghēmas kara gūstekņu nometnē Beļģijā. Gūsta laikā dibinās plašā latviešu karavīru organizācija „Daugavas Vanagi". 1946. gadā latviešu karavīrus atbrīvo, un viņi pievienojas pārējiem latviešu bēgļiem. To skaits brīvajā pasaulē pārsniedz 100.000.
Sākot ar 1945. gada 8. maiju, krievu komūnisti sagrābj savā varā visu Latviju. Formāli tā gan skaitās atsevišķa republika — Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika — bet īstenībā tā atrodas pilnīgā Maskavas verdzībā. Komūnisti var tagad turpināt to, ko tie nepaguva paveikt baigajā gadā. Daudz latviešu izsūta uz vergu nometnēm vai tāliem neapdzīvotiem apgabaliem Sibirijā. Latvijas zemkopību sagrauj, un zemniekus padara par komūnistu dzimtcilvēkiem — kolchoznie- kiem (1949. g.), kuriem nekas nepieder un kurus nežēlīgi izmanto. Zemi cenšas industriālizēt, bet ražojumi aizplūst „lielās dzimtenes" vajadzībām. Krievu karaspēks un slepenā policija pastāvīgi uzrauga latviešu zemi un tautu. Tomēr nekādi spaidi nespēj izdzēst latviešu tautas brīvības centienus. (1953. gadā mirst komūnistu diktātors Staļins. Turpmākos gados daļai izsūtīto izdodas atgriezties dzimtenē).
Līdz ar Latviju Maskavas virskundzībā nonāk Igaunija, Lietuva, Polija, Ungārija, Rumānija, Bulgārija, Albānija, Čechoslovakija un Austrumvācija. Krievu komūnisti cenšas savu varu izplest arvien tālāk un plašāk. Viņu gala mērķis ir komunisma verdzības ievešana visā pasaulē.
Читать дальше