PILSOŅU JĒKABS - PRĀVESTA GLIKA AUDŽU MEITA

PILSOŅU JĒKABS

PRĀVESTA GLIKA AUDŽU MEITA

1678. gada pavasarī, kādā pēcpusdienā, Rīgas garnizona kvartirmeistars Rābe, atgriežoties no diclnesta darīšanām, devās uz savul dzīvokli. Do­mās nogrimis, viņš soļoja pa ielas malu, kad viņu iztraucēja Doma baznīcas zvana skanas un, lika pacelt acis. Pa ielu pretim nāca kāds bēru gā­jiens. Nebija šaul>u, ka baznīcas pulksteņa mēle sauca beidzamās ardievas tam, ko nesa patlaban uz pēdējo dusas vietu.

Kad sēru gājiens virzijās viņam garām, virs­nieks, nostājies pie nama sienas, salutēja, nodo­dams mirušajam pēdējo godu. Līķa nestuvēm sekoja baltās sēru drēbēs tērpusies sieviete. Cik vērojams, tai vajadzēja būt jaunai. Aiz vi­ņas gāja pulciņš pavadītāju.

Apvaicājies, ko tur nes uz kapenēm, Rābe dabū ja zināt, ka tas esot pilsētas maģistrata sekre­tārs Morics.

Ak jā! Pirms pāris dienām viņš taču bija dzirdējis par sekretārā nāvi, bet bija to piemirsis. Morica viņš mazliet pazina. Bija vairāk reiz sa­ticies ar to dažādās svinībās. Bet vairāk kā pašu Moricu viņš pazina nelaiķa sievu, ar kuru bija iepazinies sava drauga, leitnanta Stēna pirm­dzimtā dēla kristībās. Ar lielu labpatiku viņš toreiz bija nolūkojies simpātiskajā jaunajā dāmā un ar interesi klausijies viņas asprātīgajā sarunā,

Tā tad dāma, kas gāja pirmā aiz zārka, bija Morica kundze. Ja nebūtu viņas seja aizsegta ar sēru šķidrautu, droši vien viņš to būtu pazinis.

Tā kā kvartirmeistaram nebija kur steigties, daudz nedomādams, viņš pievienojās pārējiem bēriniekiem un gāja tiem līdz uz netālo Doma baznīcu, kuras pagraba velvē glabāja turīgos rīdziniekus.

Pie kapa luterāņu mācītājs turēja pielaikotu bēru runu, godam pieminēdams nelaiķa nopelnus Rīgas pilsētas iedzīvotāju laba. Kad garīdznieks teica tradicionālos vārdus: «No zemes tu esi ņemts, pair zemi tev jāpaliek», — atraitne sāka nevaidami raudāt. Dzirdot jaunās sievietes elsas, Rābem līdzjūtībā iesāpējās sirds. Viņš izsprau­cās caur ]aužu drūzmu un piegāja kapa vietai tu­vāk. Raudošo atraitni pieturēja divas citas sie­vietes — radinieces vai paziņas —• un tiecās viņu mierināt. Pamazām asaru straumīte apsīka, rau­das aprimās.

Kad apbedīšanas ceremonija bija nobeigta, un bērinieki cits pēc cita gāja projām, Rābe ne­steidzās aiziet, vēl brīdi uzkavējās. Kad mūr­nieki sāka kapa velvi aizmūrēt, palika tikai at­raitne un vēl 4—5 cilvēki. Rābe piegāja pie Mo­rica kundzes un, izteica viņai savu līdzjūtību.

— No sirds pateicos, — viņa sacija čukstus, kad virsnieks silti paspieda, viņas roku 1 . Nezin kāpēc Morica kundze no jauda, ka šā cilvēka līdz­jūtības izteicieni nav tikai pieklājība vien, bet ka tie nāk no sirds. Un tā bija.

Nākamajā svētdienā, kad kvartirmeistars aiz­gāja uz baznīcu, viņš tur ieraudzīja Morica kun­dzi jau priekšā. Tas viņam sagādāja savādu ap­mierina j urnu. It kā viņš tieši tādēļ būtu turp gā­jis, lai ar sērojošo atraitni satiktos.

Neuzkrītošā kārtā, ar galvas palocīšanu viņš to sveicināja. Viņa tāpat atbildēja. Pēc dievkal­pojuma, nākot ārā no dievnama, viņš piegriezās tai blakām. Kad bija iznākuši ārā, izmaini ja ar to dažus vārduis. Bet juzdams pret skumīgo sie­vieti dziļu simpātiju, Rābe tomēr tuvojās viņai ļoti saudzīgi. Sargājās ar savui draudzību viņai uzbāzties. Tāpēc drīz atsveicinājās un aizgāja.

Tā viņi satikās baznīcā allaž arī turpmāk. Rudenim pienākot, pāris reizes izgāja kopā pa­staigāties ārpus Rīgas, brīvā dabā. Koku zaļās lapas bija tapušas sārtas un iedzeltenas. Puķes bija noziedējušas. Vēl puiszaļie augu stiebri lie­cās uz zemi. Arī rudens puķes — ģeorģiries un astras bija nokodusi salna.

Bet satikties ar atraitni Rābi vilka neatvai­ra™ a dziņa. Ik svētdienas viņš aizgāja uz baznī­cu un neiztrūkstoši satika tur Morica kundzi. Kad iznākuši no baznīcas, viņi sarunājās, viņas bēdī­gā, tomēr patīkama tembra krūšu balss tam sa­gādāja lielu baudu. Ko domāja par Rābi šī at­raitne, pastāvīgi viņu sastopot, io viņš nezināja. Bet cik no Elizabetes Morices izturēšanās varēja vērot, — nepatīkams viņš tai nebija.

Kopīgās sarunās viņi viens ar otru tuvāk ie­pazinās, pastāstīdami par savu pagātni. Virsnieks pastā,stija, ka viņa dzimtene ir Zviedrija, Germu- derodē, Toarpas draudzē. Tur viņam dzīvo mā­te, ar kuru viņš sarakstas. Viņš jau Zviedrijā kalpo jis ilgāku laiku karaspēkā. Un kad Flis- borgas pulku, kurā viņš skaitijās, sūtija uz Vidze­mi, arī viņš reizē ar pulku ieradies šeit.

Viņa savukārt atklāja drusciņ no savas pa­gātnes:

— Esmu cēlusies no Kreicburgas novada Kur­zemē. Mani vecāki saucās Hani, pēc tautības latvieši. Tie nomira manā bērnībā. Mēs bi j ām vecākiem piecas meitas un viens dēls. Manu brāli sauc Vilhelmu, bet māsas: Doroteju, Katrīni, So­fiju tm Annu. Mans vārds ir Elizabete.

Pēc vecāku nāves mani pieņēma vecākā māsa Doroteja. Tā bija apprecējusies ar Zāmueli Skav- ronski jeb Skavrodski. Kad svainis ar māsu pēc lielās sērgas pārgāja dzīvot uz Tērbatas apgabalu

Vidzemē, tie paņēma mani sev līdz. Tur vēlāk, kad biju paaugusies, iestājos dienestā pie zviedru pulkveža llozēna. Tas bi ja atvaļināts pensijā un dzīvoja savā muižā RingenaS draudzē. Viņš bija slimīgs. Man nācās viņu kopt. Jādomā, ka viņš bijis ar mani apmierināts, jo mani labi izturēja. Kad viņš nomira, pie viņa mantiniekiem nepali­ku, jo tic bija nepatīkami cilvēki. Tad devos uz Kreicburgu:, gribēdama pēc ilgiem laikiem ap­meklēt brāli un māsas. Bet turp e.s nenokļuvu. Braucot caur Rīgu, uz dažām dienām apmelos pie kādas savas draudzenes no Tērbatas apvidus. Tā bija precējusies un ar savu vīru Štolcu dzīvoja Rīgā. Tais dienās pie viņiemi viesojās pilsētas sekretārs Morics. Tam es ļoti iepatikos, un viņš mani bildināja. Man pret viņu gan nekādas mī­lestības nebija, jo viņš bija par maini divreiz ve­cāks, — varēja būt mans tēvs. Bet pretīgs arī viņš man nebija. Es viņu neatraidiju un dlrīz kļuvu viņa sieva. Varbūt tas nebija labi. Bet kalpones stāvoklis ir visai grūts, sevišķi, kad nav pastāvīgas vietas. Dodama jā-vārdu, zināms, va- dijos no materiāliem ieskatiem. Bet sadzīvojām kopā tikai pāris gadus. Tagad viņš miris, un es — atraitne. Tomēr nevarui liegt viņa piemiņai savu pateicību, jo viņš pret mani izturējās ļoti labi.

Tā nobeidza stāstīt Elizabete.

Viņi tā tika viens otram arvien tuvāki.

Un pavasarī, kad kokiem brieda rūsganzeltīti umpuri, viņi sajuta, ka arī viņu krūtīs briest ādas saldas jiitas, kas ar neatturamu varu tos velk vienu pie otra.

Svētdienā pēc Lieldienām Rābe lūdza Eliza­betei atļauju apciemot to viņas dzīvoklī. Tā kā Morica kundzei pēc vīra nāves bija atļauts pilsē­tas dzīvoklī palikt tikai puisgadu, tad viņa — lai lētāk varētu pārdzīvot — bija noīrējusi mazu istabiņu pie Štolca kundzes, savas draudzenes.

Nelaiķis vīrs bija bijis vientulis, bez tuviem radiem. Viņa atstātā iedzīve — mēbeles, grāma­tas, apģērbi — pārgāja atraitnes īpašumā. Bija viņš atstājis arī mazu summiņu naudas. Tā tad.iagaidām jaunā atraitne varēja pārlikt bez lie­lām rūpēm. Taču klāt nekas nenāca, bet man­totie līdzekļi ar katru dienu gāja mazumā.

Elizabete saprata, ka jāmeklē kādai nodarbo­šanās, lai neiestigtu trūkumā. Bez tam bezdar­bība viņu nospieda. Mājā gan viņa strādāja rok­darbus. Bet tas īstenībā bija tikai laika kavēklis. Peļņa, ko šie rokdarbi atmeta, bija niecīga. Bez tam viņa palīdzēja savai draudzenei mājas dar­bos — mazgāt veļu, apkopt viņas mazo meitiņu un _j.ni līdzīgi.