PILSOŅU JĒKABS - PRĀVESTA GLIKA AUDŽU MEITA

— Es tevi loti labi saprotu, sirdsmīļais draugs. Bet tu neraizējies! Grūtības būs, jo pārmaiņa ir liela. Bet gan Dievs palīdzēs, un vis būs labi.

— Cik tu labsirdīga!, Man tūlīt palika vieg­lāka sirds, kad tu uzņem to ar mierīgu prātu, — vīrs noteica.

Laulātie draugi vēl ilgi pārrunāja priekšā stāvošo dzīves vietas pārmaiņu.

Viņi domāja, ka pulka pārcelšanās uz Zvied­riju notiks visā drīzumā. Bet tik veikli tā lieta negāja. Kamēr starp centrālo valdību un Vidze­mes iestādēm notika sarakstīšanās un norisinājās iepriekšējie sagatavošanās darbi, pienāca vēls ru­dens. Kokiem lapas bija jau nobirušas, lauki tikuši kaili, kad beidzot dabūja zināt par iz­braukšanas dienu.

Noliktajā dienā Rīgas ostā pienāca vairāk kuģu. Aizceļošanai gatavās karaspēka daļas tū­daļ sāka turp pārvest savas mantas, bet pēc tam pārvākties arī personāls.

Rābe arī nogādāja uz kuģi savas mazās ie­dzīves piederumus. Precētiem virsniekiem un viņu ģimenēm bija nozīmēts atsevišķs transporta kuģis.

Bija ģimeņu desmit, kas devās līdzi saviem ādniekiem. Dažām ģimenēm bija mazi bērni, 'ie raudāja. Lielākie ar izbrīnu aplūkoja nepa­rasto apkārtni. Bet priecīgs nebija neviens. Ba­žām un raizēm par to, kāda būs dzīve viņpus jū­ras, pievienojās vēl slikti klimatiskie apstākļi. Jau vairāk dienu bija nejauks laiks. Arī tagad debesis bija pieblīvētas smagiem mākoņiem. Pū­ta griezīgs vējš. Bieži vieni uznāca stipras lietus gāzes.

Elizabete devās ceļā ar sažņaugtu sirdi. Viņa gan centās izlikties mierīga un laipna, lai neap­bēdinātu vīru vēl vairāk, tomēr slēpt savas jūtas bija grūti.

Sievietes un bērnus novietoja kajītēs. Kori­doros nostādija sargkareivjus. To pienākums bija tur ielaist tikai šo ģimeņu piederīgos. Ekipāžas matrožus tur pielaida tikai stingri noteiktā die­nesta darbā. Bet arī tiem kajītēs nebija brīv ie­iet. Tas tāpēc, ka uz kuģa bija daudz jaunu vī­riešu. Vajadzēja tiem atņemt iespēju satikties ar sievietēm. Dažādi laipnības izpaudumi varēja radīt nepatīkamas sadursmes uz greizsirdības pa­matiem.

Kuģim izejot no ostas, gandrīz visi aizbrau­cēji iznāca uz klāja, lai mestu beidzamos skatus uz Rīgu. Elizabete bēdīgi noskatījās uz pilsētu. Tagad viņas gara acīm garām slīdēja visas tur pavadītās dienas. Tur taču bija uzlēkusi viņas laimes saulīte! Tur viņa baudijusi savas otrās laulības laimi. Kā vēl nesen viņa bija iecerējusi par nākotni! Cik spilgti krāšņām varavīksnas Krāsām viņa to sev bija tēlojusi! Tagad, no jau­kajiem sapņiem atmodusies, viņa jutās ļoti sku­mīga. Gan tiesa, viņas karsti mīļotais laulātais draugs brauca viņai līdzi. Tas, tāpat kā līdz šim — ja vēl ne vairāk — viņu mīlēja un bija norū­pējies, lai tikai viņai būtu labi. Tomēr jaunajai sievietei bija tik smaga sirds, ka viņa nevarēja atrast miera. Skatoties kā pazūd tālo Rīgas ielas un nami, viņai sāka ritēt pār vaigiem asaras. Ne­zin kāpēc viņai šķitās, ka aizjūrā nebūs tik jauka dzīve, kādu viņa bija izbaudijusi tur, Vidzemē.

— Līzīt, neraudi!, — mierināja viņu vīrs, sau­dzīgi aplikdams roku ap pleciem.

—• Negribētu raudāt, bet asaras birst pašas,— atsacija sieva, slaucīdamas mutautiņā.

— Pūš auksts vējš, iesim lejā, kajītē, — vīrs vedināja.

— Es gribētu vēl redzēt izzūdam Rīgas tor­ņus, — skanēja atbilde.

— Tas tik drīz vēl nebūs. Pagūsim uznākt vēlreiz augšā, — paskaidroja Rābe. Elizabete pa­manīja, ka skumjus skatus atstātai pilsētai raida arī citas sievietes, kuru- māju pavards bija iz­postīts. Daža no tām tāpat slaucija asaras. Lai­kam arī viņām tur bija labi klājies. Ļoti varēja būt, ka Zviedrijā klāsies vēl labāk. Bet kas īsti būs priekšā, to neviens nezināja. Turpretim to, kā gājis Pogā, zināja katra, šķiroties, arī visas pārdzīvotās neērtības un nepatikšanas likās ro­žainas gaismas apspīdētas. Nav jāaizmirst, ka gandrīz visas šās zviedru virsnieku sievas bija vidzemnieoes — vācietes, latvietes, igaunietes. Zviedrija viņām bija tāla, sveša zeme.

— Cerēsim, ka jaunajā dzīves vietā mums klāsies vēl labāk, — Rābe teica sievai, kad bija nokāpuši kajītē.

— Nē, Johan, tas nevar būt. Tik jauka dzī­ve, kāda bija Rīgā, tur laikam nebūs. Es tevi ļoti labi saprotu un esmu tev pateicīga, ka tu mani mierini. Bet Rīga taču ir tā vieta, kur uzdīga mūsu sirdīs mīlestība, kur tā izplauka un uzzie­dēja kā daiļš zieds.

— Jā, tā ir. Tomēr cerēsim visu labu arī nā­kotnē. Uu zini ko? Ja tev tur nepatiks, pēc kā­da laiciņa, ja apstākļi būs labvēlīgi, es varu pa­lūgt priekšniecību, lai mani pārceļ uz tādu pul­ku, kas dosies uz Rīgu vai būs jau tur novietots. Man ar priekšniecību ir labas attiecības. Varu cerēt, ka manu lūgumu nenoraidīs.

— Tas gan būtu jauki! — sieva izsaucās. Un viņas bēdīgajā sejā atplauka mīlīgs smaids.

— Cik labi, ka tu māki zviedriski, — ierunā­jās vīrs. — Vismaz nav jāraizējas, kā sarunāsies viņpus jūras.

— Kāda nu liela mācēšana. Bet, pie Rozēna dzīvojot, tik daudz iemācijos, ka saprotu ko runā, un visu nepieciešamo varu pateikt un paprasīt.

— Bet tas jau galvenais. Lūk, vienam otram biedram, kas Rīgā apprecējušies, sievas-vidzem- nieces ir sliktākā stāvoklī, jo runā tikai latviski vai vāciski, kādas valodas Zviedrijā nesaprot.

— Jā, tām sākumā būs grūti — kamēr iemā­cīsies zviedriski.

Kad Rīgas torņi I>ija vēl tikko saredzami pie apvāršņa, kvartirmeistars sievu uzveda vēl uz klāja, lai atstātajai mītnei domās sūtītu pēdējos sveicienus, kamēr kuģis nesa viņus projām — pretim nezināmai nākotnei.

Lai gan jaui ce|a sākums nesolija nekā laba, taču braucēji nebija domājuši, ka turpinājums pasliktināsies tik drīz. Svaigais vējš, kas pūta kuģiem 110 ostas izbraucot, pret vakaru pieņēmās, bet nakti pārvērtās vētrā. Vēja dzenātiem un bangu mētātiem kuģiem bija grūti turēties kil- vatera kolonnā. Dažus vētra aizdzina tālu no ku­ģu ceļa sāņus. Tiem bija jāizlieto visi spēki, lai neuzskrietu zemūdens klintīm. Naktī kuģi pa­zaudēja cits citu no redzes. Katrs kuģis bija pa­dots sava kapteiņa un ekipāžās apķērībai un iz­veicībai. Signālus no ešelona pavēlnieka kuģa nevarēja redzēt. Un ja arī būtu varējuši, tad maz ko līdzētu, jo vētra un bangas neļāva izpil­dīt nekādas pavēles.

Jaunajai Rābes kundzei, kā arī dažām citām virsnieku sievām un bērniem, kas bija uz jūras pirmo reizi, šī nakts bija īsta pārbaudijumu nakts. Nelielo transporta kuģi viļņi tā mētāja, ka sievietes un bērni aiz bailēm trīcēja, raudāja un lūdza Dievu, jo baidijās, ka jebkurā brīdī bangas aprīs kuģi ar visiem ļaudīm, un tie dabūs galu aukstajā dzelmē.

Drīz nevien visas sievietes un bērni, bet arī vairums vīriešu pasažieru saslima ar jūras slimī­bu. No kuģa nejaukās," nemitīgās šūpošanas pie jūras nepieradušajdem cilvēkiem griezās vai sirds apkārt. Galvas kļuva smagas un sāpēja kā nik­nās paģirās. Drīz uznāca vemšanas lēkmes citam pēc cita. Šaurajās kuģa apakštelpās radās nepa­nesami smacīgs gaiss. Nebija kas saslimušos ap­kopj un iztīra telpas. Matrožu, kas no jūras sli­mības necieta, bija maz. Tiem bija pilnas rokas darlia uz klāja,, kuģi vadot, raujoties ap burām un stūri.

Tā šinī naktī nelaimīgie pasažieri bija atstāti katrs savam liktenim. Daudzi, grūtas mokas ciez­dami, vēlējās mirt. Bet nāve nenāca. No jūras slimības cilvēki nemirst, izņemot gadi jumus, kad kādas citas, jau agrāk piemitušās slimības dēļ rodas komplikācijās. Briesmīgi izmocīti daži krīt gandrīz nesamaņā. Kaulos tāds gurdenums, ka nav ne par ko ne mazākās intereses. Viss kļūst vienaldzīgs — arī draudīgās nāves briesmas.