PILSOŅU JĒKABS: PRĀVESTA GLIKA AUDŽU MEITA

— Es jūtu, ka mana stunda… tūdaļ sitīs. Gribu vēl tev… kādus vārdus… pateikt.

— Mans sirdsmīļais, vai tu mani gribi atstāt? — sie\ a karsti izsaucās un saķēra vīra bālo, iz­dilušo roku. Asaras nevaidami tai ritēja pār vai­giem.

— Dievs redz… cik man tais grūti… Bet tāds … Dieva prāts.

— Tu, manas dzīves prieks un laime! Tu. mana pirmā un beidzamā mīlestība! Es to nepār­cietīšu, iešu drīz tev f>akaļ, — izmisumā šņukstēja sieva.

— Nē … tā tu nedrīksti domāt… Neaizeju no tevis viss … Daļa no manis .. . tev paliek .., Mūsu bērni… Viņu dēļ… tev šķiršanās sā­pes … jāpārcieš, jādzīvo . .. Dievs dos … ta­vus sirds vātis … laiks izdziedēs …

— Nekad!. Nekādi! — kliegtin kliedza ne­laimīgā sieva. — Bērni? Jā! Tev taisnība. Viņu dēļ man jādzīvo. Bet tā nebūs dzīve. Tās būs pastāvīgas mokas. Mana sirds nebeigs asiņot. Tā tieksies, lai savienotos ar tevi, mans visdārgais draugs, tur, aiz zvaigznēm.

— Ja kādreiz . .. esmu tevi netīšām … sā­pinājis … piedod, — slimais dvēsa.

— Tikai prieku, laimi, zemes virsū gandrīz neaizsniedzamu, esmu no tevis piedzīvojusi. Man nav nekā, ko piedot. Ir tikai, ko ļoti nožēlot. Varbūt neesmu mācējusi tevi glabāt.

— Nerunā tā … nerunā .. . mans eņģei ..'.

Slimnieks runāja ar pūlēm. Varēja nojaust.

ka kaulainā sieviete savu izkapti jau atvēzējusi cirtienam. Slimnieks arī pats to juta. Tāpēc pa­steidzās pateikt dzīves biedrenei pēdējo vēlē­šanos.

— Uzklausies vēl… dārgā, mani… Kad manis … vairs nebūs … brauc ar bērniem . .. uz Vidzemi… Dievs palīdzēs… tur kaut kā iekārtosieties… Te būs jums… par daudz grūti…

— Labi, mīļais. Ja nebūs te iospejams dzīvot, aizbrauksim.

— Tagad . .. beidzamo reizi… mani no­skūpsti … izdvēsa cietējs.

Sieva to izpildīja. Tas bija neparasts skūpsts. Ar šo skūpstu Elizabete vīru it kā ievadi ja aiz­saulē.

Kad viņa no vīra lūpām atrāvās, sākās jau agonija.. Vēl tomēr tas izdvēsa:

— Bērnus…

Asarām birstot, sieva izskrēja ārā, saņēma bērnus aiz rociņām un ieveda istabā, noteikdama:

— Nāciet! Papiņu Dieva eņģeļi ved uz de­besīm.

— Johan, te ir bērni.

Viņš pavērās bērnos ar dziestošām acīm. Mē­ģināja pacelt, raku, lai tos svētītu, bet nespēja. Tad sieva paņēma vīra roku un to uzlika uz gal­vas papriekš Svenam, tad Martai. Pēc tam atkal roku nolika gultā, slimajam pie sāniem. Dziļi — dziļi tas ievilka elpu. Vieglas trīsas pārgāja vi­ņam pār ķermeni, — un viņš bija pārkāpis mū­žības slieksni.

Atraitne raustījās krampjveidīgās raudās. Bērni, satrūkušies, arī sāka raudāt. Tā neviens nedzirdēja, ka pie durvīm kāds klaudzina. Ne­dabūdams atbildi, nācējs atvēra durvis un ienāca. Tas bija Stēnboks. Viņa acīm atklājās satricinošs skats.

Atraitne bija tiktāl bēdu sagrauzta, ka bija jābaidās. lai tā nesabrūk.

Stēnboks un citi pulka virsnieki — nelaiķa draugi parūpējās par bēru sarīkošanu, Tie no sirds juta līdz atraitnei un bāreņiem. Viņu cie­šanas, cik spējams, centās mazināt, ja ne vairāk, ņemot uz sevi raizes par aizgājušā guldīšanu smilšu kopiņā

Kad tas bija noticis, atraitne iegrima tādās skumjās, ka bija drausmas par viņas prāta stā­vokli. No galīga izmisuma viņu izglāba tikai bērni. Tie lielo zaudējumu vēl nespēja novērtēt. Raudādami viņi praisija ēst, ar ko vismaz pa brī­žiem atrāva milti no smagajām domām un grūt­sirdības. Ieradās arī viena otra no pulka virsnie­ku sievām un ar sarunām centās izklaidēt atrait­nes tumšos bēdu mākoņus.

Pārrunājusi par savu stāvokli ar Stēnboku. Šildi un Nīlsenu, Martiņas krusttēvu, Rābes kun­dze atzina, ka tiešām būs labāk, ja viņa ar bēr­niem dosies uz Vidzemi. Te viņai vairs nebija ko darīt. Ar biedru rūpēm viņa no valdības sa­ņēma nelielu pabalstu. Bet ar to būtu pieticis, kaut cik taupīgi dzīvojot, visilgākais gadam.

Viņai bija maza cerība Vidzemē sameklēt sa­vus radus. Varbūt pie tiem varēs novietot bēr­nus, un pašai izdosies dabūt kādu vietu. Tādam nodomam pieslējās arī visi viņas labvēļi. Tie pa­līdzēja izpārdot lieko mantu, saposties ceļam un tad nogādāja viņu ar bērniem uz kuģi, kas devās uz Rīgu.

Bet Rīgā atraitnei neizdevās iekārtoties. Pa viņas prombūtes laiku visas tās personas, kas pret viņu bija izturējušās labvēlīgi, bija izklīdušas kur kura un mirušas. Nebija arī ko domāt, ka varētu atrast kungus, kas viņu ņemtu dienestā ar diviem bērniem.

Tāpēc bēdu sagrauztā sieviete, apsvērusi, ka Rīgā tai nav palikšana, ātri saposās un kopā ar bērniem brauca uz Kreicburgu, kur cerēja vēl atrast kādus no saviem tuvākiem radiem. Tur tiešām viņa sameklēja radus un pirmajā laikā apmetās pie māsas Marijas-Annas un svaiņa Ve- selovskiem. Tomēr iekārtoties savā dzīvē nebija lemts.

Sirdssāpes par vīra nāvi, par viņpus jūras atstāto kapu un ceļa grūtības bija saēdušas viņas veselību. Pēc pusgada Elizabete stipri sasluna. Mirstot tā sirsnīgi lūdza māsai un svainim, lai tie viņas bērnus nepamet svešiem par kāju pameslu, bet parūpējas tos izaudzināt par godīgiem cilvē­kiem. Kad viņi to apsolija, cietēja, kaut cik ap­mierināta, slēdza acis uz mūžu. Svens un Marta kļuva sērdieņi.

Rēveles bērnu patversmē viss administrācijās personāls skraida kā galvas pazaudējuši. Visi uz­traukti, taisas kaut ko darīt, kaut ko nokārtot, bet tikai cits citam maisas pa kājām. Durvīs allaž saskrienas krūtīs, sabaras un lamājas. '! ācLs pat uzbudināts ir patversmes pārzinis. Viņu ie­raugot, katrs it kā steidzamās darīšanas manas projām, bet īstenībā tik steidzas uz cilām telpām, ai drīzāk pazustu viņa acīm.

Augstus viesus šodien gaida ierodamies. Tā­pēc visi tā uzbudināti. Būtu taču ļoti nepatīkami, ia tie iestādē uzdurtos uz kādām nekārtībām. Bērni šorīt sacelti jau ausmā, lai tiem pēc bro­kastīm iedotu tīrus uzvalciņjus. Audzinātāji tos vai desmit reizes stāda rindās, pārbauda viņu ap­ģērbu un māca kā atbildēt, kad augstie kungi ko vaicās.

Ap pulksten divpadsmitiem gaidītie piebrauc. Tie ir Rēveles pilsētas domnieks Holsts im Alūk­snes prāvests Gliks. Holsts ir patversmes ku­rators.

Kad rindā nostādītie bērni aplūkoti, kungi ieiet guļamie!pā. Tur tie apskata uz nārām salik­tos salmu madračus un. gultu drānas. Tās izrādās tīras. Un nav brīnums — šorīt tika apmainītas. Kas zin, ko revidenti būtu sacījuši, ja redzētu šorīt novāktās, sagulētās gultu drānas. Zem viena matrača atrod iebāztu maizes riecienu. Jautā­dams, kurators uzlūko pārzini.

— To kāds blēņdaris atnesis no ēdamistabas, — taisnojās pārzinis. — Bērni tiek ēdināti pie­tiekoši. Bet dažs no beidzamā laikā pieņemtiem vēl negrib atstāt vecos niķus un bāž maizi aiz apģērba, lai apēstu pēc gulētiešanas. Grūti tā­diem izlaistiem bērniem iemācīt kārtību.

Tālāk prāvesta redzīgās acis saskata pār gtill- segu rāpojot kādu kukaini, kuram te pavisam nedrīkstētu būt vieta.

Kad Gliks to parāda HoĪstam, pēdējais top nikns un bļauj:

— Vai jūs redzat, Millera kungs, kāda netīrī­ba te valda? Vai jūs gribat te ierīkot menaže- riju?

— Augsti godāts kuratora kungs, piedodiet. Tos kustoņus būs ievazājis kāds no aizvakar pie­ņemtu m. Bija divi zēni. I io ļoti nolaisti, l ika darīts viss, lai viņus aptīrītu. Bet kāds parazits tomēr paglābies, varbūt nokritis uz grīdas, — at­bildēja pārzinis, sarkdams ur» bālēdams.