PILSOŅU JĒKABS - PRĀVESTA GLIKA AUDŽU MEITA

Pāris reizes nedēļā gan no pulka atnāca ka­reivis. Tas sanesa malku un kādreiz uzmazgāja grīdas vai iznesa ārā matračus un tepiķus izvēdi­nāt un izdauzīt putekļus. Bet kundze ne labprāt pieņēma viņa pakalpojumus. Ar viņa darbu tā bieži palika neapmierināta, jo viņai izlikās, ka kareivis strādājis visai pavirši. To viņa karei­vim gan neteica. Bet bija reizes, kad pēc viņa aiziešanas kundze grīdu pārmazgāja no jauna.

Kad vīrs sadusmojies rājās, viņa attrauca:

— Ko lai daru — tāds mian raksturs. Vai tev tas nepatīk?

— Patīk ļoti. Tik lūdzu tevi — taupies. Sar­gies par daudz piepūlēties. Neaizmirsti, kādā stāvoklī esi.

Kad pienāca dzemdības, vīrs staigāja lielā nemierā. Sievas sāpju kliedzieni, kas viņai pa­spruka, neskatoties uz tieksmi visiu panest pacie­tībā, vīram dūrās sirdī kā zobena asmens.

Laiks likās tik gausi virzāmies uz priekšu, it kā zemes lode kūtu gandrīz apstājusies griezties ap savu asi nm lidot ap sauli. Tās pāris stundas, kas pagāja jaunajam pasaules pilsonim traucoties izkļūt dienas gaismā, tēvam izlikās kā gari gadi. Tik nepacietīgs un noraizējies viņš kija.

Kad vecmāte iznāca no slimnieces istakas uu jautāja viņam — ko viņš gaidijis — dēlu vai mei­tu? — Rābe atbildēja:

— Ak. vienalga!. Esmu ar mieru, ko Dievs devis.

Un tā runājot viņš nemeloja. Viņš nebūtu bijis sarūgtināts arī tad, ja vecmāte būtu patei­kusi, ka piedzimusi meitiņa,

— Lai nu tā. Tas jums, virsnieka kungs, tik dara godu, ka atzīstiet sievas ciešanas un lielos nopelnus pie bērna iznēsāšanas. Taču jums labāk patiktu dēls?

— Tā nu gan bija ar sievu runāts. Bet nemo­ciet nu mani. Pasakiet — kas ir? Būšu apmie­rināts ar katrut atkildi:

— Apsveicinu jūs kā dūšīga dēla laimīgu tēvu!

— Lai slavēts ir Dievs! — izsaucas Rābe. — Pateicos jums!

Tad laimīgais tēvs devās pie savas laulātās draudzenes. Dziļi saviļņots, viņš piegāja pie ne­dēļnieces gultas. Tur gulēja Elizabete bāla, bet smaidoša. Un blakām viņai gulēja arī mazs vīs- toklītis — bērns ar sārtu, jocīgi krunkainu se- jiņu.

— No visas sirds pateicos tev, dārgā sieviņ,— čukstēja vīrs, nometies pie sievas gultas ceļos, skūpstot viņas bālās rokas, seju un acis.

— Nu, ko? Esi ar mani apmierināts?

— Vairāk nekā spēju izsacīt. Lai slavēts Dievs debesu augstībā!

— Jā, slava un pateicība visvarenajam Radī­tājam, — piebalsoja sieva un pamudināja vīru:

— Noskūpsti taču savu dēlu, mūsu dēlu.

— Man bail, ka nenodaru tam pārestību.

Un noliecies, viņš viegli pieskārās ar lūpām

bērna pierītei. Laikam tēva sarainās ūsas dēlam ne visai patika. Mazais savieba sejiņu un grasī­jās raudāt. Bet kad tēvs atvilka lūpas nost, tad

— nejuzdams vairs kairinājuma — apmierinājās.

— Pagaidi vien kādus mēnešus. Viņš nogrābs tev aiz ūsām, kad viņu nevērīgi skūpstīsi.

Un abi laimīgie vecāki smējās par tādām iz­redzēm drīzā nākotnē.

Lai gan Elizabete tiecās protestēt, tomēr vīrs tagad pieņēma kalponi. Tā bija klusa jaunava

— Marta Peredotere. kas pie Rābes jau pirms vi­ņa aizbraukšanas uz Rīgu bija nokalpojusi veselu gadu. Tas kvartirmeistara budžetā lielu robu ne­ierāva, jo Rābe patlaban bija dabūjis majora pa­kāpi. ar ko viņa alga drusku paaugstinājās.

Dēlu nokristīja par Svenu-Reinioldu.

Lai gan Rābes biedri-virsnieki, apsveicot tē­vu, izsacījās, ka pirmajam, dēlam vajagot sarīkot lielas kristības, taču viņš uz to neielaidās. Tau­pības nolūkos aprobežojās tik ar šaura, tuvāko draugu pulciņa uzaicināšanu. Bija tikai pulka virsnieki: Svens Stēnboks, mazā krusttēvs, un Gustavs Šilde, abi ar sievām, pie kam Šildes kun­dze bija krustmāte. Tad vēl trīs — četri tuvi­nieki.

Rābiem šis bērns bija kā patīkams saules stars. Ņiprs un draiskulīgs kā mazs kaķēns auga Svens. Nebija nemaz ilgi jāgaida, kad tas jau pazina māti un tēvu. Kad tēvs nāca pa durvīm iekšā, puisēns smējās un sniediza tam rociņas pre­tim. Mājup pārnācis, Rābe mēdza tūdaļ novilkt mundieri un, garos zābakus, apvilkt rītsvārkus un mīkstas māju kurpes. Bet tagad to vajadzēja darīt žigli — žigli. Lēnu tūļāšanos mazais vīriņš necieta. Kad tēvs nesteidzās diezgan ātri pār­ģērbties un viņu paņemt, Svens brēkdams pro­testēja. Ja nu arī vēl tad tēvs nesteidzās izpildīt viņa taisnīgās prasības, dēls apvainojās un lielās sirdssāpēs raudā ja tā, ka pēc tam viņu tik drīz nevarēja apmierināt. Tikai paucināts vairāk rei­zes gaisā, panēsāts un pašūpots rokās, tas pielai­dās. Bet kad pēc tam tēvs savu vainu izpirka, uzdziedot jaiut.ru dziesmiņu, dēls piedeva galīgi, uzsmaidi ja un, kļuva atkal labs draugs.

Mazajam bija vislielākais prieks, kad tēvs ar savām gaišajām ūsām tam skurināja vaidziņus. Tad mazais smējās rīstīdamies un centās ūsas sa­ķert mazajā saujiņā. Viņa sīkie smiekliņi pie- birdināja tēva un mātes sirdis kā smaržīgām ro­žu ziedu lapiņām un sacēla tur līksmību. Tādās reizēs tie aizmirsa ikdienas rūpes un raizes. Va­rēja kā bērni smieties puisēnam līdz.

— Būs dūšīgs karavīrs mūsu karalim, — sa- cija krusttēvs, vecāku prieku vērodams.

Kad puikiņš paaugās un kā jaiuns kumeļš lē­kādams skraidi ja apkārt, Stēnboks uzdāvināja viņa augumam pielaikotu, pēc pasūtinājuma šūtu niundicriņu un skārda zobentiņu ar greznu por- tupeju. Sākumā puika kā apmulsis stāvēja, mu­tīti iepletis. Bet atģidies uzgavilēja. Kad mun­dierī apģērbtu, ar cepuri galvā un zobenu pie sā­niem māte pacēla viņu im parādīja tam spogulī kāds viņš izskatos, — tas līksmes sajūtā sasita plaukstas.

— Vēl. mamm, parādi Svenu!. — sauca viņš.

Kādreiz pie Rābēm atnāca Stēnboks, kad

kvartirnieistars nebija mājā. jo tas bija nosebo­jies dbrīšanās.

— Vīram vajaga būt mājā jebkuru brīdi, — viesi saņemot teica mājas kundze. — Lūdzu, no­velciet mēteli un apsēžieties.

Gaidīdams draugu pārnākam, Stēnboks saru­nājās a,r viņa sievu. Pēc nepilnas pusstundas pārnāca arī gaidītais.

Tiklīdz saimnieks bija ienācis, puika, kurš līdz tam bija-pie loga spēlējies, strauji nolēca ze­mē, uzmauca cepurīti un, pieskrējis pie tēva, zi­ņoja:

— Majora kungs, kvartirmeistara Rabes dzī­voklī viss ir labā kārtībā, — tikai… tikai… Rondijs sasita glāzi.

— Sodīt Rondiju arestā ar trim stundām pie ūdens un maizes! — pavēlēja majors, saņemdams raportu.

— Klausos, majora kungs.

Stēnboks smējās kā kutināts, noskatīdamies šai militārismā.

— Krustdēl, tavas sekmes dienestā ir teica­mas, — uzslavēja tas Svenu. — Uzvedies arī turp­māk tikpat labi, tad vari cerēt, ka tevi stādīs priekšā paaugstināšanai par kaprali.

Kamēr viesis ar vecākiem sarunājās, Svens meklēja telpas karcerim, kur ieslodzīt Rondiju — pelēkraibu kaķi par glāzes saplēšanu. Atbrī­vojis no spēļlietām kādu kasti, tas dzenāja pa istabu Rondiju, lai to, kā pavēlēts, noliktu arestā.

Bet Rondijs par daudz liels brīvības cienī­tājs, lai mierīgi sēdētu ieslodzījumā. Pēcāk kad krusttēvs taisījās aiziet, Svens, pametis acis uz kasti, ieraudzija to apgāztu sāņus, bet «arestants» bija aizšmaucis. Tikai izrādījās, ka tas tālu nav bēdzis. It kā nekas nebūtu noticis, vainīgais, visā garumā izstiepies, gulēja pie gultas uz paklāja.

— Papu, Rondijs izlauzies no karcera! — iz­saucās Svens.