PILSOŅU JĒKABS: PRĀVESTA GLIKA AUDŽU MEITA

Elizabete jau klaušināja pēc dienestvietas. Bet nekas labs nebija dzirdams. Piedāvātās vie­tas tai nepatika. Vajadzība vēl nebija pārāk liela. Tāpēc viņa nesteidzās.

Bet nu gan bija laiks par to parūpēties. Ti­kai vēl iepriekš vajadzēja noskaidrot kādu ap­stākli, lai tad zinātu kā rīkoties.

Kādā dienā, kad atkal abi satikās, kvārti r- meiistars lūdza Morica kundzi pie sevis. Viņa tur vēl ne reizes nebija bijusi, tāpēc sacija:

— Pateicos par pagodinājumu, bet…

— Bet nākt jūs negribat? — pārtrauca viņu Rābe.

Pacēlusi savas brūnās acis un ar lielu) sirsnī­bu uzlūkodama brašo virsnieku, -viņa paskaid­roja:

— Es gribētu gan labprāt jūsu lūgumu izpil­dīt, bet nezinu vai tas būs ērti? Jūs taču dzīvojat kā puiša cilvēks. Ja būtu dzīvs mians vīrs, kopā ar viņu es varētu aiziet. Bet tagad man vienai apmeklēt neprecēta vīrieša dzīvokli būtu ne­veikli. Tas varētu sacelt par mani nepatīkamas valodas.

— Es jau par to esmu domājis. Tāpēc es uz lūdzu arī dažus sava pulka virsniekus ar viņu sievām. Un nu, kad jūs to zināt, — vai nāksiet?

— Ja tā, tad labi. es aiziešu.

— Pateicos, — silti noteica virsnieks un no- skūpstija viņai roku, no kā Elizabete pietvīka sārta. Tobrīd viņa bija tik daiļa, ka Rābe neva­rēja no viņas acis atraut.

Debesbraukšanas dienā, kad Rābe svinēja sava a-irsniekdienesta desmit gadu: atceri, viesības viņa dzīvoklī noritēja visai jautri.

Nespēdams savas jūtas savaldīt, kvartirmeis- tars atrada turpat izdevīgu brīdi jauno atraitni bildināt. Un Elizabete Šo bildinājumu pieņēma.

Saprotams, ka tagad viņai vairs dienesta ne­vajadzēja meklēt, jo turpmāk tai būs savs apgād­nieks.

Nevilcinot lietu garumā, pēc dažām, nedēļām viņi salaulājās, jo sēru gads bija pagājis. Rābe gribēja sarīkot plašākas kāzas, bet Elizabeete at­rada to par nevajadzīgu.

— Ko tur lieki tērēties!. Es arī neesmu jau­nava, bet atraitne.

— Tu man esi simtkārt mīļāka kā jebkura jaunava. Bet. es tev piekrītu. Lai notiek kā tu gribi. Salaulāsimies klusībā.

Tā arī izdari ja Laulībā® bija tikai nepie­ciešamie liecinieki — no līgavas puses viņas dzī­vokļa saimnieki Štolci, no līgavaiņa puses — tie paši viņa biedri — virsnieki ar savām laulātām draudzenēm, kas bija pie Rābes viesojušies De­besbraukšanas dienā. Pēc laulību akta tie bija uzlūgti uz pusdienām. Mielasts pagāja ļoti patī­kami. Pēc tam viesi, novēlējuši jaunajam pārim laimīgu kopdzīvi, izklīda. Jobans un Elizabete pirmo reizi kā vīrs un sieva palika divatā.

Visai savādi tagad jutās Elizabete. Pavisam citādāk nekā pirms trīs ar pus gadiem, kad bija roku sniegusi vecajam Moricam. Toreiz nekāds sevišķs prieks viņu nebija saviļņojis. Turpretim tagad: viņas sirds bangoja laimes jūtās. Vēl lai­mīgāks bija jaunais vīrs, atklājis savā sievā kaut ko tādu. ko viņš nekādā ziņā alrasi nebija cerējis.

Savu siržu vienības ziedu mēnešus jaunais Jāris pavadija visjaukākā saskaņā. Neviens mā­konītis neapēnoja viņu līksmes debesis. Aizejot ikrītus dienesta darīšanās, jaunais vīrs sievu sir­snīgi noskūpsti ja. Sieva to negribēja va]ā laist 110 saviem apkampieniem.. Bet pārnākot, viņš iau zināja, ka karsti mīļotā dzīves biedrene tam būs sagatavojusi gardas pusdienas. Izrādijās, ka Elizabete ir teicama saimniece. Pat no vienkār­šākajiem produktiem viņa mācēja pagatavot tik garšīgus ēdienus, ka bija ko brīnīties.

— Kas tevi māci ja tik labi vārīt un cept? — vīrs kādreiz ievaicājās. — Tavi gatavotie ēdieni paši mutē izkūst.

— Tas mans noslēpums!, — sieva smējās, pie­tvīkusi 110 vīra uzslavas.

— Man taču to noslēpumu vari atklāt.

— Apsolies to nevienam neizpaust, tad pa­teikšu.

— No sirds apsolos.

— Nu, redzi, labus ēdienus gatavot es iemā­cījos pie pulkveža Rozēna kalpojot. Tam bija pavārs francūzis, kas agrāk bija strādājis Parīzē par palīgu ptie karaļa galma pavāra. Bet es pie ēdieniem, ko tev gatavoju, lieku klāt vēl kādu brīnumsaknīti.

— Kā tad sauc to brīnumsaknīti? — interesē­jās Jolians.

— Pagriez ausi, tad pateikšu.

Kad vīrs nolieca ausi, viņa iečukstēja:

— To brīnumsaknīti sauc mīlestību. Un tā aug manā sirdī.

— Ak dārgākā! — sajūsma izsaucās Rābe Viņš satvēra Elizabeti, iesēdināja sev klēpī u,a apbēra skūpstiem viņas acis, muti, seju. Tad sā ka skūpstīt katru viņas pirkstiņu atsevišķi.

Virsnieks bija tiešām sajūsmināts par savu mājsaimniecību. Cik kārtīgi tagad tika turēti viņa apģērba gabali, veļa :un visi mājas piederu mi. Citkārt, kamēr bija vedis puiša dzīvi, tin vi ņu bija apkalpojuši sulaiņi-kareivji, apteksne veļas mazgātāja, bieži bija nācies valkāt cauru­mainu veļu. Rija trūkusi arī daža poga. Tagad tas bija krasi mainijies. Kad sestdienās, nomaz gājies pirtī, viņš apvilka veļu, kas balta kā sniegs un turklāt patīkami smaržoja, jo Elizabete mēdza atvilktnē turēt piparmētru un citu smajržaugu la pas, — Rābi pārņēma silts tīksmes vilnis. Tad ikrcizes viņa sirdi saviļņoja pateicības jūtas pret to, kas šo prieku tam bija: sagādājusi. Viņš bij audzis grūtos apstākļos, jo vecāki bija trūcīgi Pieradis bija pie spartaniskas karavīra dzīves Tāpēc šo dzīves uzlabošanos uizņēma kā debesu svētību, apzinādamies io nepelnītu. Tāpēc viņš no savas puses tāpat centās savai Līzītei darī prieku, kā vien varēdams. Kad viņam pulka ka sē no kādas papildalgas bija sakrājusies neliela summiņa, ko sieva nezināja, viņš tai dzimšanas dienā uzdāvināja interesantu salktu — zelta bi­tīti dārgakmeņu actiņām. Sieva par to bija ļoti ielīksmota.

Dabā ziedonis bija jau pagājis, arī vasara tuvojās beigām.. Bet laulātā pāra sirdīs ziedonis vēl arvien turpinājās. Taču uznāca arī tur salnas un vētras —. gan ne no iekšējām, jūtu grozībām, bet varmācīgie ārējie apstākļi tur ienesa savus iespaidus.

Kādā dienā Rābe pārnāca no dienesta visai noraizējies. Elizabete uzreiz ieraudzija pārmai­ņu viņa sejā. Viņa tik labi pazina vīru, ka no sejas varēja nolasīt katru viņa jūtu niansi.

— Kas noticis, vīriņ? —-viņa uztraukti ap­vaicājās, tiklīdz tas bija novilcis šauro mundieri iiu vilka mugurā svabados rītsvārkus.

— Mums priekšā stāv lielas pārmaiņas, mī­ļotā. Tik tu nebēdājies.

— Saki drīzāk, kas gaiclams? Tevi atlaida no dienesta?

— Nē, ir kas cits. Tik nezinu, kāi tu to uz­ņemsi … — vilcinājās virs.

— Nu, saki, balodīt, drīzāk. Nezināšana, mani moca daudz smagāk. Es iedomājos visādas bries­mas.

— No Stokholmas saņemta ziņa', ka valdība nolēmusi grozīt dislokāciju.

— Ko tas nozīmē?

— Par dislokāciju sauc karaspēka daļu novie­tošanu noderīgākajās vietās. Mūsējo Elfsborgas pulku, un vēl dažas vienības nolemts pārcelt uz valsts iekšieni, uz Zviedriju. Tā tad mums arī būs jābrauc pulkam līdz uz Zviedriju. Tu taču brauksi man līdz? — ar sāpju izteiksmi sejā pra- sija vīrs.

— Tas pats par sevi saprotams. Esmu kara­vīra sieva. Man jābūt gatavai sekot tev visur, kur vien tas atļauts.

— No sirds pateicos, — izsaucās vīrs un, sa­tvēris sievu aiz abām rokām, spieda tās pie lū­pām.

— Redzi, sieviņ, nepatīkama tā pārmaiņa būs, — tas n,av noliedzams. Bet ko lai dara? Iz­stāties no dienesta? Tas neiet. Pirmkārt, ko lai es te iesāku kā privatcilvēks? Kā vienkāršs strād­nieks es nopelnītu ļoti maz. Ja nu citas izejas nebūtu, tad cita lieta. Otrkārt, tas neiet, raugo­ties no morāliskā viedokļa. Nebūtu giīti, ja es tagad dienestu atstātu. Mani varētu ieskatīt gan­drīz par dezertieri. Citi sacītu: «kamēr pulks stāvēja Rīgā un bija mierīga dzīve, Rābe dienē­ja; bet kolīdz jāpārvietojas un rodas grūtības, Rābe tūdaļ met mundieru nost.»