PILSOŅU JĒKABS: PRĀVESTA GLIKA AUDŽU MEITA

— Lai nu šoreiz paliek, dēls. Kar cers viņam bijis par šauru. Projām arī viņš nav bēdzis. Citā reizē viņš tā nedarīs.

Tad mazais karavīrs arī atmeta ar roku. Viņš bija noguris. Kad krusttēvs bija aizgājis, zēns sāka trīt ar dūrītēm acis. Miega rūķītis tur bija iebēris savas zelta smiltiņas.

Drīz Svenam atskrēja maza māsiņa. Puisēns par to ļoti priecājās. Viņš gribēja to dabūt rokās, spiest un skūpstīt. Kad māte to nejāva, viņš sā­ka neganti raudāt. Vēlāk, pastājies pie šūpulīša, puisēns allaž to ilgi un cieši aplūkoja» Tik-inte­resanta tam šķita mazā, sārtā sejiņa, kas no segas apakšas it kā ziņkārīgi skatījās pasaulē.

Kad atveseļojās mamma, mazulei sarīkoja kristības. Viņu nokristi ja par Martu.

Lai gan Svens māsiņu ļoti mīlēja, taču, viņai augot, tam krūtīs radās savādas jūtas. Kad ve­cāki air mazo mīlinājās, Svenam tas nebija nemaz pa gaumei. Viņš kļuva greizsirdīgs. Ar katru dienu vairāk tam nācās pārliecināties, ka. vecāki pret viņu, Svenu, top aizvien vienaldzīgāki, bet prc( mazo brēkuli maigāki. Ar kādām tiesībām māsiņa tam atņem vecāku mīlestību? • Dažreiz zēna sirdī iezagās sāpes urn rūgtums. Tikai to viņš nevienam neteica. Kad mazā sirsniņa kād­reiz sāpēja par daudz. — aizgāja kaut kuir slepe­nā kaktā un tur krietni izraudājās. Reiz māte uzgāja viņu tā raudot. Un tikai pēc lielām pū­lēm viņai izdevās izdabūt asaru cēloni:

— Kāds muļķis tu esi, Sven! Apdomā jel: māsiņa ir tik maziņa, tik nevarīga. Kā var mam­ma un papus viņu nemīlēt? Viņa vēl nemāk ru­nāt. neko nevar paprasīt, nedz pateikt savas va­jadzības. Viņa vēl nevar staigāt un tāpēc nespēj nokļūt, kur vēlas. Lai viņa izaugtu liela un visu iemācītos, jāparūpējas mammai ar papu. Kad tu biji tāds maziņš, tevi vecāki tāpat mīlēja. Un mīl vēl tagad, mīlēs arī turpmāk, — tikai ne tādā veidā kā senāk. Tu tagad jau esi prāvs puika, visur vari aiziet, kur patīk, visu paprasīt, ko ie­gribas.

Pēc tāda paskaidrojuma Svens mazliet aprā­vās un centās savu greizsirdību savaldīt.

Laiks ritēja ātri. Pagāja ziema, pagāja va­sara. Mazā jau čāpoja kājiņām. Sākumā to da­rīja turēdamās. Bet kādā dienā viņa no krēsla malas atlaida rociņas va:ļā un pavisam apmulsa no izbrīna: viņa stāv kājās! Uu bez pie­turēšanās! To apzinoties, bērnu pārņēma tāds prieks, ka tas notrīcēja tin no uztraukuma apsē­dās. Bet tas nekas! Uzcēlusies, tā atkārtoja to pašu. Nu jau nostāvēja labu brītiņu. Tad mē­ģināja bez turēšanās staigāt. Pēc diviem soļiem pakrita. Tomēr nu bija māksla rokā! Tā cēlās, gāja un krita atkal. Bet ikreiz, piecēlusies, stā­vēja uz kājiņām stingrāk un varēja paiet vairāk soļu. līdz atkal sagrīļojās un nosēdās.

Tēva nebija mājā. Arī Svens bija izgājis ārā. Tikai māte bija tobrīd istabā. Un tā vēroja meitiņas pirmos soļus ar aizturētu elpu un savā sirdī priecājās. Mātes dvēsele pieplūda kā ar pavasara saules siltiem stariem.

jā. Redzot bērnus augam, vecāku dvēseles pacēlās augšup un sūtija Radītājam pateicības lūgšanas. Tie izlūdzās, kaut bērni jo drīzāk iz­augtu un tiktu spēcīgi; kaut tiem būtu vieglākas dienas nekā viņu vecākiem; lai labklājības sau­līte viņus apspīdētu siltāk un bagātāk.

Kvartirmeistara alga nebija liela. Tā būtu pietiekoša strādnieka ģimenei, ka ar to varētu bezrūpīgi dzīvot. Bet Rābe bija Zviedrijas kara­liskās armijas virsnieks. Un virsnieka stāvoklim bija savas prasības kā pret pašu RāJbi, tā pret ģi­meni. Viņi nevarēja dzīvot tik vienkārši, kā to vēlējās. Formas tērpi un viss ekipējums mak­sāja diezgan dārgi. Turklāt ātri nenēsājās. Va­jadzēja allaž vienu otru gabalu samainīt pret jaunu. Bez tam mājās arī nevarēja pārāk sko­poties. Lai arī nekādas plašas viesības viņi ne­rīkoja, centās dzīvot klusi iun vienkārši, tomēr no savas korporācijās pavisam atrauties nevarēja. Kopības gars — lai prieki vai bēdas — valdi ja starp biedriem-virsniekiem. Šad u:n tad, ja ne citādi, tad kādās darīšanās atnāca viens-otrs, dažreiz ar ģimeni. Vajadzēja tos uzņemit. Nebūtu bijis nedz pieklājīgi, nedz patīkami citiem savus trūcīgos ģimenes apstākļus acīs spraust. IJn īstenībā viņiem nebija sevišķi ko gauztics. Citu virsnieku materialais stārvoklis nebūt nebija la­bāks. Dažam gāja vēl grūtāk, bija ieviesušies prāvi parādi. Ne visi virsnieki spēja būt tik at­turīgi kā kvartirmeistars. Atgadijās kompānijā iztukšot krogā vienu-otru pudeli vīna. Un galve­nais — ne visiem bija tik centīgas, saprātīgas un taupīgas sievas kā Elizabete.

Tāpēc, kamēr dažs virsnieks kāvās ar parā­diem, Rābes varēja saukties par laimīgiem. Viņu ieskati bija tādi, ka parādos nedrīkst ielaisties ne par ko. Lai kādu kumosu tie iekož, bet tas ne­drīkst sarūgtināt nākamās dienas un nedrīkst tiem laupīt sirds mieru, sagādājot pēcāk pastā­vīgas rūpes.

To atceroties, Elizabete sāka pati sevi bārt, ka veltīgi iedomājusies kurnēt pret savu likteni. Dzīvo taču pasaulē daudz tūkstošiem cilvēku, ku­riem. jānes daudz smagāks krusts. Ko tad tie lai saka?

Raugoties no materialā viedokļa, Rābes savu dzīvi par sliktu nevarēja saukt. Bet bija kas cits, kas lika viņu sirdīm sāpīgi sarauties, kolīdz par to iedomājās. Tas bija Johana veselības stā­voklis.

Toreiz no plaušu karsoņa gan viņš bija atve­seļojies. Bet tā nebi ja pilnīga veselība. Orga­nisms, reiz stipri saskrambāts, vairs kārtīgi ne­funkcionēja, Vīrs gandrīz pastāvīgi kāsēja. Un tiklīdz drusciņ saaukstējās, cēlās temperatūra. Gribot negribot, tad vairāk dienu bija jāliekas gultā.

Sākumā viņi centās sevi mierināt, ka pienāks vasara, un viņš, iestiprinājies, izveseļosies pil­nīgi. Bet pagāja viena vasara, pagāja otra, — cerības nepiepildi jās.

Apzinādamies, cik sieva vii.ui karsti mīl un (ik stipri ir par viņu noraizējusies, Rābe simu­lēja veselību. Izlikās žirgtāks nekā īstenībā bija. Bet no tā nekas neiznāca. Sievas vērīgās acis re­dzēja viņu cauri. Pa laulības kopdzīves gadiem

Elizabete savu Johanu bi ja iepazinusi līdz dvēse­les dziļumiem. Viņa lasi ja viņa sejā kā atvērtā grāmatā. Tādējādi Rābes tieksme maskoties iz­rādījās veltīga. Turklāt Rābe nemaz nebija spē­jīgs izlikties. Visi prieki un bēdas tūdaļ atspo­guļojās viņa sejā, vai tas gribēja vai nē.

Nelūkojot uz to, ka Rābe baudi ja tik lielu ģimenes laimi kā reti kāds, arvien biežāk parā- dijās viņa ģīmī bēdas. Neveselības tārps grauza viņa miesu lēnām, bet neatlaidīgi.

Pienāca diena, kad vīrs atkal bija spiests pa­likt gultā. Un šoreiz jau bija visai maza cerība uz atveseļošanos drīzākā laikā. Citkārt stiprais vīrietis bija par daudz novārdzis. Visi līdzekļi un cenšanās to uzlabot nesasniedza mērķi.

Ar izbailēm sieva lūkojās uz viņu. Bet savas sirdssāpes negribēja vīram rādīt. Viņa klātbūtnē tā izlikās moža un savu mīļo cietēju mierināja. Bet vientulībā nespēja valdīties. Tad bieži pārpilūda rūgtās bēdu asarās. Karsti lūdza Dievu. >et šoreiz Dievs lika saprast, ka nolēmis citādāk

Nepagāja ne mēnesis, kad bija skaidri re­dzams, ka Rābes zemes gaitas tuvojas galam.

Kādudien, kad bērni bija izgājuši ārā spēlē­ties. bet Elizabete, nosēdusies pie loga. šuva, slim­nieks vārgā balsī pasauca viņu:

— Līzīt, nāc, piesēdies tuvāk. Jāparunā ar

tev i.

— Ko tu teiksi, mans dārgais draugs? — laip­ni vaicāja sieva, piesēdusies pie gultas.