ASTRĪDA LINDGRĒNE: Ronja -laupītāja meita

ASTRĪDA LINDGRĒNE

Ronja -laupītāja meita

No zviedru valodas tulkojusi MUDĪTE TREIMANE

RĪGA «LIESMA» 1989

Astrid Lindgren RONJA ROVARDOTTER

Raben & Sjogren Stockholm 1981

ILUSTRĒJUSI ILONA VĪKLANDE

tulkojums latviešu valoda,

izdevniecība «Liesma», 1989

Tonakt, kad piedzima Ronja, pār kalniem rībi­nāja pērkons jā, tā bija tāda pērkona nakts, kad visi māži, kas mājoja Matisa mežā, pārbijušies nolīda savās alās un slēptuvēs, vienīgi briesmīga­jām harpijām pērkona laiks patika labāk par jeb­kuru citu laiku, un tās kliegdamas un brēkdamas laidelējās apkārt Matisa kalna laupītāja pilij. Tas traucēja Lūvisi, kura gulēja un gaidīja bērnu, un viņa sacīja Matisam:

—Aiztrenc prom briesmīgās harpijas, lai te vien­reiz ir kluss, citādi es pati nedzirdu, ko dziedu!

Patiešām, gaidot piedzimstam bērnu, Lūvise dziedāja. Viņa sacīja, ka tā esot vieglāk un, iespē­jams, bērns tad būšot priecīgas dabas, ja nākšot pasaulē ar dziesmu.

Matiss paņēma savu loku un pa pils šaujamlūku izšāva pāris bultu.

— Taisieties prom, mežonīgās harpijas! — viņš kliedza.

— Man šonakt bērns gaidāms, vai jūs to neap­jēdzat, šausmones tādas!

— Ho, ho, viņam bērns gaidāms! — harpijas klaigāja. — Pērkonlaika bērns tas būs, maziņš un neglīts, kā nu ne, ho, ho!

Tad Matiss vēl reizi iešāva bultu harpiju barā. Bet tās tikai indīgi nosmējās par viņu un, nikni klaigādamas, aizlaidās pāri koku galotnēm.

Kamēr Lūvise gulēja, dziedāja un gaidīja bērnu un Matiss, cik vien labi spēdams, apstrādāja mežo­nīgās harpijas, Matisa laupītāji sēdēja apakšā lie­lajā velvju zālē pie pavarda, ēzdami, dzerdami un trokšņodami tikpat skaļi kā harpijas. Ar kaut ko taču viņiem vajadzēja noņemties tā sēžot un gai­dot, un gaidīt viņi gaidīja visi divpadsmit — kas tur augšā torņa istabā tagad notiks. Jo visā viņu laupītāju mūžā Matisa pilī nebija piedzimis ne­viens pats bērns.

Visvairāk gaidīja Plikpauris Pērs.

— Vai tad nu drīz nebūs klāt tas laupītāju mazu­lis? — viņš taujāja. — Es esmu vecs un vārgs, un manai laupītāja dzīvei drīz būs pienācis gals. Ie­kams aizeju, būtu tīri labi dabūt redzēt jauno lau­pītāju vadoni.

Tikko viņš to bija izteicis, atvērās durvis un ie­drāzās Matiss, tīri vai sajucis no prieka. Gavilē­dams un uz augšu palēkdamies, viņš riņķoja ap­kārt zālei un neprātīgi kliedza:

— Man ir bērns! Vai dzirdat, ko es saku, man ir bērns!

— Kas atskrējis: zēns vai meitene? — Plikpau­ris Pērs no sava stūra apjautājās.

— Laupītāja meita, kāds prieks, kāda līksme! — Matiss sauca. — Laupītāja meita, tur viņa nāk!

Un pār augsto slieksni ar savu bērnu uz rokām pārkāpa Lūvise. Tad laupītāji uzreiz apklusa.

— Nu gan jums alus iestrēga kaklā! — Matiss sacīja. Viņš paņēma no Lūvises meiteni un nesa viņu apkārt rādīt laupītājiem.

— Skatieties! Ja gribat redzēt skaistāko bērnu, kāds jebkad ir dzimis laupītāju pilī!

Meita gulēja uz Matisa rokām un vaļējām acīm skatījās uz viņu.

— Sis mazulis jau šo to saprot, tas skaidri re­dzams, — Matiss sacīja.

— Kā viņu sauks? — Plikpauris Pērs gribēja zināt.

— Ronja, — Lūvise atteica. — Jau labi sen biju nolēmusi likt šo vārdu.

— Un ja nu būtu piedzimis puika? — Plikpauris Pērs iebilda.

Lūvise mierīgi un stingri uz viņu paskatījās.

— Ja reiz esmu nolēmusi, ka manu bērnu sauks par Ronju, tad arī būs Ronja.

Tad viņa pagriezās pret Matisu.

— Vai negribi dot viņu man?

Bet Matiss negribēja šķirties no meitas. Viņš tikai stāvēja un ar apbrīnu skatījās viņas dzidrajās acīs, uz viņas mazo muti, uz viņas melnajām matu pūkām, uz viņas bezpalīdzīgajām rociņām, un viņš notrīsēja aiz mīlestības.

— Bērniņ, šinīs mazajās roķelēs tu jau tagad turi manu laupītāja sirdi, — viņš sacīja. — Es to neapjēdzu, bet tā tas ir.

— Iedod nu tagad man paturēt! — Plikpauris

Pērs lūdza, un Matiss ielika viņam rokās Ronju tik vārīgi, it kā tā būtu zelta ola.

— Te nu tev būs jaunais laupītāju vadonis, par kuru tu tik ilgi tērgāji. Tikai nenosvied viņu zemē, jo tad šī būs tava pēdējā stundiņa.

Bet Plikpauris Pērs tikai uzsmaidīja Ronjai ar savu bezzobu muti.

— Viņa liekas tik viegla kā spalviņa, — viņš iz­brīnējies ieteicās un pašūpoja bērnu.

Tad Matiss sadusmojās un izrāva bērnu viņam no rokām.

— Ko tad tu, aitasgalva, gribēji? Lielu, brangu laupītāju vadoni ar resnu vēderu un garu bārdu, vai?

Tad visi laupītāji saprata, ka pret šo bērnu viņi neko nedrīkst iebilst, ja grib, lai Matiss ir pie laba prāta. Un kaitināt viņu patiešām neklājās. Tādēļ viņi tūlīt ņēmās slavēt un cildināt jaunpiedzimušo. Ronjai par godu viņi iztukšoja arī daudzus kausus alus, ar to darīdami prieku Matisam. Viņš apsēdās goda vietā pie galda, reizi pa reizei parādīdams savu brīnumaino bērnu.

— Sitas te Borku vai traku pataisīs, — Matiss ierunājās. — Lai viņš sēž savā nožēlojamā laupī­tāja alā un aiz skaudības griež zobus; jā, piķis un zēvele, tā būs tāda zobu griešana, ka visām harpi­jām un pelēkajiem mošķuļiem Borkas mežā vaja­dzēs aizbāzt ausis, ticiet man!

Plikpauris Pērs apmierināts māja ar galvu un, viegli smīnēdams, sacīja:

— Kā tad, ka pataisīs traku. Jo nu Matisa dzimta turpināsies, bet Borkas dzimta pazudīs no zemes virsas kā divi deviņi.

— Jā, — Matiss piekrita, — uz mata kā divi de­viņi, tas ir skaidrs kā pieci pirksti! Pēc manas sa­prašanas ir tā — ja jau Borkam nav laimējies tikt pie bērna, tad viņam arī nelaimēsies.

Tad atskanēja pērkona spēriens, kāds Matisa mežā vēl nebija dzirdēts. Tas bija tāds rībiens, ka pat laupītāji nobālēja un Plikpauris Pērs, nespē­cīgs būdams, nokrita gar zemi. Arī Ronja negaidīti un žēli ieraudājās, un tas satricināja Matisu stiprāk nekā pērkona spēriens.

— Mans bērns raud! — viņš sauca. — Ko lai ie­sāk, ko lai iesāk?

Bet Lūvise stāvēja mierīga. Viņa paņēma no tēva bērnu un pielika sev pie krūts, un raudas tūliņ ap­klusa.

— Tas tik bija viens spēriens, — Plikpauris Pērs, daudzmaz nomierinājies, ieteicās. — Pie joda, zibens noteikti kaut kur iespēra!

Jā, zibens bija iespēris un turklāt pamatīgi — to varēja ieraudzīt uzaustot rītam. Simtgadīgā Ma­tisa pils, kas atradās Matisa kalna galā, bija pār­šķelta uz pusēm. No visaugstākā pils dzeguļa līdz pat visdziļākajai pagraba velvei pils tagad bija pār­dalījusies divās daļās, kuras šķīra plaisa.

— Ronja, tavs bērna mūžs sākas ar vērienu, — Lūvise sacīja, kad ar bērnu uz rokas stāvēja pie pāršķeltās sienas un raudzījās uz postažu. Matiss plosījās kā meža zvērs. Kā kaut kas tāds varēja at­gadīties viņa tēva vecajai pilij? Tomēr Matiss ne­spēja ilgi niknoties par vienu un to pašu un allaž at­rada iemeslu, lai nomierinātos.

— Nūja, mums vairs nevajadzēs ņemties ar tiem daudzajiem labirintiem, pagrabiem un visu to dra­zu. Un, kas zina, varbūt nevienam vairs nevajadzēs maldīties pa Matisa pili. Jūs taču atceraties to reizi, kad Plikpauris Pērs pazuda un nebija atrodams četras dienas!

Plikpaurim Pērām labprāt netikās, ka viņam to atgādināja. Vai tad viņš bija vainīgs, ka viņam iz­gāja tik slikti? Viņš tikai bija mēģinājis izzināt, cik liela un kolosāla īstenībā ir Matisa pils, un, kā jau zinām, bija atklājis, ka tā ir pietiekami liela, lai ap- maldītos. Nabadziņš, kad Plikpauris Pērs beidzot atrada ceļu atpakaļ uz lielo akmens zāli, viņš bija tikko dzīvs. Paldies dievam, ka laupītāji bija bļaus­tījušies un taisījuši tik lielu ļembastu, ka viņš tos pa gabalu sadzirdēja, citādi nemūžam nebūtu at­griezies.