ASTRĪDA LINDGRĒNE
Ronja -laupītāja meita
No zviedru valodas tulkojusi MUDĪTE TREIMANE
RĪGA «LIESMA» 1989
Astrid Lindgren RONJA ROVARDOTTER
Raben & Sjogren Stockholm 1981
ILUSTRĒJUSI ILONA VĪKLANDE
tulkojums latviešu valoda,
izdevniecība «Liesma», 1989
1.Tonakt, kad piedzima Ronja
Tonakt, kad piedzima Ronja, pār kalniem rībināja pērkons jā, tā bija tāda pērkona nakts, kad visi māži, kas mājoja Matisa mežā, pārbijušies nolīda savās alās un slēptuvēs, vienīgi briesmīgajām harpijām pērkona laiks patika labāk par jebkuru citu laiku, un tās kliegdamas un brēkdamas laidelējās apkārt Matisa kalna laupītāja pilij. Tas traucēja Lūvisi, kura gulēja un gaidīja bērnu, un viņa sacīja Matisam:
—Aiztrenc prom briesmīgās harpijas, lai te vienreiz ir kluss, citādi es pati nedzirdu, ko dziedu!
Patiešām, gaidot piedzimstam bērnu, Lūvise dziedāja. Viņa sacīja, ka tā esot vieglāk un, iespējams, bērns tad būšot priecīgas dabas, ja nākšot pasaulē ar dziesmu.
Matiss paņēma savu loku un pa pils šaujamlūku izšāva pāris bultu.
— Taisieties prom, mežonīgās harpijas! — viņš kliedza.
— Man šonakt bērns gaidāms, vai jūs to neapjēdzat, šausmones tādas!
— Ho, ho, viņam bērns gaidāms! — harpijas klaigāja. — Pērkonlaika bērns tas būs, maziņš un neglīts, kā nu ne, ho, ho!
Tad Matiss vēl reizi iešāva bultu harpiju barā. Bet tās tikai indīgi nosmējās par viņu un, nikni klaigādamas, aizlaidās pāri koku galotnēm.
Kamēr Lūvise gulēja, dziedāja un gaidīja bērnu un Matiss, cik vien labi spēdams, apstrādāja mežonīgās harpijas, Matisa laupītāji sēdēja apakšā lielajā velvju zālē pie pavarda, ēzdami, dzerdami un trokšņodami tikpat skaļi kā harpijas. Ar kaut ko taču viņiem vajadzēja noņemties tā sēžot un gaidot, un gaidīt viņi gaidīja visi divpadsmit — kas tur augšā torņa istabā tagad notiks. Jo visā viņu laupītāju mūžā Matisa pilī nebija piedzimis neviens pats bērns.
Visvairāk gaidīja Plikpauris Pērs.
— Vai tad nu drīz nebūs klāt tas laupītāju mazulis? — viņš taujāja. — Es esmu vecs un vārgs, un manai laupītāja dzīvei drīz būs pienācis gals. Iekams aizeju, būtu tīri labi dabūt redzēt jauno laupītāju vadoni.
Tikko viņš to bija izteicis, atvērās durvis un iedrāzās Matiss, tīri vai sajucis no prieka. Gavilēdams un uz augšu palēkdamies, viņš riņķoja apkārt zālei un neprātīgi kliedza:
— Man ir bērns! Vai dzirdat, ko es saku, man ir bērns!
— Kas atskrējis: zēns vai meitene? — Plikpauris Pērs no sava stūra apjautājās.
— Laupītāja meita, kāds prieks, kāda līksme! — Matiss sauca. — Laupītāja meita, tur viņa nāk!
Un pār augsto slieksni ar savu bērnu uz rokām pārkāpa Lūvise. Tad laupītāji uzreiz apklusa.
— Nu gan jums alus iestrēga kaklā! — Matiss sacīja. Viņš paņēma no Lūvises meiteni un nesa viņu apkārt rādīt laupītājiem.
— Skatieties! Ja gribat redzēt skaistāko bērnu, kāds jebkad ir dzimis laupītāju pilī!
Meita gulēja uz Matisa rokām un vaļējām acīm skatījās uz viņu.
— Sis mazulis jau šo to saprot, tas skaidri redzams, — Matiss sacīja.
— Kā viņu sauks? — Plikpauris Pērs gribēja zināt.
— Ronja, — Lūvise atteica. — Jau labi sen biju nolēmusi likt šo vārdu.
— Un ja nu būtu piedzimis puika? — Plikpauris Pērs iebilda.
Lūvise mierīgi un stingri uz viņu paskatījās.
— Ja reiz esmu nolēmusi, ka manu bērnu sauks par Ronju, tad arī būs Ronja.
Tad viņa pagriezās pret Matisu.
— Vai negribi dot viņu man?
Bet Matiss negribēja šķirties no meitas. Viņš tikai stāvēja un ar apbrīnu skatījās viņas dzidrajās acīs, uz viņas mazo muti, uz viņas melnajām matu pūkām, uz viņas bezpalīdzīgajām rociņām, un viņš notrīsēja aiz mīlestības.
— Bērniņ, šinīs mazajās roķelēs tu jau tagad turi manu laupītāja sirdi, — viņš sacīja. — Es to neapjēdzu, bet tā tas ir.
— Iedod nu tagad man paturēt! — Plikpauris
Pērs lūdza, un Matiss ielika viņam rokās Ronju tik vārīgi, it kā tā būtu zelta ola.
— Te nu tev būs jaunais laupītāju vadonis, par kuru tu tik ilgi tērgāji. Tikai nenosvied viņu zemē, jo tad šī būs tava pēdējā stundiņa.
Bet Plikpauris Pērs tikai uzsmaidīja Ronjai ar savu bezzobu muti.
— Viņa liekas tik viegla kā spalviņa, — viņš izbrīnējies ieteicās un pašūpoja bērnu.
Tad Matiss sadusmojās un izrāva bērnu viņam no rokām.
— Ko tad tu, aitasgalva, gribēji? Lielu, brangu laupītāju vadoni ar resnu vēderu un garu bārdu, vai?
Tad visi laupītāji saprata, ka pret šo bērnu viņi neko nedrīkst iebilst, ja grib, lai Matiss ir pie laba prāta. Un kaitināt viņu patiešām neklājās. Tādēļ viņi tūlīt ņēmās slavēt un cildināt jaunpiedzimušo. Ronjai par godu viņi iztukšoja arī daudzus kausus alus, ar to darīdami prieku Matisam. Viņš apsēdās goda vietā pie galda, reizi pa reizei parādīdams savu brīnumaino bērnu.
— Sitas te Borku vai traku pataisīs, — Matiss ierunājās. — Lai viņš sēž savā nožēlojamā laupītāja alā un aiz skaudības griež zobus; jā, piķis un zēvele, tā būs tāda zobu griešana, ka visām harpijām un pelēkajiem mošķuļiem Borkas mežā vajadzēs aizbāzt ausis, ticiet man!
Plikpauris Pērs apmierināts māja ar galvu un, viegli smīnēdams, sacīja:
— Kā tad, ka pataisīs traku. Jo nu Matisa dzimta turpināsies, bet Borkas dzimta pazudīs no zemes virsas kā divi deviņi.
— Jā, — Matiss piekrita, — uz mata kā divi deviņi, tas ir skaidrs kā pieci pirksti! Pēc manas saprašanas ir tā — ja jau Borkam nav laimējies tikt pie bērna, tad viņam arī nelaimēsies.
Tad atskanēja pērkona spēriens, kāds Matisa mežā vēl nebija dzirdēts. Tas bija tāds rībiens, ka pat laupītāji nobālēja un Plikpauris Pērs, nespēcīgs būdams, nokrita gar zemi. Arī Ronja negaidīti un žēli ieraudājās, un tas satricināja Matisu stiprāk nekā pērkona spēriens.
— Mans bērns raud! — viņš sauca. — Ko lai iesāk, ko lai iesāk?
Bet Lūvise stāvēja mierīga. Viņa paņēma no tēva bērnu un pielika sev pie krūts, un raudas tūliņ apklusa.
— Tas tik bija viens spēriens, — Plikpauris Pērs, daudzmaz nomierinājies, ieteicās. — Pie joda, zibens noteikti kaut kur iespēra!
Jā, zibens bija iespēris un turklāt pamatīgi — to varēja ieraudzīt uzaustot rītam. Simtgadīgā Matisa pils, kas atradās Matisa kalna galā, bija pāršķelta uz pusēm. No visaugstākā pils dzeguļa līdz pat visdziļākajai pagraba velvei pils tagad bija pārdalījusies divās daļās, kuras šķīra plaisa.
— Ronja, tavs bērna mūžs sākas ar vērienu, — Lūvise sacīja, kad ar bērnu uz rokas stāvēja pie pāršķeltās sienas un raudzījās uz postažu. Matiss plosījās kā meža zvērs. Kā kaut kas tāds varēja atgadīties viņa tēva vecajai pilij? Tomēr Matiss nespēja ilgi niknoties par vienu un to pašu un allaž atrada iemeslu, lai nomierinātos.
— Nūja, mums vairs nevajadzēs ņemties ar tiem daudzajiem labirintiem, pagrabiem un visu to drazu. Un, kas zina, varbūt nevienam vairs nevajadzēs maldīties pa Matisa pili. Jūs taču atceraties to reizi, kad Plikpauris Pērs pazuda un nebija atrodams četras dienas!
Plikpaurim Pērām labprāt netikās, ka viņam to atgādināja. Vai tad viņš bija vainīgs, ka viņam izgāja tik slikti? Viņš tikai bija mēģinājis izzināt, cik liela un kolosāla īstenībā ir Matisa pils, un, kā jau zinām, bija atklājis, ka tā ir pietiekami liela, lai ap- maldītos. Nabadziņš, kad Plikpauris Pērs beidzot atrada ceļu atpakaļ uz lielo akmens zāli, viņš bija tikko dzīvs. Paldies dievam, ka laupītāji bija bļaustījušies un taisījuši tik lielu ļembastu, ka viņš tos pa gabalu sadzirdēja, citādi nemūžam nebūtu atgriezies.
Читать дальше