Astrida Lindgrēne: Lennenbergas Emīls

Par Lennebergas Emīlu sauca zēnu, kas dzīvoja Lennebergā. Tas bija mazs, palaidnīgs un iecirtīgs bērns - ne jau tik paklausīgs kā tu. Lai gan viņš nudien izskatījās gluži rātns. Protams, tais reizēs, kad nebrēca. Emīlam bija apaļas zilas acis, apaļa seja, sārti ziedoši vaigi un gaiši zīdaini mati. Tā kā viņš izskatījās tīri paklausīgs, tad varēja pat nodomāt, ka Emīls ir mazs eņģelis. Tikai to nu gan nevajag iedomāties. Viņam bija pieci gadi, un spēcīgs viņš bija kā vērsēns, un dzīvoja viņš Kathultas sētā, Lennebergas draudzē Smolandē. Un tātad viņš runāja smolandiešu mēlē, šis mazais puisēns, - un tur nu viņš bija bez vainas. Smolandē jau tā runā. Kad Emīls gribēja dabūt savu cepuri, tad vis neteica, kā teiktu tu: "Es gribu savu naģeni." Viņš sacīja tā: "Es gribu savu nāģen!" Viņa "nāģene" bija diezgan neglīta cepurīte ar melnu nagu un zilu dibenu. Reiz tēvs to bija viņam pārvedis no pilsētas. Emīls ļoti priecājās par cepuri, un, kad viņam vakarā vajadzēja iet gulēt, viņš paziņoja: "Es gribu savu nāģen!" Viņa māte gan nedomāja, ka Emīlam būtu jāņem naģene gultā līdzi, viņa gribēja nolikt to priekšnamā uz plaukta, bet tad Emīls laida vaļā tādu brēcienu, ka noskanēja visa Lenneberga: "Es gribu savu nāģen!"

Un Emīls gulēja ar nāģeni galvā ik nakti trīs nedēļas no vietas. Jā gan, tā tas bija, lai arī visai nepatīkami. Taču galvenais bija tas, ka Emīls allaž panāca savu; to nu viņš mācēja. Vispirms jau nekad nenotika tā, kā viņa māte vēlējās. Reiz Ziemassvētkos māte centās pierunāt Emīlu, lai viņš ēstu sutinātas pupas: dārzeņi taču esot ļoti veselīgi, - bet Emīls pateica - nē.

- Vai tad tu nekad vairs neēdīsi dārzeņus? - viņa māte pajautāja.

- Ēdīšu. - Emīls atbildēja. - Bet īstus zaļumus.

Un tad viņš paklusām nolīda aiz Ziemassvētku egles un sāka grauzt kādu zariņu. Taču drīz vien mitējās, jo skujas pārlieku durstīja muti.

Šitik iecirtīgs bija Emīls. Viņš gribēja valdīt pār tēvu un māti, un visu Kathultu un labprāt būtu valdījis arī pār visu Lennebergu, taču Lennebergas iedzīvotāji ar to nebija mierā.

- Žēl Kathultas Svensonu, kuriem tik palaidnīgs puišelis, - tie juta līdzi Emīla vecākiem. - Nekad no viņa nekas neiznāks.

Jā, domāt jau viņi tā varēja, šie Lennebergas iedzīvotāji! Tomēr viņi nebūtu vis tā sacījuši, ja zinājuši, kas no Emīla iznāks. Ja būtu paredzējuši, ka viņš, izaudzis liels, kļūs par komunālvaldes priekšsēdētāju. Tev laikam nav ne jausmas, ko nozīmē būt par komunālvaldes priekšsēdētāju, bet tas ir kaut kas ļoti smalks, to es droši varu apgalvot, un Emīls vēlāk arī kļuva par tādu vīru.

Taču tagad mēs pakavēsimies pie tiem notikumiem, kuri atgadījās ar Emīlu, kad viņš vēl bija mazs un dzīvoja Kathultas sētā, Lennebergas draudzē Smolandē, kopā ar savu tēvu, ko sauca par Antonu Svensonu, un savu māti, ko sauca par Almu Svensoni, un savu mazo māsiņu Īdu. Kathultā viņiem bija arī kalps, kuru sauca par Alfrēdu, un kalpone, kuru sauca par Līnu. Jo tolaik, kad Emīls bija mazs, Lennebergā, tāpat kā visur citur, bija kalpones un kalpi. Kalpi ara zemi, kopa zirgus un vēršus, veda sienu un stādīja kartupeļus, un kalpones slauca govis, apkopa māju un dziedāja bērniem dziesmas.

Tagad tu pazīsti visus, kas dzīvoja Kathultā, - tēvu Antonu, māti Almu, mazo Īdu, Alfrēdu un Līnu. Viņiem bija arī divi zirgi, pāris vēršu, astoņas govis, trīs sivēni, desmit aitas, piecpadsmit vistas, gailis, kaķis un suns. Un tad pats Emīls.

Kathulta bija maza, skaista lauku sēta uzkalnā - ar sarkanu mājiņu, ko ieskāva ābeles un ceriņi. Un apkārt tai pletās tīrumi, pļavas, ganības, ezers un vēl biezs jo biezs mežs.

Dzīve Kathultā ritētu klusi un mierīgi, ja vien tur nebūtu Emīla.

- Viņš allažiņ pastrādā pulka nedarbu, tas puika, - Līna pukojās. - Ja pats nedara palaidnības, tad ar viņu mūžam atgadās kāda ķibele. Šitādu zēnu manas acis vēl nav skatījušas.

Taču Emīla māte ņēmās viņu aizstāvēt.

- Ar Emīlu jau nemaz tik traki nav, - viņa teica. - Šodien viņš tikai vienu reizi ieknieba Īdai un izlaistīja kafijas krējumu, tas arī viss... jā, un tad vēl trenkāja kaķi apkārt vistu kūtij - cik atceros. Bet man tomēr šķiet: viņš kļūst arvien rāmāks un paklausīgāks.

Un Emīls nepavisam nebija ļauns - tāds nudien viņš nebija. Viņš ļoti mīlēja gan Īdu, gan kaķi. Bet viņam taču vajadzēja Īdai drusku iekniebt, citādi viņa nebūtu atdevusi Emīlam savu sīrupmaizi; un kaķi Emīls trenkāja aiz tīrās labsirdības, lai redzētu, vai pats spēj paskriet tikpat ātri kā kaķis. Bet kaķis jau to nesaprata.

Tas atgadījās septītajā martā, kad Emīls bija gaužām paklausīgs - tikai vienu pašu reizi ieknieba Īdai, izlaistīja kafijas krējumu un trenkāja kaķi. Bet tagad tu dzirdēsi par pāris citām dienām Emīla mūžā, kad atgadījās kaut kas vairāk - vai nu viņš pats pastrādāja nedarbus, kā izteicās Līna, vai arī Emīlu aizvien piemeklēja kāda ķibele. Mēs varam sākt kaut vai ar to, kas notika

Todien Kathultā pusdienās ēda gaļas zupu. Līna bija ielējusi to puķainā zupas terīnē ar osām, un visi sēdēja pie virtuves galda un ēda; vissirsnīgāk to darīja Emīls. Zupa viņam garšoja, un varēja dzirdēt, kā Emīls skaļi šņakāja.

- Vai tad nu tā jāstrebj, - Emīla māte brīnījās.

- Citādi tak nevar zināt, ka tā ir zupa, - Emīls atteica, patiesību sakot, viņš sacīja šitā: "Citādi tak nivar zināt, ka tā i zupa." Taču šobrīd mēs par viņa smolandiešu izrunu neliksimies ne zinis.

Visi varēja ēst zupu, cik tik gribēja, - un tad arī terīne bija tukša. Tikai maza, maza lāsīte bija palikusi trauka dibenā. To Emīls gribēja dabūt, un kā gan citādi tai varētu tikt klāt, ja ne iebāžot visu galvu zupas traukā un šo lāsīti izstrebjot? Tā Emīls arī izdarīja, un visi no tiesas dzirdēja, kā viņš strebj. Taču pēc tam viņam vajadzēja izvilkt galvu ārā, un vai vari iedomāties - tas nebija iespējams! Trauks cieši turējās galvā. Tad Emīls nobijies pielēca kājās - un tur nu viņš stāvēja ar mučelei līdzīgo zupas terīni galvā. Trauks bija uzmaucies dziļi pār acīm un ausīm. Emīls rāva trauku nost un skaļi brēca. Arī Līna izbijās.

- Mūsu smukā zupas terīne, - viņa satraucās. - Mūsu smukā, puķainā zupas terīne, kur nu mēs tagadiņ liesim zupu?

Tā kā zupas trauks bija Emīlam galvā, tad zupu tajā vairs ieliet nevarēja: tik daudz arī viņa saprata, lai gan citādi sevišķi gudra vis nebija.

Taču Emīla māte vairāk uztraucās par Emīlu.

- Vai manu dieniņ, kā mēs dabūsim to galvu ārā? Būs vien jāņem krāsns kruķis un terīne jāsadauza!

- Vai tu esi pie pilna prāta? - Emīla tēvs apskaitās. - Bļoda tak maksāja četras kronas!

- Ļauj, es pamēģināšu, - teica Alfrēds, kas bija stiprs un izveicīgs kalps. Viņš satvēra trauku aiz osām un no visa spēka pacēla to gaisā, bet ko tas līdzēja? Kur bija terīne, tur arī Emīls. Jo tā tiešām cieši turējās Emīlam galvā. Un Emīls nu karājās gaisā un spirināja kājas, cenzdamies nokļūt uz grīdas.

- Izbeidz... laid mani lejā... beidz taču, ka tev saka! - viņš brēca. Un tad Alfrēds arī palaida viņu vaļā.

Tagad visi patiešām bija nobēdājušies. Tēvs Antons, māte Alma, mazā Īda, Alfrēds un Līna stāvēja apkārt Emīlam un gudroja. Neviens nespēja izdomāt, kā lai izvelk Emīla galvu no zupas terīnes.