Astrida Lindgrēne: Lennenbergas Emīls

Emīls nekad ilgi neprātoja, kad galvā uzradās laba doma. Vienā acumirklī dēlis atradās uz pieliekamā palodzes un Emīls uz dēļa. Līšana šķita traki bīstama, jo dēlis bija šaurs un Emīls smags.

- Ja šitas joks labi beigsies, tad Īda dabūs manu lellīti, goda vārds, - Emīls līzdams solījās. Dēlis tik nejauki iebrakšķējās, ka Emīls, ieraudzījis apakšā nātres, izbijās un salīgojās.

- Palīgā! - Emīls iebrēcās un tad krita. Viņš jau teju, teju bija iekšā nātrēs, kad pēdējā mirklī ar vienu kāju aizķēra dēli, un viņam atkal laimējās uzrausties augšā. Pēc tam viss gāja gludi, un viņš ielīda pieliekamajā.

- Kas nu tur sevišķs, - Emīls teica. - Taču Īda noteikti dabūs manu lellīti... es domāju... kādu citu dienu... ja nu tā būtu pavisam saplīsusi, tad vēl... nu jā, es padomāšu, ko iesākt!

Viņš pagrūda dēli tik sparīgi, ka tas ielidoja atpakaļ galdnieka skabūzī -, Emīls it visur mīlēja kārtību. Pēc tam viņš pieskrēja pie durvīm un tās paraustīja. Durvis bija aizslēgtas.

- Tā jau es domāju, - Emīls noteica. - Bet šie tak drīz nāks pēc desām, un man prātā kāds zēns, kurš no šejienes aizlaidīsies!

Emīls paostīja gaisu. Pieliekamajā smaržoja patīkami. Un tur arī glabājās īsteni gardumi! Viņš palūkojās visapkārt. Jā, patiesi, tie tik bija labumi! Augšā pie griestiem - vesela kārts ar žāvētiem šķiņķiem un apaļiem paltes plāceņiem, jo Emīla tēvam ļoti garšo paltes ar speķi un balto mērci. Un tur stūrī, blakus izvelkamajam galdam, uz kura bija salikti dzeltenie sieri un māla podi ar tikko sakultu sviestu, atradās maizes lāde ar brīnumgardajiem klaipiem. Aiz galda stāvēja koka kubls, pilns ar sālītu speķi, un tur, pie tā lielā skapja, Emīla māte glabāja pudeles ar aveņu sulu un marinētus gurķus, ingverā konservētus bumbierus un zemeņu ievārījumu. Bet skapja vidējā plauktā bija noliktas garšīgās desas.

Desas Emīlam garšoja - un kā vēl garšoja!

Dzīres Kathultā pašreiz sita augstu vilni. Ciemiņi jau bija padzēruši kafiju ar smalkmaizītēm. Tagadiņ tie sēdēja un gaidīja, kad no jauna sajutīs izsalkumu, lai varētu ķerties pie ribiņām un siļķu salātiem, un desām, un visa, ko vien sirds kāroja.

Te piepeši Emīla māte iesaucās:

- Vī dieniņ, mēs taču esam aizmirsuši Emīlu! Ak tu nabadziņš, nu gan viņš nosēdējies skabūzī!

Emīla tēvs tūdaļ brāzās uz galdnieka skabūzi, un mazā Īda joza viņam pakaļ.

- Emīl, nu tu vari nākt ārā! - Emīla tēvs uzsauca un atvēra skabūža durvis līdz galam vaļā. Uzmini - vai viņš bija pārsteigts? Emīla nemaz tur nebija!

- Viņš būs aizlaidies pa logu, blēdis tāds, - Emīla tēvs noteica.

Taču, paskatījies ārā pa logu un ieraudzījis apakšā nenobradātas nātres - taisnas un svaigas, Emīla tēvs satraucās.

- Te vairs nav labi, - viņš sacīja. - Šitās nātres neviens nav mīdījis kājām, vismaz cilvēks ne.

Bet mazā Īda ieraudājās. Kas gan bija noticis ar Emīlu? Līna mēdza dziedāt kādu skumju dziesmu - par meiteni, kura pārvērtusies par baltu balodi un, lai tikai nebūtu jātup riebīgajā naglu mucā, kurā viņa bijusi iespundēta, uzlidojusi debesīs. Tiesa gan, arī Emīls tika ieslodzīts, kas zin, vai viņš arīdzan nav pārvērties par balodi! Mazā Īda pavērās apkārt, lai pārliecinātos, vai tuvumā nav manāms kāds balodis. Bet vienīgais, ko viņa ieraudzīja, bija resna, balta vista, kas, uzlasīdama tārpus, staigāja gar galdnieka skabūzi. Mazā Īda raudādama rādīja uz vistu. - Tā tur varbūt ir Emīls, - Īda šņukstēja. Emīla tēvs gan tik ļauni nedomāja. Taču drošības labad viņš aizsteidzās pie Emīla mātes un pajautāja, vai viņa kādreiz neesot manījusi, ka Emīls prot lidot.

To viņa nebija vis manījusi. Nu Kathultā visi sarosījās. Dzīres nācās atlikt. Visiem vajadzēja nākt palīgā meklēt Emīlu.

- Viņam jābūt galdnieka skabūzī, vai tu to saproti? - Emīla māte bija cieši pārliecināta, un visi metās turp, lai meklētu atkal.

Taču Emīla nemaz tur nebija. Tikai piecdesmit pieci mazi koka vīriņi stāvēja sarindoti plauktā. Petrela kundze nekad nebija redzējusi tik daudz koka vīriņu un brīnījās, kas gan tos visus izdrāzis.

- Neviens cits kā mūsu mazais Emīls, - māte atteica un sāka gauži raudāt. - Viņš bija mazs, jauks puisēns.

- Nu jā, - Līna novilka un atmeta galvu. Un pēc tam piemetināja vistīrākajā smolandiešu izloksnē:

- Vadzi, ta jāpaķīķerē tai pieliekamā!

Šis Līnas ieteikums šoreiz nemaz nebija tik aplams. Visi nesās uz pieliekamo. Bet Emīla tur nebija!

Mazā Īda izmisusi klusiņām raudāja, un, kad neviens neredzēja, viņa piegāja pie baltās vistas un čukstēja:

- Nelido projām, mīļo Emīl! Es tev došu barību un ūdeni veseliem spaiņiem, tu tikai paliec Kathultā!

Tomēr vista neko nesolīja. Viņa kladzinādama gāja savu ceļu.

Nabaga Kathultas ļaudis, kā viņi meklēja! Malkas skabūzī un veļas skabūzī, bet Emīla tur nebija! Stallī un laidarā, un cūku kūtī... nekur Emīla nebija! Aitu kūtī un vistu kūtī, un žāvētavā, un mazgātavā... ne vēsts no Emīla! Tad viņi ielūkojās akā. Arī tur nekā!

Un paldies Dievam, ka tā; bet nu visi raudāja pilnā balsī. Un Lennebergas ļaudis, kas bija sabraukuši uz dzīrēm, čukstus teica cits citam:

- Viņš, taisnību sakot, bija tāds jauks, mazs zēns, tas Emīls! Nekāds palaidnieks jau viņš nemaz nebija... un to es nekad arī neesmu sacījis!

- Emīls laikam būs ievēlies strautiņā, - Līna sacīja. Kathultas strautiņš bija šausmīgi straujš, un mazi bērni tajā varēja viegli noslīkt.

- Uz turieni viņam neļāva iet, to tu zini, - Emīla māte stingri noteica.

Līna no jauna atmeta galvu.

- Nu jā, un tieši tālab, - viņa piebilda.

Tad visi aizmetās pie strautiņa. Kā par laimi, arī tur Emīlu neatrada, tomēr raudāt viņi raudāja pilnā galvā. Nabaga Emīla māte, viņa bija cerējusi, ka šīs būs lieliskas un jautras dzīres!

Nu vairs nebija neviena stūrīša, kur meklēt.

- Ko lai mēs beigu beigās iesākam? - Emīla māte bija izmisusi.

- Vispirms mums derētu drusku ieturēties, - Emīla tēvs ieteicās, un tas bija labi sacīts, jo meklēdami un sērodami visi bija gaužām izsalkuši.

Emīla māte tūlīt sāka klāt galdu. Dažas viņas asaras iepilēja arī siļķu salātos, kad viņa tos nesa uz viesistabu, kur tie tika pasniegti uz galda kopā ar teļa rulādēm un ribiņām, un siera pudiņiem, un vēl daudz ko citu. Petrela kundze aplaizījās - viss še izskatījās tik kārdinošs. Taču viņa vēl nebija redzējusi liekam galdā desas, un tas darīja viņu nemierīgu.

Te Emīla māte pateica tieši tā, kā tas patiesībā bija:

- Līna, mēs taču esam aizmirsušas desas! Tūlīt aizskrien pēc tām un atnes!

Līna aizjoza pēc desām. Visi pacietīgi gaidīja, un Petrela kundze māja ar galvu.

- Ak, šīs desas! - viņa priecājās. - Tās mums garšos burvīgi pat lielās bēdās!

Tad atgriezās Līna. Tikai - bez desām.

- Nāciet visi man līdzi, es jums ko parādīšu, - viņa teica.

Viņa izskatījās tāda ērmota, taču Līna jau mēdza savādi izturēties - tas jau nebija jāņem vērā.

- Kādas muļķības tev atkal padomā? - Emīla māte stingri noprasīja.

Līna, savādi iespurgdamās, savilka seju vēl ērmotākā grimasē.

- Nāciet man līdzi, - Līna teica. Un tad viņi gāja ar - visi, kas bija sanākuši uz Kathultas dzīrēm.

Līna visiem pa priekšu soļoja prom uz pieliekamo, pārējie pārsteigti sekoja. Visu laiku Līna klusi un savādi ķiķināja. Un tad viņa, atvērusi smagās durvis, pārkāpa pāri augstajam slieksnim, un pārējie viņai sekoja, un viņa, pievedusi tos pie lielā skapja, ar brīkšķi attaisīja skapja durvis un norādīja uz vidējo plauktu, kur Emīla māte mēdza glabāt garšīgās desas.