Astrida Lindgrēne: Lennenbergas Emīls

- Es pats varu būt par krājkasi un labāk uzglabāt naudas gabalu vēderā nekā mājās. No tās krājkasītes tikpat nekā nevar izņemt. Esmu to pārbaudījis ar virtuves nazi, tas nu ir droši.

Bet Emīla māte nebija pierunājama. Viņa gribēja vest Emīlu atpakaļ pie daktera.

- Toreiz, kad viņš norija visas bikšu pogas, es neko nesacīju, - viņa atgādināja Emīla tēvam. - Taču piecēres gabals kūst daudz sliktāk, šitas var bēdīgi beigties, tici man!

Un viņai laimējās iebiedēt Emīla tēvu - viņš pagrieza zirgu un brauca atpakaļ uz Mariannelundu. Jo Emīla tēvs nudien bija nobažījies par savu zēnu.

Viņi iejoņoja pie daktera pagalam aizelsušies.

- Vai esat ko aizmirsuši? - dakteris vaicāja.

- Nē-ē, Emīls tagadiņ apēdis piecas ēres, - Emīla tēvs paskaidroja. - Ja nu dakteris ņemtu un taisītu operāciju... par četrām kronām vai kā... piecēres gabalu tad arī varētu paturēt.

Te Emīls paraustīja tēvu aiz mēteļa un nočukstēja:

- Kaunies! Tas ir mans!

Dakteris, protams, ir nedomāja atņemt Emīlam naudas gabalu. Viņš vēl piebilda, ka operācija nemaz nebūšot vajadzīga. Pēc pāris dienām piecēres gabals iznākšot ārā pats no sevis.

- Lai naudas gabalam vēderā nav garlaicīgi un tas tev tik stipri nespiež, vari apēst piecas smalkmaizītes, - dakteris pamācīja.

Tas nu gan bija viens labsirdīgs dakteris, maksu arīdzan neņēma! Emīla tēvs jutās tik apmierināts, ka taisni vai staroja no prieka, kad atkal ar Emīlu un Emīla māti atradās uz ielas.

Bet tagad Emīla māte tūliņ gribēja doties uz maiznīcu pie Andersonu jaunkundzēm, lai nopirktu Emīlam piecas smalkmaizītes.

- Ne prātā nenāk, - pretojās Emīla tēvs. - Mums mājās maizīšu gana.

Emīls maķenīt padomāja. Viņš bija liels gudrinieks, jo sevišķi, kad vajadzēja šo to izprātot, turklāt viņš bija arī izsalcis un tālab sacīja:

- Man taču vēderā ir piecas ēres; ja vien es tiktu tām klāt, pats sev nopirktu smalkmaizītes.

Viņš vēl brīdi apsvēra un noprasīja tēvam:

- Vai tu, tēt, nevari man aizdot uz pāris dienām piecas ēres? Es tev tās atdošu, goda vārds!

Beidzot Emīla tēvs piekāpās, viņi devās uz maiznīcu pie Andersonu jaukundzēm un nopirka Emīlam piecas smalkmaizītes - apkaisītas ar cukuru - apaļas, zeltaini brūnas un neizsakāmi garšīgas. Emīls tās žigli vien notiesāja.

- Šīs ir vislabākās zāles, ko savā mūžā esmu dabūjis, - viņš priecājās.

Te piepeši Emīla tēvu pārņēma tik traka līksmība, ka viņš vairs nezināja, ko dara.

- Mums taču šodien makten paveicies ar naudas pelnīšanu, - viņš sacīja un, daudz nedomādams, par piecām ērēm nopirka ledenes mazajai Īdai.

Ievēro, ka tas notika tais laikos, kad bērni daudz nebēdāja par saviem zobiem - kādi muļķīši un nesaprašas! Mūslaikos gan bērni Lennebergā nesukā karameles un viņiem ir tik veseli zobi, ka nenoskatīties!

Pēc tam Kathultas ļaudis brauca uz mājām. Tikko ienācis pa durvīm un pat neraudzīdams novilkt mēteli un noņemt cepuri, Emīla tēvs salīmēja zupas terīni. Kas nu tur sevišķs, tā bija pārsprāgusi tikai uz pusēm. Līna aiz priekiem pat palēcās un uzsauca Alfrēdam, kas vēl arvien izjūdza zirgu:

- Nu Kathultā atkal vārīsim gaļas zupu!

Jā, tā domāja Līna! Acīmredzot viņa būs piemirsusi Emīlu.

Tovakar Emīls neparasti ilgi rotaļājās ar mazo Īdu. Ganībās starp akmeņiem zēns uztaisīja viņai rotaļu mājiņu. Īdai bija ļoti jautri. Turklāt viņš ieknieba māsiņai tikai paretam - ikreiz, kad gribēja dabūt ledeni.

Tad satumsa, un Emīls ar Īdu prātoja, ka laiks iet gulēt. Abi iegāja virtuvē, lai paskatītos, vai tur nav mātes. Viņas tur nebija. Neviena tur nebija. Tikai zupas terīne stāvēja uz galda - salīmēta un smuka. Emīls un mazā Īda nostājās pie galda, lai paraudzītos uz brīnumaino bļodu, kas visu garo dienu bija ceļojusi.

- Padomā, tā aizbraukusi līdz pat Mariannelundai, - mazā Īda noteica. Un tad piebilda:

- Emīl, kā tev izdevās iebāzt tai traukā galvu?

- Kas nu tur sevišķs, - Emīls atteica. - Šitin tā.

Taisni tobrīd virtuvē ienāca Emīla māte. Un pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija Emīls: viņš stāvēja ar zupas terīni galvā. Zēns brēkdams rāva trauku nost; arī mazā Īda brēca. Jo nu Emīla galva atkal bija iespīlēta terīnē - tikpat pamatīgi kā no rīta.

Tad māte paņēma krāsns kruķi un blieza pa terīni tā, ka noblīkšķēja pa visu Lennebergu. Bliukš! - un bļoda sašķīda tūkstoš gabaliņos. Vesels lausku lietus nolija pār Emīlu.

Emīla tēvs bija aitu kūtī, taču, izdzirdis blīkšķi, viņš tūdaļ drāzās uz māju.

Uz virtuves sliekšņa viņš apstājās. Un tā nu viņš tur klusi stāvēja un raudzījās uz Emīlu, uz lauskām, uz krāsns kruķi, ko Emīla māte turēja rokā.

Emīla tēvs nesacīja ne vārda. Tikai pagriezās un aizgāja atpakaļ uz kūti.

Bet divas dienas vēlāk viņš dabūja no Emīla piecas ēres - tak jau neliels mierinājums.

Nu tu apmēram zini, kāds bija Emīls. Šis atgadījums ar zupas terīni notika otrdien, divdesmit otrajā maija. Bet varbūt tu gribi dzirdēt vēl arī kas bija

Svētdien, desmitajā jūnija, Kathultā posās dzīrēm. Gaidīja ierodamies daudz ciemiņu kā no Lennebergas, tā arī no citām malām. Nu jau vairākas dienas Emīla māte bija gatavojusi ēdienus.

- Šitās dzīres sanāks makten dārgi, - Emīla tēvs sūkstījās. - Bet, ja jārīko, tad jārīko! Nav ko skopuļoties! Lai gan gaļas kotletītes jau nu varēja taisīt maķenīt mazākas.

- Es kotletītes taisu akurāt tādas, kā vajadzīgs, - Emīla māte noteica. - Gana lielas, gana apaļīgas, gana brūnas.

Tā viņa arīdzan darīja. Bez tam tika pagatavotas ribiņas un teļa rulādes, un siļķu salāti, un marinētas siļķes, un ābolu torte, un marinēti zuši, un sautējumi, un sacepumi, un divi ļoti lieli siera pudiņi, un vēl sevišķas šķirnes desa, kas bija tik garda, ka cilvēki labprāt mēroja tālo ceļu no Vimmerbijas un Hultsfrēdas, lai tikai dabūtu to nogaršot.

Arī Emīlam šī desa varen gāja pie sirds.

Šī diena nu reiz likās kā radīta dzīrēm. Saule spīdēja, ceriņi un ābeles bija vienos ziedos, gaiss pilns putnu treļļiem, visa Kathultas sēta tur pakalnā līdzinājās skaistam sapnim. Pagalms bija tikko nogrābstīts, visi istabas kakti iztīrīti, cienasts gatavs - viss padarīts. Jā, tikai viena gan vēl trūka!

- Ak vai, mēs taču esam aizmirsuši uzvilkt karogu! - Emīla māte atcerējās.

Emīla tēvs tūdaļ sarosījās. Viņš izbrāzās ārā pie karoga kārts, un cieši aiz viņa - Emīls un mazā Īda. Viņi taču gribēja redzēt, kā pacelsies karogs.

- Es domāju, ka šīs nu būs lieliskas un jautras dzīres, - Emīla māte teica Līnai, kad viņas divas vien bija palikušas virtuvē.

- Laikam gan, bet vai nebūtu drošāk, ja Emīlu ieslēgtu - jo ātrāk, jo labāk, - Līnu māca šaubas.

Emīla māte pārmetoši paskatījās, bet nekā nesacīja.

Tad Līna atmeta galvu atpakaļ un nopurpināja: - Ak, ko nu, man vienalga! Tad jau redzēsim, kā būs.

- Emīls ir mazs, jauks puisēns, - Emīla māte ļoti noteikti sacīja. Pa virtuves logu viņa redzēja, kā jaukais puisēns pagalmā skraidīja un spēlējās ar savu mazo māsiņu. "Viņi abi ir skaisti kā divi eņģelīši, Emīla māte nodomāja. "Emīls rūtainā svētdienas uzvalciņā un cepurīti zīdainajā galviņā, Īda jaunā sarkanā kleitā ar baltu jostu ap apaļo vēdereli.

Emīla māte pasmaidīja. Tad viņa noraizējusies pavērās uz ceļa pusi un teica: