Astrida Lindgrēne: Lennenbergas Emīls

Emīla tēvs labpatikā pamāja ar galvu.

- Un tu varētu atnest man glāzi sulas, - viņš sacīja Emīla mātei; jā, tagad viņš nudien jutās labi, kad še gulēja un tika appuišots.

Taču Emīla mātei tobrīd bija cits darāmais un pagāja labs brīdis, iekams viņa sataisīja sulu, un, kad to bija ielējusi glāzē, viņa izdzirda velnišķīgu rēcienu. Istabā kliedza Emīla tēvs. Emīla māte, nekavējoties ne mirkli, iebrāzās iekšā tieši tobrīd, kad virsū ripoja katla vāks. Viņa izbailēs paspēja nedaudz palēkt sāņus, taču izlaistīja visu sulu uz vāka. Tas pamatīgi nočūkstēja.

- Nelaimīgais puika, cik siltu tu to vāku esi uzsildījis? - viņa jautāja Emīlam, kurš stāvēja, pagalam apjucis.

- Es domāju, ka vākam jābūt tikpat karstam kā pletīzerim, - Emīls sacīja.

Vēlāk izrādījās, ka Emīla tēvs bija nejauši iesnaudies, kamēr Emīls virtuvē uz plīts sildīja katla vāku, un, kad Emīls, atgriezies ar vāku, ieraudzīja, cik mierīgi viņa tēvs guļ, viņš, protams, tēvu nemodināja, bet gan, uzmanīgi pabāzis vāku zem segas, uzlika to tēvam uz vēdera. Jā, nelaime tikai, ka katla vāks izrādījās par karstu. Emīla māte darīja visu, ko varēja, lai nomierinātu savu vīru.

- Tā, tā, nu es atnesīšu kaļķa smēru, - viņa sacīja.

Bet Emīla tēvs cēlās augšā. Viņš neuzdrīkstējās vairs ilgāk slimot, kad reiz Emīls bija pārradies mājās, un turklāt viņš gribēja apsveicināties ar Alfrēdu.

Alfrēds - pavisam bāls - sēdēja virtuvē, un roka viņam joprojām bija nosaitēta, taču pats bija priecīgs un apmierināts, un Līna lidinājās viņam riņķī bezgalīgā sajūsmā. Viņas abas ar Krēsas-Maju berza vara traukus - visiem podiem un kārbām, un pannām uz Ziemassvētkiem vajadzēja spīdēt un laistīties. Taču Līna nespēja nostāvēt mierā. Ar lupatu vienā rokā un siera kārbu otrā viņa riņķoja apkārt Alfrēdam un izturējās uz mata tā, it kā pavisam negaidīti virtuvē būtu atradusi zelta gabalu. Arī mazā Īda nenolaida acis no Alfrēda. Viņa skatījās nopietnām acīm uz Alfrēdu un tā īsti nemaz nesaprata, vai tas tiešām būtu tas pats vecais Alfrēds, kas pārbraucis mājās.

Krēsas-Majai šis bija viens no svarīgākajiem brīžiem. Viņa runāja par asins saindēšanos tik aizrautīgi, ka mutes kaktiņos parādījās putas. Alfrēds varot būt priecīgs, ka viss labi beidzies, viņa sacīja.

- Bet tikai neesi pārāk pašapzinīgs, jo, rau, asins saindēšanās, tā ir viena naiki grūta un ilgstoša ķēpa, un cilvēks slimo vēl ilgi pēc tam, kad jau palicis vesels. Tā tas ir, jā - nudien.

Tovakar Kathultā valdīja omulība. Emīla māte cēla galdā tikko taisītas putraimu desas, un tās bija īstas desu dzīres; viņi visi Ziemassvētku noskaņā sēdēja virtuvē priecīgi un apmierināti - Emīls, viņa māte, tēvs, mazā Īda, Alfrēds, Līna, Krēsas-Maja -, jā, iznāca akurāt kā mazi Ziemassvētki - ar svecēm uz galda un tamlīdzīgiem priekiem. Un kur tad vēl desa: tā bija neizsakāmi garda - brūna un kraukšķoša, un viņi to ēda ar svaigām brūklenēm. Sevišķi daudz ēda Alfrēds, lai gan viņam ar vienu roku ēšana vedās tā pagrūtāk.

Līna skatījās uz viņu mīlestības pilnām acīm, un, pie galda sēžot, viņai ienāca prātā kaut kas brīnišķīgs.

- Bet, Alfrēd, nu tak tev nau asins saindēšanās, ta jau varēsim uz pavasari precēties, ko?

Alfrēds tik ļoti sabijās, ka no tiesas palēcās gaisā un uzlēja sev uz biksēm vai visas brūklenes.

- To es nesolu, - viņš sacīja. - Man taču ir vēl viens īkšķis, nav teikts, ka es nedabūju arī tajā asins saindēšanos, vai ne?

- Bet tad, Alfrēd, es tevi aprakšu ziemeļos no mājas, tas nu ir droši, jo uz Mariannelundu es tevi vairs nevedīšu, - Emīls sacīja.

Krēsas-Maja šķībi paskatījās uz Emīlu. - Kā tad, to vien māk, kā izsmiet, vai nu nezinu, - viņa aizvainoti sacīja.

Kad nu viņi tur Ziemassvētku sveču gaismā sēdēja tik jauki un tā kā mazlietiņ svinīgi, tad Emīla māte izņēma vēstuli no priekšauta kabatas un nolasīja, ko dakteris bija rakstījis par Emīlu. "Par ļaunu jau nenāks, ja viņi dabūs to dzirdēt vēlreiz," viņa nodomāja.

Pēc tam visi pieklusa. Iestājās dziļš klusums - jo tie taču bija nozīmīgi un skaisti vārdi. Beidzot mazā Īda ieteicās:

- Šitas bija par tevi, Emīl!

Bet Emīls samulsis sēdēja un nezināja, kur dēties. Visi skatījās uz viņu, un tas Emīlam nemaz nepatika, tādēļ viņš stūrgalvīgi raudzījās ārā pa logu. Bet arī tur nebija nekas iepriecinošs, jo nu viņš redzēja, ka atkal snieg, un saprata, kuram rīt būs agri jāceļas un jānotīra sniegs.

Emīls no jauna ķērās pie putraimu desas, bet viņš ēda, plakstus nolaidis, un tikai brīžiem slepus palūrēja augšup: vai šie vēl joprojām skatās uz viņu?

Emīla māte visādā ziņā skatījās. Viņa nevarēja atraut acis no mīļotā puisēna. Viņš šķita tik jauks, tur sēdēdams sārtiem vaigiem, zīdainiem matiem un dzidrām, zilām acīm. "Jā, viņš patiešām izskatās pēc maza Ziemassvētku eņģeļa," domāja viņa māte, un tagad viņai turklāt bija apliecinājums no daktera, ka viņa tiešām var būt lepna uz Emīlu.

- Savādi, - Emīla māte sacīja. - Dažreiz, kad skatos uz Emīlu, tad iztēlojos, ka no viņa iznāks liels vīrs.

Emīla tēvs tā kā šaubījās.

- Kā tā - liels vīrs? - viņš brīnījās.

- Njā, vai es zinu? Varbūt... komunālvaldes priekšsēdētājs vai kas cits.

Tad Līna laida vaļā savu skaļo smieklu.

- Tas tak nav iespējams, ka jums būs komunālvaldes priekšsēdētājs, kas dara nedarbus!

Emīla māte bargi uz Līnu palūkojās, bet nekā neteica, tikai drusku sadusmota atkal piedāvāja visapkārt desu.

Emīls uzlika gabaliņu uz šķīvja, un, kamēr viņš lēnām lēja brūkleņu ievārījumu uz desas, viņš prātoja, ko māte tika sacījusi, - padomā: ja viņš tiešām kļūtu par komunālvaldes priekšsēdētāju, kad izaugtu liels, tas varbūt nemaz tik aplami nebūtu! Kādam tak jābūt arī par priekšsēdētāju!

Pēc tam Emīls sāka pārdomāt, ko tika sacījusi Līna. Ja nu viņš kļūs tāds komunālvaldes priekšsēdētājs, kas dara nedarbus... kādi gan varētu būt tie nedarbi?

Viņš, ielējis glāzē pienu, turpināja prātot... komunālvaldes priekšsēdētāja nedarbi laikam gan būs kaut kas vairāk nekā parasti nedarbi. Tādus jau no gaisa nepagrābsi. Viņš pielika glāzi pie mutes, lai iedzertu kādu malku, un tieši tobrīd viņam prātā iešāvās kāds pavisam jocīgs nedarbs un viņš no smiekliem iespurdzās tā, ka piena šalts, kā jau parasti, pāri galdam trāpīja tēvu. Emīla tēvs nekļuva sevišķi dusmīgs - nevar taču bārties uz zēnu, kuru tik ļoti slavējis dakteris un kurš izdarījis tik ievērojamu varoņdarbu. Emīla tēvs tikai noslaucījās un bargi sacīja:

- Jā, nu var redzēt, kas pārnācis mājās!

- Tā tu nedrīksti teikt, - Emīla māte pārmetoši sacīja, un tēvs apklusa, iegrimdams pārdomās par savu zēnu un viņa nākotni.

- Es šaubos, vai Emīls kļūs par komunālvaldes priekšsēdētāju, - viņš beidzot sacīja. - Tomēr no viņa varētu iznākt tīri kārtīgs vīrs. Ja viņš dzīvos un viņam būs laba veselība un ja Dievs tā gribēs.

Emīla māte piekrītoši pamāja ar galvu.

- Jā, jā! Ja Dievs tā gribēs!

- Un ja Emīls gribēs, - mazā Īda noteica.

Emīls liegi pasmaidīja. - Gan jau redzēsim, - viņš teica. - Gan jau redzēsim.

Un tad pienāca vakars un iestājās nakts, un visi devās pie miera, un sniegs krita pār Kathultu un visu Lennebergu, un visu Smolandi.

Nē, nē! Dakteris nepaņēma Emīla Lūkasu un Ruksīti, par to tev nevajag uztraukties!