Astrida Lindgrēne: Lennenbergas Emīls

- Jo nu man mērs ir pilns! - viņš skaļi sacīja un piecēlās.

Trises kabūzī stāvēja kaste ar vecām avīzēm - to viņš apgāza sāniski un pakāpās - jā, pasniegties varēja, to viņš manīja, un tiktāl viss būtu labi. Lūciņas rāmi izņēmis bez grūtībām, viņš izbāza pa spraugu galvu un raudzījās pēc palīdzības.

Nekur neredzēja neviena, kas spētu šobrīd palīdzēt, tikai lietus aumaļām vien lija uz skausta. Laba tiesa aiztecēja aiz krekla, un tas bija gaužām nepatīkami. Un tomēr nekas nespēja atturēt Emīla tēvu, jo viņam bija jātiek laukā, lai pār viņu nāk kaut vai grēku plūdi.

Ar lielām pūlēm izbāzis caur lūku rokas un plecus, viņš lēnām, sprīdi pa sprīdim spraucās ārā. "Ja cilvēks ir no tiesas dusmīgs, tad tā lieta iet," Emīla tēvs nodomāja. Bet tieši tobrīd viņš iestrēga. Pamatīgi iestrēga. Viņš rāvās tā, ka seja kļuva zila, viņš spārdījās, mežonīgi vicinādams abas rokas un kājas, bet šādi viņam vienīgi laimējās apgāzt kasti, un nabadziņš nu karājās bez jebkāda atbalsta, netikdams ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Ko dara baznīcas vecākais, ar ķermeņa priekšdaļu karādamies lietus gāzē un aizmugures daļu atejā, - vai viņš sauc pēc palīdzības? Nē, to viņš nedara. Jo viņš pazīst lennebergiešus. Viņš zina: ja šito uzzinās draudzē, tad būs tāda zviegšana, kas neapklusīs tik ilgi, kamēr vien kāds dzīvos Lennebergā un visā Smolandē. Pēc palīdzības viņš nesauks!

Emīls, kas priecīgs un apmierināts bija atgriezies dzīru namā, pūlējās ko mācēdams, lai uzjautrinātu Īdu. Viņai visa šī pārklausīšana likās garlaicīga, tālab Emīls izveda viņu priekšnamā, un viņi palīdzēja viens otram uzmērīt kalošas. Tās tur stāvēja garās rindās - gan lielas, gan mazas -, un Īda sajūsmā spiedza, kad Emīls, mācītāja kalošās soļodams pa priekšnamu, sacīja "šiten tā" un "turklāt" - gluži kā mācītājs. Un beidzot kalošas bija izmētātas pa visu priekšnamu, un Emīls, kam patika kārtība, savāca visas lielā kaudzē, kas nudien līdzinājās augstam kalnam.

Tad Emīls piepeši atcerējās Ruksīti, kam tika apsolītas dzīru vakariņas. Iegājis virtuvē, viņš sagrabināja bļodā ēdiena atliekas un ar bļodu vienā un kūts lākturi otrā rokā izgāja lietū un tumsā, lai iepriecinātu savu sivēntiņu.

Un tad, ak vai, mani sāk kratīt drebuļi, kad to iedomājos! Tad viņš ieraudzīja savu tēvu. Un tēvs ieraudzīja viņu, ai, ai, ai, kā tik dažreiz nenotiek!

- Aizskrej pēc Alfrēda, - tēvs šņāca, - un pasaki viņam, lai paņem līdzi kilo dinamītu, jo Trises kabūzis tiks nolīdzināts ar zemi!

Emīls aizskrēja, un Alfrēds atnāca. Ne jau ar dinamītu - tā Emīla tēvs nemaz nebija domājis -, bet ar zāģi, jā, vajadzēja taču izzāģēt Emīla tēvu, citādi viņš ārā netiks.

Un, kamēr Alfrēds zāģēja, Emīls, pakāpies uz nelielām kāpnītēm, stāvēja un izmisis turēja lietussargu virs nabaga tēva galvas, lai viņam nelītu virsū lietus. Tu laikam gan noproti, ka Emīlam šie mirkļi uz kāpnēm nebija patīkami, jo viņa tēvs visu šo laiku šņāca un solīja, ko visu ar Emīlu izdarīs, kad tiks ārā. Un ne drusku viņš nebija pateicīgs par Emīla uzmanību. "Ko tas līdz," viņš sprieda, "ja tik un tā esmu slapjš līdz ādai, uz galvošanu: es apsaldēšos un dabūšu plaušu karsoni!" Taču Emīls sacīja:

- Nu nē, šoreiz tu neapsaldēsies, jo galvenais, lai kājas būtu sausas!

Arī Alfrēds domāja tāpat.

- Pats galvenais, lai kājas būtu sausas, tiesa kas tiesa!

Un skaidrs, ka Emīla tēvam kājas bija sausas, to viņš nevarēja noliegt, taču viņš it nemaz nebija apmierināts, un Emīls jau baidījās no tā brīža, kad viņa tēvs tiks izzāģēts.

Alfrēds zāģēja tā, ka skaidas lēca, un Emīls bija sagatavojies bēgt. Tai pašā acumirklī, kad Alfrēds bija beidzis zāģēt un Emīla tēvs ar būkšķi nokritis uz grīdas, Emīls nosvieda lietussargu un, ko kājas nes, metās uz galdnieka skabūzi. Viņš paspēja iemukt skabūzī pēdējā brīdī un vēl patapa aizbultēt durvis, iekams piesteidzās tēvs. Un, būdams jau tā noguris no stāvēšanas un dauzīšanas pa aizbultētām durvīm, viņš tikai nošņāca dažus stiprus vārdus un nozuda. Viņam taču bija jāparādās dzīru namā. Bet vispirms vajadzēja iešmaukt istabā un apvilkt sausas drēbes.

- Kur tu tik ilgi biji? - Emīla māte no tiesas dusmīgi jautāja savam vīram.

- Par to parunāsim vēlāk, - Emīla tēvs klusi noteica.

Un tad arī dzīres Kathultas sētā bija galā. Mācītājs uzsāka parasto psalmu, un lennebergieši no visas sirds katrs savā meldiņā vilka līdzi.

"Tā diena prom no mūsu laika iet, un atpakaļ tā nenāks vairs," viņi dziedāja. Un pēc tam visiem vajadzēja doties mājup - ārā, novembra tumsā. Bet, kad viesi iznāca priekšnamā, lai apvilktu virsdrēbes, pirmais, ko viņi petrolejas lampas blāvajā gaismā ieraudzīja, bija augstais kalošu kalns priekšnama vidū.

- Šitādu ļaunprātību, tas var būt tikai Emīla darbs, - Lennebergas iedzīvotāji sprieda. Pēc tam visi, arī mācītājs un viņa kundze, nosēdēja divas stundas, laikodami kalošas, un pēc tam diezgan saskābušām sejām, pasacījuši "paldies" un "sveiki", nozuda lietū. Emīlam viņi ardievas nevarēja pateikt, jo zēns taču sēdēja galdnieka skabūzī un grieza savu simt astoņdesmit ceturto koka vīriņu.

Tuvojās Ziemassvētki. Kādu vakaru visi Kathultas ļaudis sēdēja virtuvē, katrs darīdams savu darāmo. Emīla māte mina vērpjamo ratiņu, Emīla tēvs pielaboja kurpes, Līna kārsa vilnu, Alfrēds un Emīls drāza grābeklim zarus, un mazā Īda par varītēm centās uzsākt ar Līnu kādu spēli ar pirkstiem, lai gan tas traucēja Līnu strādāt.

- Šitā spēle jāspēlē ar to, kam kut, - Īda sacīja, un tam nu Līna bija piemērota.

Īda ļāva saviem mazajiem pirkstiņiem lēni virzīties augšup pa Līnas svārkiem un skandēja:

Tikusi līdz vārdam "bļaus", Īda ar rādītājpirkstu iebakstīja Līnai sānos, un viņa, par lielu apmierinājumu Īdai, kliedza un smējās.

Emīla tēvs sēdēja un arī dzirdēja šo "Ziemassvētku vepri kaušu" un tas uzvedināja viņu uz kādām domām, jo piepeši viņš pateica kaut ko briesmīgu.

- Jā, drīz būs Ziemassvētki, nu ir laiks, Emīl, kaut tavu sivēnu!

Emīlam nazis izkrita no rokām. Viņš blenza uz savu tēvu.

- Ruksīti neviens nekaus, - viņš noteica. - Tas taču ir mans sivēns, mans atturībnieka sivēns, vai esi aizmirsis?

Emīla tēvs nebija vis to aizmirsis. Taču viņš sacīja, ka neviens visā Smolandē neesot dzirdējis par tādiem atturībnieku sivēniem; un Emīls taču tiktāl būšot zemnieks, kas spētu saprast: kad sivēns ir pietiekami liels, tad viņu kauj nost, tādēļ jau sivēnus tur.

- Vai tad tu to nezini? - Emīla tēvs brīnījās.

Jā, to Emīls zināja un iesākumā neko nevarēja atbildēt, bet pēc tam viņam ienāca prātā laba doma.

- Ciktāl es esmu zemnieks, tiktāl es saprotu - daļa sivēnu kļūst par cūku tēviem, un esmu nolēmis, ka arī Ruksītis tāds taps.

Emīls zināja to, ko tu varbūt nezini: dažkārt pieaudzis sivēns var kļūt par tēvu daudziem sivēntiņiem. "Un šī sūtība būtu Ruksīša glābiņš," domāja Emīls, jo muļķis nebija. Viņš pacentīšoties Ruksītim sadabūt kādu sivēnmāti - tā Emīls skaidroja tēvam. "Un pēc tam viņiem būs sivēntiņu tik daudz, ka nenopriecāties," Emīls domāja.