Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

- Jā, tas izklausās labi, - Emīla tēvs sacīja. - Bet Kathultā būs švaki Ziemassvētki. Ne šķiņķa, ne desu, ne klimpu, itin nekā!

noskaitīja mazā Īda, taču Emīls sakliedza uz viņu:

- Beidz tu ar savām klimpām!

Jo viņš itin labi zināja, ka klimpām vajag ne vien miltus un sāli, bet arī sivēna asinis.

Bet tikai ne Ruksīša asinis! Vismaz tik ilgi ne, kamēr Emīls ir dzīvs, tas nu ir droši!

Labu brīdi virtuvē valdīja klusums - drūms klusums. Te piepeši Alfrēds nolamājās. Viņš bija iegriezis ar aso nazi sev īkšķī, un no tā tecēja asinis.

- No tavas lamāšanās jau labāk nekļūs, - Emīla tēvs stingri noteica. - Un es savā mājā lamu vārdus negribu dzirdēt.

Emīla māte, sadabūjusi tīru lina drāniņu, apsēja Alfrēda īkšķi, un tad viņš atkal drāza grābeklim zarus. Tas bija labs ziemas darbs, bija jāpārskata visi grābekļi un jāieliek jauni zari, kur vajadzīgs, lai, pavasarim atnākot, viss būtu kārtībā.

- Nu, jā... Kathultā būs švaki Ziemassvētki, - Emīla tēvs novilka un drūmi raudzījās sev priekšā.

Tovakar Emīls ilgi gulēja nomodā, un nākamo rītu viņš sasita savu krājkasītes sivēntiņu, paņēma trīsdesmit piecas kronas, iejūdza Lūkasu vecajās kamanās un brauca uz Bastefallu, kur bija cūku, cik uziet, un pārveda mājās lielisku sivēnu, kuru ielaida cūku kūtī pie Ruksīša.

- Nu cūku kūtī ir divi sivēni, - viņš sacīja. - Kaujiet vien, tikai pielūkojiet - nekļūdieties!

Emīlu bija pārņēmis liels niknums, tāds viņam dažreiz uznāca, un tad viņš daudz nebēdāja, vai tas bija tēvs, ar kuru runāja, vai ne. Likās drausmīgi, ka Ruksīša dzīvība jāizpērk, nokaujot kādu citu nabaga sivēnu, taču viņš neredzēja nekāda glābiņa: Emīls zināja, ka nebūs miera no tēva, kurš nekā nesaprata no atturībnieku sivēniem.

Divas dienas Emīls negāja uz cūku kūti un ļāva Līnai nest ēdienu abiem sivēniem. Bet trešās dienas rītā viņš pamodās vēl piķa melnā tumsā un izdzirdēja kviecam sivēnu. Tas kvieca skaļi un spalgi, tad piepeši apklusa.

Emīls uzpūta dvašu aizsalušajai loga rūtij, lai pa spraudziņu varētu paskatīties ārā. Viņš redzēja pie kūts spīdam lākturi un kustamies tumšas ēnas; nu sivēns bija beigts, to Emīls saprata; nu Līna stāvēja un notecināja sivēnam asinis; pēc tam tēvs un Alfrēds viņu svilinās, kasīs un griezīs, un tad atnāks Krēsas-Maja un viņas abas ar Līnu veļas skabūzī skalos zarnas, un tad Bastefallā nopirktajam sivēnam dzīve būs galā.

"Un, kad to kaušu, viņš bļaus kā traks," Emīls murminādams ielīda atpakaļ gultiņā un ilgi raudāja.

Taču cilvēks jau ir tāds radījums, kas spēj aizmirst savas bēdas, un tāds bija arī Emīls. Pēcpusdienā viņš brītiņu pasēdēja cūku kūtī un, kasīdams Ruksītim muguru, domīgi sacīja:

- Tu, Ruksīt, esi dzīvs! Rau, cik savādi iet pasaulē - tu esi dzīvs!

Bet pēc tam viņš nolēma aizmirst Bastefallas sivēnu un, kad Krēsas-Maja un Līna sēdēja virtuvē un lobīja gaļu no kauliem, ka bija ko redzēt, un Emīla māte maisīja desu mīklu un vārīja klimpas, un sālīja Ziemsvētku šķiņķi, un kad Līna dziedāja "No jūras pūš auksts, auksts vējš" un Krēsas-Maja stāstīja par bezgalvaino spoku mācītājmuižas bēniņos, tad Emīls jutās labi un vairs nedomāja par Bastefallas sivēnu, bet par to, ka drīz būs Ziemassvētki un cik labi, ka beidzot bija sācis pa īstam snigt.

- Re, kur naiki snieg, - teica mazā Īda, jo tā jau Smolandē saka, kad sniegs nāk zemē blāķiem.

Un sniga arī. Ar katru dienu sasniga aizvien vairāk un vairāk sniega, pūta vējš, un sniega vērpetes griezās tā, ka, paskatoties ārā, tikko varēja saredzēt laidaru.

- Jā, nu savelkas sniegputenis, - Krēsas-Maja sacīja. - Kā es tikšu mājās?

- Tu vari palikt pie mums pa nakti, - Emīla māte piedāvāja. - Pārgulēsi uz virtuves dīvāna kopā ar Līnu.

- Jā, bet tad esi tik laba un guli mierīgi kā beigts sivēns, un ņem vērā, ka man kut, - Līna mācīja.

Pie vakariņām Alfrēds žēlojās par savu īkšķi. Viņš sacīja, ka tas stipri sāpot, un Emīla māte attina drāniņu, lai paskatītos, kāds īkšķis izskatās un kāpēc tas nav sadzijis.

Tas, ko viņa ieraudzīja, nebija patīkams skats; ak vai, īkšķis izskatījās nelāgi - savainots, sarkans, vārīgs un uzpampis, un arī uz delnu stiepās sarkanas svītras.

Krēsas-Majai iespīdējās acis.

- Tā ir bīstama vaina. Asins saindēšanās, - viņa sacīja.

Taču Emīla māte aizgāja pēc sublimāta pudelītes un uzlika Alfrēda delnai un rokai kompresi.

- Ja līdz rītam nekļūs labāk, būs jābrauc uz Mariannelundu pie daktera, - viņa sacīja.

Tonakt visā Smolandē sniga un puteņoja tik stipri, ka neviens neatcerējās tik traku puteni redzējis, un, kad Kathultas ļaudis no rīta pamodās, viss dārzs bija ieslēpts lielā, mīkstā, baltā sniega kupenā. Taču sniega vētra turpinājās. Vējš pūta tik stipri un sniga tā, ka tik tikko varēja degunu izbāzt ārā, un vējš gaudoja skurstenī, ak, tāds laiks vēl nebija redzēts!

- Nu Alfrēdam visu dienu būs jācilā sniega lāpsta, - Līna sacīja. - Bet lai nu paliek vien tāpat, tas tik un tā ir veltīgi.

Taču todien Alfrēds sniegu netīrīja. Kad vajadzēja ēst brokastis, viņa vieta pie virtuves galda palika tukša - un nekas par viņu nebija zināms. Emīlam kļuva neomulīgi. Viņš uzlika savu naģeni, uzvilka biezo vadmalas mēteli un devās ārā. Paņēmis pie virtuves durvīm pieslieto sniega lāpstu, viņš aši notīrīja celiņu uz kalpu istabu, kas atradās tieši pie galdnieka skabūža.

Līna, pa logu redzēdama viņu tīrām sniegu, apmierināti māja ar galvu.

"Cik prātīgi, ka Emīls nošķūrē sniegu uz galdnieka skabūzi, nevar jau zināt, kad viņam to ievajadzēsies."

Muļķa Līna, viņa nesaprata, ka Emīls laužas pie Alfrēda.

Kad Emīls ieklupa kalpu istabā, tur jaudās vēsums, jo krāsni Alfrēds nebija kurinājis. Viņš tur gulēja uz sava izvelkamā dīvāna un negribēja celties augšā. Un sacīja, ka negribot arī ēst. Nu Emīls kļuva nemierīgs. Ja Alfrēds nav izsalcis, tad ar viņu ir atgadījies kaut kas ļauns.

Emīls ielika krāsnī malku un aizkurināja, un pēc tam aizskrēja pēc savas mātes. Viņa atnāca, starp citu, atnāca visi, Emīla tēvs, Līna, Krēsas-Maja un mazā Īda, jo nu visi bija noraizējušies par Alfrēdu.

Nabaga Alfrēds, viņš tur gulēja un snauduļoja. Alfrēds dega kā ugunīs, taču viņam pašam aizvien vēl sala. Sarkanās svītras jau stiepās augšup pa roku, tas bija šausmīgi.

Krēsas-Maja ņipri māja ar galvu.

- Kad šitās strīpas aizies līdz sirdij, tad ir beigas, tad viņš mirs.

- Apklusti, - Emīla māte sacīja, taču Krēsas-Maja nebija tik viegli apklusināma. Viņa zināja vismaz pusduci cilvēku Lennebergas draudzē vien, kas bija nomiruši ar asins saindēšanos, un viņa nu tos pēc kārtas uzskaitīja.

- Lai gan tāpēc jau nedomāsim par Alfrēdu tūlīt to ļaunāko, - Krēsas-Maja piebilda.

Viņa domāja: varbūt līdzētu, ja paņemtu šķipsniņu Alfrēda matu, strēmeli no viņa krekla un tos pusnaktī ieraktu uz ziemeļiem no mājas, pie reizes noskaitot kādus buramvārdus; un viņa sacījās dažus protam.

"Tpū, tpū, kas no sātana nāk, lai pie sātana atpakaļ iet, un tā lai tas notiek, tpū, tpū!"

Taču Emīla tēvs atgādināja, ka pietiekot jau ar tā gara izsaukšanu, kuru Alfrēds piesauca, kad iegrieza pirkstā, un, ja kaut ko vajagot ierakt zemē ziemeļos no mājas nakts vidū, tad Krēsas-Maja šitādā laikā to varot darīt pati.