Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

Kad Emīls ar Ruksīti ienāca virtuvē, tur sēdēja viņa tēvs, un petrolejas lampas gaismā Emīls pamanīja, ka tēvs ir raudājis. Nekad viņš nebija redzējis savu tēvu raudam, un Emīlam tas gauži nepatika. Taču tēvs pateica kaut ko tādu, kas Emīlam patika par visu vairāk.

- Klausies, Emīl, - viņš sacīja un, cieši saņēmis Emīla rokas, ieskatījās viņam acīs. - Emīl, ja tu apsolies visu savu mūžu būt atturībnieks, vari ņemt sev to nelabojamo sivēnu... diezin vai no viņa iznāks kāds labais speķis pēc visiem šiem lēcieniem un dzeršanām.

Emīls no priekiem augstu palēcās. Viņš vēlreiz solījās visu savu mūžu būt atturībnieks. Savu vārdu viņš arī turēja. Tik atturīgu komunālvaldes priekšsēdētāju, par kādu kļuva Emīls, neviens netika redzējis ne Lennebergā, ne visā Smolandē, un tāpēc varbūt nemaz nebija slikti, ka viņš, mazs būdams, kādu vasaras dienu nogaršoja ierūgušus ķiršus.

Tovakar Emīls ilgi runājās ar Īdu.

- Tagad man ir zirgs, govs, sivēns un vista, - viņš sprieda.

- To vistu atdzīvināju es, - mazā Īda atgādināja, un Emīls viņai par to pateicās.

Nākamorīt viņš pamodās agri un dzirdēja virtuvē sarunājamies Alfrēdu ar Līnu, kuri pie galda dzēra kafiju. Emīls izlēca no gultas, jo bija taču jāpastāsta Alfrēdam, ka nu viņam pieder Ruksītis.

- Mājlopu īpašnieks Emīls Svensons, - Alfrēds teica un iesmējās. Bet Līna atmeta galvu un noskaldīja rīmi, ko nupat, slaucot govis, bija sacerējusi. Lūk, ko viņa dziedāja:

Muļķīgāku dziesmu gan grūti iedomāties: "un nu šim ir sivēns, kāds reiz bija pats" - muļķīgi, taču Līna jau labāk neprata.

Un tad Alfrēdam un Līnai atkal bija laiks doties uz rudzu druvu kopā ar Emīla tēvu un Krēsas-Maju.

Emīla māte ar bērniem palika mājās. Ar to viņa bija dikti mierā, jo šodien gaidīja Petrela kundzi atbraucam pēc savām vīna pudelēm, un Emīla māte diezin kā nevēlējās, lai tad tuvumā būtu tēvs.

"Būtu labi, ja pudeles drīzāk dabūtu prom no mājas," domāja Emīla māte, rosīdamās pa virtuvi. Kuru katru brīdi varēja ierasties Petrela kundze. Drīz no ceļa puses vajadzēja atskanēt ratu riteņu rīboņai. Bet, lai cik savādi, atskanēja cits troksnis - it kā kāds dauzītu stiklu.

Paskatījusies pa logu, viņa ieraudzīja Emīlu. Emīls, salicis sev priekšā pudeļu rindu, sēdēja ar krāsns kruķi rokās un pēc kārtas sita pudeles tā, ka šķīda lauskas un pludoja vīns.

Emīla māte, atrāvusi vaļā logu, uzsauca:

- Pasaulīt mīļo, ko tu, Emīl, dari?

Viņš uz brīdi pārstāja dauzīt, lai varētu mātei atbildēt:

- Es te izpildu atturībnieka solījumu, - viņš noteica. - Domāju sākt ar Petrela kundzi.

Šo te nejauko ķiršu vīnu - to Lennebergā vēl ilgi atcerējās. Lai gan Emīla māte labprāt gribēja to uz ātrāko aizmirst. Ne vārda viņa neierakstīja zilajā burtnīcā par to, kā Emīlam klājās tai kļūmīgajā desmitā augusta dienā; tas bija par daudz šausmīgi, viņa laikam gan nevarēja piespiest sevi to visu izlikt uz papīra. Taču vienpadsmitajā augustā viņa kaut ko maķenīt uzrakstīja, un, ja to lasa, nezinot, kas ar Emīlu notika dienu iepriekš, tad tīri vai gaisā jālec.

"Dies, palīdzi man ar to puiku, tad šodien viņš vismaz bij skaidrā." Tā tur rakstīts. Ne vārdiņa vairāk - un ko par to lai domā? Jāsāk ticēt, ka Emīls reti mēdzis būt skaidrā prātā. Es patiešām domāju, ka Emīla mātei bija jāpaskaidro, kā lai to saprot. Bet viņa, kā jau teicu, nevarēja piespiest sevi to izdarīt.

Arī piecpadsmitajā augustā ir ieraksts. Lūk, kāds:

"Nakti Emīls un Alfrēds ķēra vēsus un dabūja četrdesmit kālus 1 , bet peic tam, ak manu vai..."

Četrdesmit kālus - vai tu kaut ko tādu esi dzirdējis? Tas ir viens bezdievīgs daudzums vēžu - parēķini pats, tad redzēsi! Nu vienreiz Emīlam bija priecīga nakts, man jāsaka: ja tu kādreiz esi ķēris vēžus tumšā augusta naktī kādā mazā Smolandes ezerā, tu sapratīsi pats. Tad tu zināsi, cik patīkami ir vēžot un cik slapjš kļūst tāds vēžu ķērājs, un cik brīnumaina šķiet visa apkārtne. Ui, akla tumsa, ezers meža ielokā gluži melns, viss tik kluss - un dzirdams vienīgi, kā šļakst ūdens ap kājām, brienot uz krastu. Ja līdzi ir lāpa, ar ko apgaismot apkārtni, nu tāda, kāda bija Emīlam un Alfrēdam, tad var ieraudzīt vēžus - lielus un melnus - lodājam gar akmeņiem pa ezera dibenu, - un atliek tikai iebāzt roku ūdenī, lai tos varētu satvert aiz mugurām un citu pēc cita iebāzt maisā.

Kad rītausmā Emīls un Alfrēds soļoja mājup, viņi bija noķēruši tik daudz vēžu, ka tikko jaudāja panest, un Emīls visu ceļu svilpoja un dziedāja.

"Nu tēvam būs varens pārsteigums," viņš nodomāja. Lai nu kā, bet Emīls dikti gribēja parādīt tēvam, cik viņš dūšīgs, kaut arī citādi viņam dzīvē tik bieži nelaimējās. Tagad viņš vēlējās, kaut tēvs ieraudzītu visus šos vēžus, kolīdz būs pamodies, un tālab Emīls iebēra vēžus lielā vara katlā, tai pašā, kur sestdienas vakaros Emīls un Īda mazgājās, un, ienesis katlu kambarī, nolika to pie tēva gultas.

"Kas tas būs par trādirīdi, kad visi pamodīsies un ieraudzīs manus vēžus!" Emīls nodomāja un noguris un apmierināts ielīda savā gultiņā un aizmiga.

Istabā viss bija klusu. No tēva gultas atskanēja viegli svelpjoši krācieni. Un bez tam - klusa vēžu čaboņa no katla. Vēži jau mēdz tā čabināties.

Ik rītu Emīla tēvs cēlās ļoti agri, un tā bija arī todien. Tiklīdz sienas pulkstenis nosita piecas reizes, viņš nometa segu un, nolaidis kājas pār gultas malu, kādu brīdi palika sēžam, lai izberzētu no acīm miegu. Viņš izstaipījās, nožāvājās, mazliet pabužināja matus un pakustināja kāju pirkstus. Reiz viņa kreisās kājas lielais pirksts bija iesprūdis Emīla uzstādītajā žurku slazdā, un pēc šīs delverības tēva pirksts bija tāds pastīvs un tāpēc to no rītiem vajadzēja nedaudz ielocīt. Bet tieši tobrīd, kad tēvs sēdēja un ielocīja pirkstu, viņam paspruka tāds rēciens, ka Emīla māte un mazā Īda aiz pārbīļa uztrūkās no miega. Viņas domāja, ka Emīla tēvam kāds grasās atņemt dzīvību. Taču vainīgais bija tikai vēzis, kas torīt ieķērās viņa kājas lielajā pirkstā, tai pašā, kas jau agrāk cieta no žurku slazda. Ja tev kādreiz lielais pirksts ir iesprūdis vēža spīlēs, tad tu zināsi, ka tas ir gandrīz tikpat nepatīkami kā nokļūt žurku slazdā un par to nav jārēc mazāk skaļi. Vēži ir vieni stūrgalvīgi rakari - tie neatlaižas un gatavi turēties uz dzīvību un nāvi, kniebdami aizvien stingrāk un stingrāk; nemaz nav jābrīnās, ka Emīla tēvs kliedza. Starp citu, to darīja arī Emīla māte un mazā Īda, jo nu viņas ieraudzīja vēžus: simtiem vēžu, kuri lodāja pa grīdu, - ak vai, nu bija tāds trādirīdi, ka tik turies!

- Emīl! - Emīla tēvs skaļi kliedza, jo viņš bija ne vien dusmīgs, bet viņam arī bija nepieciešamas knīpstangas, ar ko atraut vēzi, un viņš gribēja, lai Emīls tās atnes. Bet Emīls gulēja un nebija uzmodināms ne ar kādu trādirīdi. Emīla tēvam nācās pašam uz vienas kājas lēkt līdz darbarīku kastei, kas atradās virtuves skapī, lai paņemtu knaibles, un, kad mazā Īda ieraudzīja tēvu lecam reizē ar vēzi, kas spirinājās, cieši ieķēries lielajā pirkstā, viņai sažņaudzās sirds. Tāpēc ka Emīls gulēja un visu to nevarēja redzēt!