Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

- Tu tiksi laukā, - Emīls sacīja, nolicis spaini zemē. Viņš attaisīja aploka vārtiņus, un Ruksītis, uzvaroši rukšķēdams, metās ārā. Viņš tūliņ iebāza šņukuru spainī, jo domāja, ka Emīls viņam atnesis ēdienu. Tikai tad Emīls ieprātojās, ko tika teikusi viņa māte: viņam jāaprokot ķiršogas mēslainē. Tas nudien ir savādi: Kathultā nekad nemēdz aprakt mēslainē to, kas ir ēdams! Un šīs ogas acīmredzot bija garšīgas. Ruksītis jau dažas bija notiesājis. Emīls nodomāja, ka māte gribējusi norakt ogas tāpēc, lai tās nepamana tēvs, kurš katru brīdi var pārnākt no rudzu druvas.

"Bet tad jau ogas var apēst arī Ruksītis," Emīls nodomāja. "Viņš taču ir kā traks uz ķiršiem!"

Izskatījās, ka tieši šīs ogas Ruksītis ēda ar sevišķu kāri. Viņš sajūsmināti rukšķēja un šņakstināja tā, ka viss šņukurs kļuva sarkans. Lai Ruksītis varētu vēl labāk pamieloties, Emīls izbēra ogas zemē. Bet te pienāca gailis un arī gribēja piedalīties dzīrēs. Ruksītis, nikni pablenzis uz viņu, tomēr atļāva ēst arī gailim, un gailis knābāja ogas, cik vien spēja. Pēc tam uzradās vistas ar Klibo Lotu priekšgalā un tīkoja zināt, kādus kārumus gailis atradis, taču šie labumi nebija domāti viņām. Ruksītis un gailis bez žēlastības dzina vistas prom, tiklīdz tās raudzīja pastiept savus knābjus. Šīs taču laikam bija izcili labas ogas, jo gailis un Ruksītis gribēja tās apēst vieni paši.

Emīls sēdēja turpat līdzās uz apgāztā spaiņa. Viņš kodīja zāles stiebru un neko sevišķu nedomāja. Te piepeši, sev par izbrīnu, viņš ievēroja, ka gailis nogāžas gar zemi. Tas vairākas reizes mēģināja piecelties, bet velti. Tiklīdz tas pa pusei bija uzslējies kājās, tā atkal novēlās uz galvas, un tur nu tas gulēja. Gabaliņu nostāk barā stāvēja vistas un, vērodamas, cik savādi uzvedas viņu gailis, uztraukti kladzināja. Tas gaili saniknoja; gulēdams viņš dusmīgi blenza uz vistām: vai viņam nav brīv gulēt un rausties kājās pēc sava prāta?

Emīls nesaprata, kas gailim lēcies, taču viņam bija gaiļa žēl, un, piegājis klāt, zēns piecēla un nolika gaili uz kājām. Kādu brīdi gailis zvārojās uz priekšu un atpakaļ, it kā pārbaudīdams, vai kājas spēs viņu nest, bet tad viņam ienāca prātā kāda trakulība; viņš iedziedājās un, pārgalvīgi savicinājis spārnus, ar griezīgu "kikerigū" metās iekšā vistu barā. Nu vistas laidās vēja spārniem un raudzīja paslēpties kur kurā, jo skaidri redzēja, ka gailis kļuvis traks. To redzēja arī Emīls, un, muti atplētis, zēns blenza uz gaiļa mežonīgo skrējienu, nemaz neievērodams Ruksīti. Jā, ja nu kāds te piepeši bija pavisam neglābjami sajucis, tad tas bija Ruksītis. Viņš arī gribēja piedalīties skrējienā, lai patrenkātu vistas, un, palēkdamies uz priekškājām un spalgi urkšķēdams, metās gailim pakaļ. Emīls brīnījās aizvien vairāk, šiten to nu viņš nesaprata. Sivēns skrēja, skaļi un mežonīgi rukšķēdams, un šķita, ka viņam tas ļoti patīk, taču Emīls pamanīja, ka sivēnam jocīgi metas kājas. Tās it kā negribēja viņam klausīt, un Ruksītis laikam būtu arī nogāzies, ja vien ikreiz, kad viņš grasījās velties, nebūtu iztaisījis mazu palēcienu, kā Emīls viņam to bija mācījis, - un tas viņam palīdzēja noturēt līdzsvaru.

Bet vistu gan bija žēl. Savu mūžu tās nebija redzējušas, ka tā uzvedas sivēns, un tās nu bēga, ko mācēja. Nabaga pārbiedētās vistas, šitādu kladzināšanu, - pietika jau ar to, ka gailis bija kļuvis traks, bet nu arī mežonīgais sivēns, palēkdamies un šausmīgi izbolījis acis, dzinās pakaļ - un tas gan bija par daudz!

Jā, tas gan bija par daudz! Tā jau aiz bailēm un pārbīļa var galu dabūt, to Emīls zināja un piepeši ieraudzīja, ka cita pēc citas vistas noveļas zemē un paliek nekustīgi guļam, gluži kā bez dzīvības. Visapkārt zālē mētājās beigtas vistas - baltas un pavisam mierīgas; tas bija šausmīgs skats. Emīls kļuva pavisam bēdīgs un sāka raudāt. Ko teiks māte, kad atradīs beigtās vistas? Klibā Lota, viņa vista, arī gulēja kā balts nedzīvs pikucis, un Emīls raudādams paņēma to rokā; jā, tā bija pagalam - nekādu dzīvības pazīmju! Nabaga Lota, beigas nu viņai un daudzajām olām! Vienīgais, ko Emīls varēja darīt, - cik ātri vien iespējams, sarīkot viņai pienācīgu apbedīšanu. Zēns jau iztēlojās, kas būs rakstīts uz viņas kapakmens: "Še dus Klibā Lota, pārbiedēta no Ruksīša."

Emīls bija patiesi sarūgtināts par Ruksīti; to nezvēru viņš ieslodzīs cūku aplokā un nekad vairs nelaidīs ārā! Tikmēr lai Klibā Lota paguļ galdnieka skabūzī. Uzmanīgi paņēmis rokās, Emīls nolika viņu uz malkas cērtamā kluča, tur nu nabaga Lota varēja atdusēties, gaidot savu apbedīšanu!

Kad Emīls iznāca no malkas skabūža, viņš ieraudzīja, ka gailis un Ruksītis atkal uzklupuši ķiršiem; jā, tie tik ir brašuļi! Vispirms pārbiedē līdz nāvei vistas un pēc tam, it kā nekas nebūtu noticis, mierīgi turpina dzīrošanu! Gailim jau nu tik daudz vajadzēja prasties goda un maķenīt pasērot, ka uzreiz nobeidzis visas savas sievas, bet, skaidri redzams, šis to uzņēma mierīgi.

Taču mielošanās ar ķiršogām lāgā nevedās. Jo gailis nogāzās uzreiz un tūlīt pēc viņa arī Ruksītis. Emīls uz abiem tā sadusmojās, ka viņam bija vienalga, vai šie ir dzīvi vai miruši, un, starp citu, varēja manīt, ka gluži tik beigti kā vistas viņi nav. Gailis, vārgi iedziedājies, drusku patirināja kājas, bet Ruksītis snauduļodams ik brīdi mēģināja atvērt acis un miegā pat iekrācās.

Zālē gulēja diezgan daudz ķiršogu, un Emīls vienu ogu nogaršoja. Garša nelikās gluži parasta, bet, taisnību sakot, oga bija tīri garda! Kā mātei varēja ienākt prātā likt aprakt tik labas ogas?

Ak jā, māte! Emīlam nāksies iet pie viņas un pastāstīt par nelaimi ar vistām. Taču to darīt nebija nekāda prieka. Vismaz tūliņ ne. Viņš domīgi apēda vēl pāris ogu... tad vēl... nē, tagad viņš negribēja iet.

Pa to laiku māte virtuvē bija uzklājusi vakariņu galdu pļāvējiem, un viņi nu, noguruši un izsalkuši pēc garās darba dienas, nāca visi mājās - Emīla tēvs, Alfrēds, Līna un Krēsas-Maja. Visi sasēdās ap virtuves galdu. Taču Emīla vieta palika tukša, un Emīla māte atcerējās, ka viņa labi sen nav redzējusi savu zēnu.

- Līna, aizej un paskaties, vai Emīls nav ārā pie Ruksīša, - Emīla māte sacīja.

Līna aizgāja un ilgi bija projām. Beidzot ienākusi, viņa apstājās uz sliekšņa un gaidīja, līdz visi uz viņu paskatīsies. Par šo nedzirdēto notikumu Līna gribēja pavēstīt visiem.

- Kas tev lēcies? Ko tu stāvi? Vai kas noticis? - Emīla māte jautāja.

Līna pie sevis pasmaidīja.

- Noticis, mjā, nezinu, ko teikt... tak vistas pagalam! Un gailis ir pillā! Un Ruksītis arī pillā! Un ja runā par Emīlu...

- Kas ir ar Emīlu? - Emīla māte uztraukti jautāja.

- Emīls, - Līna sacīja un dziļi ievilka elpu. - Emīls arī ir pillā!

Šitādu vakaru Kathultā! To nemaz nevar aprakstīt.

Emīla tēvs bārās un kliedza, māte raudāja, maza Īda arī un Līna visiem līdzi; Krēsas-Maja vaimanāja un vaimanāja, un viņai vairs nebija laika pat palikt uz vakariņām: viņai tūlīt vajadzēja skriet uz ciemu, lai ikvienam pavēstītu: "Ak, ak, ak, nabaga Kathultas Svensoni! Emīls, šitais nelaimes putns, ir piedzēries un nogalējis visas vistas, ak, ak, ak vai manu!"

Alfrēds bija vienīgais, kuram bija kaut cik saprāta. Viņš arī izbrāzās ārā kopā ar pārējiem, kad Līna bija pateikusi briesmīgo ziņu, un atrada Emīlu raibām acīm guļam zālē blakus sivēnam un gailim; jā, Līnai bija taisnība - Emīls patiešām bija pamatīgi pillā. Smagi atzvēlies pret Ruksīti, viņš, redzams, jutās ļoti slikti. Ieraudzījusi savu nabaga nelaimīgo zēnu, Emīla māte raudāja žēlas asaras un tūliņ gribēja nest viņu istabā, taču Alfrēds, kas kaut ko saprata no tādām vainām, sacīja: