Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

Tagad jau mātei papīru vairs nevajadzēja, tāpēc Emīls to saņurcīja mazā bumbiņā, kuru iemērca tintnīcā, un, kad papīrs bija pietiekami uzsūcis tinti, viņš to izvilka ārā un ar zilo bumbiņu pirkstos tuvojās Īdai.

- Nu, Īda, tu redzēsi, kāds izskatās tīfs, - viņš sacīja, un Īda sajūsmā spiedza.

- Taisi ciet acis, lai tajās neiekļūst tinte, - Emīls pamācīja un nokrāsoja Īdas sejiņu skaisti zilu, taču, būdams uzmanīgs, viņš nesmērēja tuvu pie pašām acīm, un tā nu ap acīm bija redzami lieli, balti riņķi, un šie baltie riņķi zilajā sejā vērta meiteni tik šausmīgi slimu, ka Emīls nobijās - Īda gandrīz vai līdzinājās spocīgam mērkaķītim, kādu viņš bija redzējis pie mācītāja grāmatā "Zvēru dzīve."

- Ak, - Emīls nopūtās. - Krēsas-Majai taisnība, tīfs ir šausmīga slimība.

Tieši ap šo laiku Krēsas-Maja pusteciņus iznāca no meža un pie Kathultas vārtiem satika Līnu, kura soļoja mājās no Kalēju Pelles.

- Kā ir, vai zobs vēl sāp? - Krēsas-Maja gribēja zināt.

- To es nezinu, - Līna atteica.

- Nezini? Ko tas nozīmē?

- Nu, zobs tak tagad guļ Kalēju Pelles mēslu kaudzē, šitas nešķīstenis. Bet es ceru, ka tas guļ un sāp kā traks.

Līna bija priecīga, un viņas vaigi vairs nebija tik ļoti uztūkuši kā pirmīt. Viņa piegāja pie bumbieres, lai parādītu Alfrēdam sava zoba caurumu, un Krēsas-Maja devās uz virtuvi vārīt kafiju. Sieviņa dzirdēja, ka bērni istabā runājas, un viņai sagribējās apsveicināties ar mazo Īdu, kas bija viņas mīlule.

Kad Krēsas-Maja ieraudzīja savu mīluli guļam gultā ar tik ārkārtīgi zilu seju uz baltā spilvena, viņa skaļi iekliedzās:

- Ak tu tētīt, kas...

- Tas ir tīfs, - Emīls, viegli smīnēdams, sacīja.

To pašu brīdi no ceļa atskanēja ratu rīboņa. Nu viņi bija mājās - Emīla māte un tēvs, un visi viņu ciemiņi ar mācītāju priekšgalā. Un, tiklīdz lejā pie staļļa bija izjūgti zirgi, baznīcēni - gaidu pilni un noilgojušies pēc kafijas - naskoja uz dzīvojamo ēku. Bet uz kāpnēm stāvēja Krēsas-Maja un griezīgā balsī sauca:

- Brauc prom! Brauc prom! Mājā tīfs!

Visi pamira un satraukti un nobijušies palika stāvam, vienīgi Emīla māte pajautāja:

- Ko tu runā? Kam ir tīfs?

Te piepeši durvīs aiz Krēsas-Majas parādījās mazā Īda - zilu seju, baltiem riņķim ap acīm un vienā kreklā.

- Tā esmu es, - viņa teica un sajūsmā ieķiķinājās. Visi sāka smieties, visi, izņemot Emīla tēvu. Viņš tikai noprasīja, uzsvērdams katru vārdu:

- Kur ir Emīls?

Taču Emīls bija pazudis. Viņš nerādījās visu kafijas dzeršanas laiku.

Padzēris kafiju, mācītājs izgāja virtuvē, lai nomierinātu Krēsas-Maju, kas sēdēja dusmīga un bēdīga par to, ka tīfs nemaz nebija īsts. Un, kad mācītājs bija viņu nomierinājis, atgadījās pats svarīgākais - mācītājs ieraudzīja Emīla vēstuļu sainīti, kas bija nomests uz krēsla.

Viņš izbrīnā izsaucās un izrāva no sainīša Adriana Amerikas vēstuli.

- Nē, tas nevar būt, ka jums ir tieši tā pastmarka, kuru es tik ilgi esmu meklējis!

Mācītājs, lūk, bija pastmarku krājējs un zināja, kādā vērtē ir retās markas. Nu viņš, daudz nedomādams, solīja par marku uz Adriana vēstules četrdesmit kronas.

Emīla tēvs noelsās, izdzirdis briesmīgo summu; padomā, kā var maksāt četrdesmit kronas par tādu papīra gabaliņu! Viņš gandrīz vai dusmīgi pakratīja galvu... kā tad, tā, protams, atkal bija Emīla veiksme! Izrādījās, ka vecā samta kārbiņa arī ir viena laba manta - vislabākā, ko Emīls vakar ūtrupē bija nopircis!

- Par četrdesmit kronām tak es varu nopirkt pusgovi, - Emīla tēvs tīri vai ar pārmetumu sacīja mācītājam.

Tad Emīls vairs ilgāk nevarēja nociesties malkas kastē, kur bija paslēpies. Viņš pacēla vāku un ziņkārīgi pabāza ārā galvu.

- Ja tu domā pirkt pusgovi, - viņš jautāja, - vai tu ņemsi priekšgalu, kas mauj, vai pakaļgalu, kas vicina asti?

- Emīl, ej prom uz galdnieka skabūzi! - tēvs pavēlēja.

Un Emīls gāja. Bet vispirms viņš no mācītāja dabūja četras skaistas desmitkronu banknotes un nākamajā dienā, aizjājis uz Bakhorvu, atdeva atpakaļ vēstuli un pusi naudas un pēc tam, Bakhorvas ļaužu svētības pavadīts, jāja mājup un ķērās pie jauniem nedarbiem.

- Es domāju, ka būs vēl jāpabraukā pa ūtrupēm, - viņš, atgriezies mājās, sacīja. - Vai tu, tēt, tā nedomā?

Tēvs kaut ko noburkšķēja, taču neviens viņa atbildi īsti nesaprata.

Bet visu svētdienas vakaru - pēc kafijas dzeršanas - Emīls sēdēja galdnieka skabūzī un grieza savu simt trīsdesmito koka vīriņu, kad piepeši atcerējās, ka ir taču svētdiena un nedrīkst griezt ar nazi - tas ir šausmīgs grēks. Iespējams: nedrīkst arī zobus raut un izkrāsot kādu zilā krāsā. Emīls novietoja savu izgriezto koka vīriņu uz plaukta pie citiem. Viņš sēdēja uz malkas kluča un domāja par saviem grēkiem, kamēr aiz galdnieka skabūža loga sabiezēja krēsla. Beidzot zēns saņēma rociņas un lūdza:

"Mīļo Dieviņ! Izdari tā, ka es beidzu strādāt nedarbus! Ar laipnību lūdz Emīls Svensons Kathultas sētā, Lennebergas draudzē."

Taisnību sakot, bija tīri vai žēl Emīla tēva. Tā nu viņa zēns bija traki iepircies ūtrupē, iegādādamies vienu mantu labāku par otru, kamēr viņš pats pārbrauca mājās tikai ar vienu sivēnmāti, un, padomā, kādu nakti pavisam negaidīti šim šausmīgajam lopiņam piedzimst vienpadsmit sivēntiņu, un viņa tūliņ desmit no tiem nokož, jo tā jau dažkārt sivēnmātes dara. Arī vienpadsmitais sivēns būtu aizgājis uz viņpasauli, ja Emīls nebūtu to izglābis. Emīls naktī pamodās, jo viņam sāpēja vēders un vajadzēja iziet ārā, un tā, ejot garām cūku kūtij, viņš izdzirda nejauki kviecam tikko piedzimušu sivēntiņu. Emīls atrāva kūts durvis - viņš bija atnācis pēdējā brīdī. Pēdējā mirklī viņš izrāva beidzamo sivēntiņu nežēlīgajai mātei no mutes; tavu ļaunu sivēnmāti! Drīz pēc tam viņa saslima ar kādu dīvainu kaiti un trešajā dienā nomira. Nabaga Emīla tēvs, te nu viņam palika vairs tikai viens kusls sivēntelis - lūk, ko viņš bija ieguvis Bakhorvas ūtrupē, un nemaz nav jābrīnās, ka viņš sadrūma.

- Tiem bakhorviešiem ir tikai vienas ķibeles un nelaimes, - vakarā pirms gulētiešanas viņš sacīja Emīla mātei. - Skaidri redzams, ka visiem viņu lopiņiem uzbrukusi kāda sodība.

Emīls gultiņā to sadzirdēja un tūliņ paslēja degunteli pār gultas malu.

- Es varu ņemt sivēnu sev, - viņš piedāvājās. - Man vienalga, vai viņam uzbrukusi sodība vai ne.

Bet Emīla tēvam šāda runa nepatika.

- Tev tikai vajag un vajag, - viņš sarūgtināts sacīja. - Un man? Vai man ar kaut ko nevajag?

Tad Emīls apklusa un kādu laiku sivēnu nepieminēja. Starp citu, tas bija gaužām nožēlojams sivēntiņš, nīkulīgs un zilgans un tik tikko vilka dzīvību. "Tā droši vien ir sodība, kas nabadziņam atņem spēkus," domāja Emīls, un viņam likās šausmīgi netaisni, ka šāds liktenis piemeklē sivēntiņu, kurš nav izdarījis nekā ļauna.

Arī Emīla māte domāja tāpat.

- Nabaga sīkulītis, - viņa sacīja, jo Smolandē tā saka, ja žēlo kādu, kas ir ļoti mazs.

Līna arī ļoti žēloja dzīvniekus un jo sevišķi šo te sivēntiņu.

- Nabaga ruksītis, - viņa teica, - šis ilgi neizvilks.

Un droši vien tā būtu noticis, ja Emīls nebūtu ienesis sivēnu virtuvē un ietinis mīkstā segā, ielicis grozā un barojis ar pudelīti, visādi rūpējoties par viņu gluži kā māte.