Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

- Varam jau pamēģināt, Dies, stāvi man klāt, nabadzītei! - viņa noelsās un aizgāja pēc stieples.

Un Emīls izdarīja tā, kā bija teicis. Viņš pieveda Lūkasu pie virtuves kāpnēm un, apsējis stiepli sev ap vidu, uzkāpa zirgā. Nabaga Līna, stāvēdama zirgam pie astes, stenēja un vaimanāja, un mazā Īda notrīsēja, bet Alfrēds apmierināti noteica:

- Nu tik mēs gaidīsim to kniukš!

Tad Emīls palaida zirgu auļos.

- Ak, nu jau drīz būs! - mazā Īda piebilda.

Bet tik drīz nebija vis. Jo auļot, lūk, sāka arī Līna. Viņa tik ļoti baidījās no kniukšķēšanas, kas atskanētu, tiklīdz stieple būtu kārtīgi nostiepusies, ka nāves bailēs skrēja tikpat ātri kā Lūkass. Nelīdzēja Emīla izsauciens, lai Līna stāvot uz vietas, - viņa tik skrēja, stieple nokarājās, - un kniukš tā arī neiznāca.

Bet, ja Emīls reiz nodomājis Līnai palīdzēt, viņš to arī izdarīs. Tāpēc Emīls laida uz tuvējo zedeņu žogu, un Lūkass vienā lēcienā bija tam pāri. Taču Līna viņiem sekoja, un, no bailēm gluži bez prāta, arī viņa pārlēca pār žogu. Mazajai Īdai, kas tur stāvēja un skatījās, nekad neaizmirsīsies šitas skats. Visu mūžu viņa atcerēsies, kā Līna uzpampušiem vaigiem, izbolītām acīm un stieplē aizāķētu zobu, pārlēkusi pāri zedeņu žogam, kliedza: - Pagaidi! Pagaidi! Negribu kniukš!

Vēlāk Līna kaunējās, ka bija visu sabojājusi, bet grozīt tur nekā vairs nevarēja. Nu viņa atkal sēdēja uz virtuves kāpnēm ar savu sāpošo zobu un izskatījās gauži nobēdājusies. Taču Emīls nepadevās.

- Varu izdomāt arī ko citu, - viņš apsolījās.

- Jā, kas neiet tik ātri, - Līna lūdzās. - To draņķa zobu tak nevajag raut ar tādu kniukš, to tak var dabūt ārā ar stiepšanu.

Un, necik ilgi prātojis, Emīls jau zināja, ko darīt.

Līnai vajadzēja nosēsties pie lielās bumbieres, un, kamēr Alfrēds un Īda ziņkārīgi skatījās, Emīls pamatīgi piesēja Līnu ar stipru virvi pie stumbra.

- Nu tu vis nepaskriesi, - viņš noteica, paņemdams stiepli, kuras viens gals joprojām bija Līnai mutē, un aizvilka brīvo galu līdz tecīlai, kur Alfrēds mēdza asināt savu izkapti un Emīla tēvs nažus un cirvjus. Stiepli viņš aptina ap tecīlas rokturi, un raušana varēja sākties.

- Tagad nebūs tāds ašs kniukš, bet gan tikai trrrrr - pavisam lēnām, kā jau tu gribēji, - Emīls skaidroja.

Mazā Īda trīcēja, Līna stenēja un vaimanāja, un Emīls sāka griezt rokturi. Stieple, kura no sākuma vaļīgi gulēja zemē, kļuva īsāka un nostiepās arvien vairāk, un, jo vairāk tā nostiepās, jo trakāk Līna pārbijās, taču kur viņa varēja dēties.

- Drīz dzirdēsim to trrrrr, - mazā Īda sacīja. Bet Līna iebļāvās:

- Pagaidi! Es negribu!

Un zibensātrumā viņa, izrāvusi no priekšauta kabatas šķērītes, smalko stiepli pārgrieza.

Pēc tam viņu atkal māca kauns un bēdas, jo viņa taču gribēja tikt vaļā no zoba. Šī patiešām bija viena liela nelādzība. Emīls un Alfrēds, un mazā Īda jutās gaužām neapmierināti, un tad Emīls sacīja:

- Sēdi vien ar savu zobu, ja gribi! Esmu darījis visu, ko varējis!

Tad Līna sacīja: ja Emīls gribētu pamēģināt vēl tikai vienu vienīgu reizi, tad viņa, lai tur vai kas, nedarīšot nekādas muļķības.

- Bet nu tas zobs jādabū ārā, kauču ar man gals klāt! - Līna apņēmās. - Dod šu stiepli!

Emīls bija ar mieru mēģināt vēlreiz, un Alfrēds un mazā Īda, to izdzirduši, manāmi atplauka.

- Es tomēr domāju, ka ātrā raušana ir pati labākā, - Emīls noteica. - Bet jārīkojas tā, lai tu nevari visu sabojāt, ja atkal nobīsties.

Un, tā kā Emīls bija uz izgudrošanu makten nadzīgs, tad drīz vien viņam padoms bija rokā.

- Mēs tevi uzvilksim uz kūts jumta, un tev vajadzēs lēkt lejā uz salmu kaudzes, un pusceļā - kniukš - zobs būs ārā!

- Kniukš! - atkārtoja mazā Īda un notrīsēja. Bet, neskatoties uz savu solījumu, Līna spurojās pretī un neparko negribēja kāpt uz jumta.

- Kaut ko tik necilvēcīgu tikai tu, Emīl, vari izdomāt, - viņa sacīja un ietiepīgi palika sēžam uz virtuves kāpnēm.

Taču zobs sāpēja kā traks, un, smagi nopūzdamās, viņa beidzot piecēlās kājās.

- Būs jau jāmēģina... nu gan mana pēdējā stundiņa klāt!

Alfrēds žigli pieslēja kūtsgalā kāpnes, un Emīls kāpa augšā. Apņēmīgi satvēris stiepli, viņš gluži kā suni saitē vilka sev līdz Līnu, un viņa stenēdama padevīgi kāpa viņam nopakaļus.

Emīlam bija līdzi āmurs un sešcollīga nagla, un, pamatīgi iedzinis naglu jumta korē, viņš piesēja pie tās stiepli - un tagad viss bija kārtībā.

- Lec nu! - Emīls mudināja.

Nabaga Līna, viņa jāteniski sēdēja uz jumta kores, blenza lejup un vaimanāja tā, ka vai sirds lūza. Lejā viņa redzēja stāvam Alfrēdu un mazo Īdu, kuri bija pavērsuši sejas pret debesīm un viņu; jā, nu viņi gaidīja Līnu kā komētu drāžamies no debesīm un iekrītam salmu kaudzē... Līnas vaimanas skanēja aizvien izmisīgāk.

- Man bail, es jums saku, man bail!

- Nu, ja tu gribi to zobu paturēt mutē, kas tad man, - Emīls noteica.

Tad Lina iebļāvās tā, ka noskanēja visa Lenneberga, un trīcošiem ceļiem piecēlās un nostājās uz pašas jumta kores, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ ka priede vējā, bet mazā Īda aizklāja ar rociņām acis; viņa neuzdrošinājās paskatīties.

- Ak tu pasaulīt! - Līna šņukstēja. - Ak tu pasaulīt!

Jau tad ir šausmīga sajūta, kad jālec lejā no kūts jumta bez neviena zoba mutē, kur nu vēl, zinot, ka pusceļā atskanēs tas briesmīgais - kniukš; tas bija gandrīz pāri cilvēka spēkiem.

- Lec, Līna, - Alfrēds mudināja, - lec taču!

Līna vaimanāja un šaubījās.

- Es tev piepalīdzēšu, - Emīls solījās, jo bija labs zēns. Līnai vajadzēja tikai drusciņ iebakstīt ar pirkstu mugurā, un viņa, spalgi iekliegdamās, lidoja lejā no jumta.

Varēja gan dzirdēt klusu kniukš, kad sešcollīgā nagla izrāvās no jumta kores.

Līna gulēja salmu kaudzē, sāpošais zobs bija mutē, un nagla karājās stieples otrā galā.

Nu viņa visvairāk sadusmojās uz Emīlu.

- Izdomāt nedarbus un trakulības, to tu māki, bet izraut zobu tu nejēdz!

Līnas niknums bija pašā reizē, jo nu viņa baltās dusmās devās tieši pie Kalēju Pelles. Viņš ar savām šausmīgajām knaiblēm sagrāba zobu un, atskanot kniukš, to izrāva, un Līna pārskaitusies aizsvieda zobu Pelles mēslainē un tikai tad nāca uz mājām.

Bet nevajag domāt, ka pa to laiku Emīls stāvēja bez darba. Alfrēds bija atlaidies zālē zem bumbieres - no viņa tobrīd nekāda prieka nebija. Tālab Emīls ar mazo Īdu iegāja istabā; viņš domāja, ka nebūtu slikti kādu brīdi parotaļāties, kamēr tēvs un māte atgriežas no baznīcas un ķeras pie kafijas dzeršanas.

- Es būšu Mariannelundas dakteris, - Emīls ierosināja, - un tu būsi slims bērniņš, kurš man jāārstē.

Īda uzreiz bija ar mieru. Noģērbusies viņa apgūlās gultā, un Emīls apskatīja viņai kaklu, paklausījās krūtis un izturējās uz mata kā Mariannelundas dakteris.

- Kas man kaitēs? - Īda jautāja.

Emīls padomāja. Un piepeši izlēma.

- Tev būs tīfs, - viņš teica. - Tā ir šausmīga slimība.

Tad viņš atcerējās, ko Krēsas-Maja tika sacījusi, - no tīfa laikam kļūstot zila seja. Un, tā kā Emīls šādās rotaļās mīlēja kārtību, viņš paraudzījās apkārt, prātodams, kā varētu piešķirt Īdas sejai vajadzīgo krāsu. Nostāk uz sekretāra stāvēja mātes tintnīca, kurā viņa mērca spalvu, kad cītīgi atzīmēja savās burtnīcās Emīla nedarbus un kad rakstīja vēstules, kurās ielūdza uz svētdienas kafiju. Ielūguma paraugs arī, starp citu, gulēja uz sekretāra. Emīls izlasīja "ar laipnību ielūdz" un apbrīnoja savu māti, kas bija tik dūšīga rakstītāja un mācēja visu tik jauki izdomāt. Nevis tā kā Adrians, kas ar pūlēm spēja uzšņāpt, ka ir "ridzējs lāci".