Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

Emīls un Alfrēds bija no sirds apmierināti ar Līnas izturēšanos. Taču kādam tas nepatika, un šis cilvēks bija Būmāju Bulta.

Bulta bija lielākais kauslis un plencis visā Lennebergā, un mežonīgie kautiņi ūtrupēs visbiežāk notika Bultas vainas dēļ, jo parasti viņš tos iesāka. Tev jāliek aiz auss, ka tais laikos kalps cauru gadu strādāja no rīta līdz vakaram, muguru neatliecis, un nezināja nekādu izpriecu, tāpēc šāda ūtrupe sagādāja lielu prieku, un tad viņam rokas vien niezēja uz kaušanos. Viņš nezināja, ko lai dara ar to mežonīgo spēku, kas piepeši kūsāja krūtīs, kad viņš izgāja cilvēkos un tika arī iebaudījis pāris stiprāku malku; jā, diemžēl ne jau visi dzēra cukurūdeni. Vismaz Bulta to nedarīja.

Nu Bulta bija klāt un, ieraudzījis Līnu, kura lakstojās ar iebūvieti no Vārnu mājām, sacīja:

- Vai tev, Līna, kauna nemaz nav? Ko tu iesāksi ar tādu plikpaurainu mērdeli? Viņš tak ir par vecu priekš tevis, vai tu to nesajēdz?

Tā iesākas kautiņi.

Emīls un Alfrēds, tur stāvēdami, redzēja, ka iebūvietis saniknots palaiž Līnu vaļā; jā, tas tik ir jauki, vajadzēja ar Bultai atnākt un izjaukt visu, ko Alfrēds un Emīls bija iecerējuši!

- Sēdi, sēdi, Dieva dēļ! - Emīls uzsauca iebūvietim. - Ar Bultu es tikšu galā!

Un tad viņš, paķēris maizes lizi, pamatīgi iezvēla Bultai pa mugurpusi. Bet to viņam nevajadzēja vis darīt. Jo Bulta, apgriezies riņķī, satvēra Emīlu. Bulta dusmās pat pārgrieza acis, un Emīls, ķepurodamies viņa milzīgajās plaukstās, domāja, ka nu pienākusi pēdējā stundiņa. Bet tad Alfrēds uzkliedza:

- Laid puiku vaļā, citādi tu varēsi kājas un rokas pauniņā nest uz māju!

Alfrēds nebija no bailīgajiem, un arī viņam rokas niezēja uz kaušanos, un nepagāja ne mirklis, kad abi ar Bultu vicojās, ka brakšķēja vien.

Te nu sākās tas, ko visi jau sen bija gaidījuši.

- Vai ta nu drīz nesāksies kautiņš? - vairāki zemnieki jau bija taujājuši, un tagad viņi steidzās šurp no visām pusēm un gribēja piedalīties.

Bet Līna sāka kaukt.

- Manis dēļ kaujas! - viņa sauca. - Ak, tavu postu!

- Kamēr vien man rokās būs maizes lize, nekāda posta nebūs, - Emīls paļāvīgi sacīja.

Tagad visi kalpi gulēja vienā blāķī un gluži kā vēži ar spīlēm tvarstīja cits citu; viņi rāva un plēsa, un kliedza, un koda, un dunckāja, un sita, un lādējās, un kauca - un pašā apakšā gulēja Alfrēds ar Bultu un iebūvietis, un vēl daži vīri.

Emīlam sametās bail, ka viņi Alfrēdu samals miltos, un viņš ar maizes lizi bikstīja kalpu kaudzi, lai dabūtu Alfrēdu ārā. Taču ar to nebija līdzēts, un, lai kur Emīls stāvēja, vienmēr pašāvās kāda dūre, kas mēģināja viņu nogāzt un ieraut kautiņā.

Ar to Emīls negribēja samierināties. Tāpēc viņš uzlēca Lūkasam mugurā un riksī laida apkārt kaušļiem, plīvojošiem matiem un sitienam paceltu maizes lizi gandrīz vai atgādinādams bruņinieku, kas ar paceltu pīķi metas cīņas mutulī.

Emīls jāja riņķī un ar maizes lizi zvetēja pa labi un pa kreisi; jājot iznāca labāks atvēziens, un viņam tiešām laimējās nolobīt kaudzei vismaz virsējo kalpu kārtu, taču virsū allažiņ uzbruka atkal jauna un, lai arī cik sirdīgi Emīls strādāja ar maizes lizi, Alfrēdu atbrīvot nespēja.

Sievietes un bērni, visi, kas bija sabraukuši uz ūtrupi, vaimanāja jau pavisam izmisīgi, un Emīla tēvs un pārējie prātīgākie veči, kuriem kaušanās nedara godu, stāvēja un bezpalīdzīgi klaigāja:

- Nu gan jums, zēni, jābeidz! Vēl tak būs citas ūtrupes ar, pataupiet spēku citām reizēm!

Bet kalpi bija tā iekarsuši, ka neko nedzirdēja, - viņi gribēja tikai kauties un kauties! Emīls aizsvieda prom maizes lizi.

- Līna, nestāvi un nekauc, bet nāc palīgā, - viņš sacīja. - Padomā, ka pašā apakšā guļ tavs brūtgāns!

Es jau tiku sacījusi, ka Emīls ir viltīgs; uzmini - ko viņš izdarīja? Ugunsdzēsēju sūknis taču viņam bija un arī ūdens akā papilnam. Viņš lika Līnai pumpēt, kamēr pats darbojās ar šļūteni, - un ūdens šļācās tā, ka nenopriecāties!

Kalpu kaudze it kā noraustījās, kad no visa spēka virsū uztriecās pirmās aukstās ūdens šaltis. Un, tici vai ne, Emīlam nācās laistīt tikai īsu brīdi, kad kautiņš bija mitējies. Kalpi, pacēluši sapampušas un izbrīnītas sejas, cits pēc cita lēnām trausās kājās.

To tev der atcerēties! Ja tu kādreiz pats nejauši iekļūsti kautiņā un gribi to izbeigt, paturi prātā: auksts ūdens noder labāk nekā maizes lize!

Kalpi uz Emīlu nemaz nedusmojās. Nu viņi savu niknumu bija izlādējuši un domāja: labi vien ir, ka šoreiz kautiņš galā.

- Vadzi, nākamnedēļ būs ūtrupe Knashultā, - sacīja Būmāju Bulta un iebāza degunā mazliet sūnas, lai apturētu asinis.

Tad Emīls piegāja pie knashultieša, kas arī bija vērojis kautiņu, un pārdeva viņam savu šļūteni par piecdesmit ērēm.

- Tā es nopelnīju divdesmit piecas ēres, - Emīls vēlāk stāstīja Alfrēdam, un tad Alfrēds sāka apjaust, ka Emīls, izaudzis liels, iespējams, kļūs varens veikalnieks.

Nu ūtrupe bija beigusies un visiem vajadzēja doties ceļā - ar tiem krāmiem, kas bija sapirkti. Emīla tēvs arī gribēja vest mājās savu govi un sivēnmāti. Sivēnmāti iecēla piena ratos un turpat ielika arī kasti ar Klibo Lotu, kaut gan Emīla tēvs noskatījās uz to pavisam šķībi. Gotiņai Rellai vajadzēja soļot pašai, tā bija nolemts. Taču neviens viņai nebija prasījis, ko viņa par to domā.

Tu varbūt būsi dzirdējis par nikniem buļļiem? Bet vai tu kaut ko zini par mežonīgām govīm? Tad es tev varu pateikt: ja govij uznāk trakums, tad pat visniknākajam bullim sāk trīcēt kājas un tas meklē, kur paslēpties.

Mīļāku un paklausīgāku gotiņu par Rellu līdz šim nemaz iedomāties nevarēja. Taču, kad Alfrēds un Līna pienāca klāt, lai dzītu viņu prom uz Kathultas sētu, viņa norāvās un izgrūda tik velnišķīgu māvienu, ka visi aiz pārbīļa salēcās. Varbūt Rella, noskatījusies, kā kaujas kalpi, nodomāja: "Ja jau reiz ir ūtrupe, tad lai arī ir!" Govs spriņģoja kā traka un nelaida nevienu sev tuvumā. Vispirms izmēģinājās Alfrēds, tad Emīla tēvs, taču Rella, skaļi maudama, ar noliektu galvu metās viņiem pakaļ, un abi dabūja diebt, ko kājas nes, lai paglābtos no viņas ragiem. Sanāca palīgi, bet Rella trieca prom ikvienu, kas tuvojās kūtij.

- Tavu postu, - Līna sacīja, redzēdama, kā Rella dzenas pakaļ it visiem - vīram no Bakhorvas un iebūvietim, un Būmāju Bultai, un vīriem no Bastefallas un Knashultas - un kā viņi pa galvu pa kaklu metas bēgt.

Beidzot Emīla tēvs saniknojās un iesaucās:

- Astoņdesmit kronas es atdevu par šito ērmu, bet nu šis ir jāšau nost, do šu bisi!

To pateicis, viņš sarāvās, taču no trakas govs jau tikpat nav nekāda prieka, to viņš saprata, un to saprata visi, tāpēc Bakhorvas saimnieks atnesa pielādētu bisi un iespieda to Emīla tēvam rokā.

- Būs labāk, ja tu izdarīsi to pats, - viņš sacīja. Tad Emīls iesaucās:

- Pagaidi brīdi!

Es jau tiku stāstījusi, ka Emīls ir viens viltīgs zēns. Tagad viņš piegāja pie sava tēva un sacīja tā:

- Ja tu gribi viņu šaut nost, tad labāk atdod man!

- Kur tu liksi traku govi? - Emīla tēvs brīnījās. - Medīsi lauvas, vai?

Taču Emīla tēvs zināja, ka Emīls māk apieties ar dzīvniekiem, un tāpēc sacīja: ja Emīls varēšot aizdzīt Rellu uz Kathultu, tad tā uz mūžīgiem laikiem piederēšot viņam, lai cik arī traka būdama.

Tad Emīls piegāja pie Bastefallas saimnieka, kas bija nopircis pārējās sešas govis, un sacīja tā: