Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

"Ai, glābiet, šito es nemaz negribēju!" Emīls domāja. Bet tā bija iznācis, ka ugunsdzēsēju sūknis tagad piederēja viņam, vai viņš to gribēja vai ne.

Pienāca Alfrēds un, ieraudzījis Emīla sūkni, iesmējās.

- Ugunsdzēsēju sūkņa īpašnieks Emīls Svensons! - viņš sacīja. - Kur ta tu šito daiktu liksi?

- Ja iespers pērkons un sāks degt, - Emīls atteica. Un nākamā mirklī pērkons iespēra - vismaz pirmajā brīdī Emīlam tā likās -, bet izrādījās, ka pērkona vietā bija tikai viņa tēvs, kas satvēra Emīlu aiz krāgas un purināja tā, ka zīdainie mati vien plīvoja.

- Sasodītais puika, ko tu te dari?! - Emīla tēvs kliedza.

Viņš vienā mierā bija gājis lejā pa kūtskalniņu un noskatījis sev vienu govi, kad aizelsusies atskrēja Līna.

- Saimniek, saimniek, Emīls ir klāt un tik pērk ugunsdzēsējsūkņus, vai jūs viņam atļāvāt?

Emīla tēvs taču nezināja, ka Emīlam pašam ir nauda. Tēvs domāja, ka viņam būs jāmaksā par to, ko Emīls izsaucis, un tāpēc nav ko brīnīties, ka viņš, izdzirdis par ugunsdzēsēju sūkni, nobāla un sāka trīcēt kā apšu lapa.

- Laid mani! Es pats maksāšu! - Emīls brēca. Un viņam beidzot laimējās tēvam ieskaidrot, kā, atvērdams Kathultas vārtus, viņš ticis pie savas lielās bagātības. Emīla tēvs domāja, ka tas ir labs darbs, bet viņš arī sprieda, ka nav gudri izmest naudu par vienu vecu ugunsdzēsēju sūkni.

- Ne par kādiem trakiem pirkumiem es negribu vairs dzirdēt! - viņš stingri noteica. Un pieprasīja, lai Emīls parāda visu, ko nupat nosolījis, un tēvam kļuva smagi ap sirdi, ieraugot nekam nederīgu vecu samta kārbiņu, maizes lizi - kad viņiem mājās jau bija lieliska lize -, nu vieni traki pirkumi! Tomēr vistrakākā manta bija ugunsdzēsēju sūknis.

- Iegaumē reizi par visām reizēm! Jāpērk tikai tas, kas ir pavisam nepieciešams! - Emīla tēvs mācīja.

Tur nu viņam visādā ziņā bija taisnība; bet kā lai zina, kas ir nepieciešams? Cukurūdens - vai tas ir nepieciešams? Emīls domāja, ka ir. Viņš staigāja apkārt mazdrusciņ sadrūvējies pēc saņemtā brāziena, un tieši tobrīd, kad Emīls tā pastaigājās, viņš uzgāja ceriņu lapenē galdu, kur tika pārdots alus un cukurūdens. Bakhorvas ļaudis, kas bija slaveni ar savu pārdrošību, bija saveduši no Vimmerbijas alus darītavas pilnas kastes dzeramā, lai varētu pacienāt visus izslāpušos.

Emīls tikai reizi mūžā bija dzēris cukurūdeni, un viņu pārņēma svētlaime, zinot, ka še pārdod cukurūdeni un viņam ir pilna kabata ar naudu; padomā, kāda laimīga sagadīšanās!

Emīls palūdza trīs glāzes cukurūdens un žigli izdzēra. Taču tad no jauna nogranda pērkons. Tas satvēra Emīlu aiz krāgas un sapurināja tā, ka cukurūdens iesitās degunā.

- Sasodītais puika, tu te stāvi un dzer cukurūdeni, vienreiz nopelnījis maķenīt naudas!

Bet šoreiz saniknojās Emīls un atcirta, kā nākas.

- Zini ko, nu man mērs ir pilns! - viņš kliedza. - Kad man nav naudas, tad es nevaru dzert cukurūdeni, un, kad man ir nauda, tad es nedrīkstu to dzert, nolāpīts, kad tad lai es to dzeru!

Emīla tēvs stingri paskatījās uz Emīlu.

- Par šito tu sēdēsi galdnieka skabūzī, tiklīdz pārbrauksim mājās!

Viņš, vairāk nekā nesacījis, devās lejā pa kūtskalniņu. Un Emīls palika stāvot, un viņam sametās kauns. Viņš saprata, cik šausmīgi ir izturējies. Viņš kaunējās ne tik daudz par to, ka runājis pretī, bet ka teicis "nolāpīts" jo tas jau līdzinājās lamu vārdam, un lamu vārdus Kathultā nemēdza ņemt mutē. Kā zināms, Emīla tēvs taču bija baznīcas vecākais un ticīgs cilvēks! Emīls dažus mirkļus pakaunējās, tad, nopircis vēl vienu glāzi cukurūdens, atdeva to Alfrēdam, un viņi abi apsēdās nostāk - pie bakhorviešu malkas skabūža - un pļāpāja, kamēr Alfrēds dzēra, - un pēc tam Alfrēds sacīja: kaut ko tik garšīgu viņš savā mūžā vēl neesot baudījis. - Vai esi redzējis Līnu? - Emīls jautāja. Tad Alfrēds ar īkšķi norādīja, kur atrodas Līna. Viņa sēdēja zaļajā zālītē, ar muguru atspiedusies pret zedeņu žogu, un viņai blakām - iebūvietis no Vārnu mājām, tas pats, kas bija uzšāvis Emīlam ar pātagu; uzreiz varēja redzēt, ka Līna ir aizmirsusi visus brīdinājumus, jo nu viņa smējās un ķiķināja, kā to darīja allaž, kad nokļuva cilvēkos. Varēja manīt, ka iebūvietim Līnas uzvedība patika, un Emīls nopriecājās.

- Padomā tik, Alfrēd, ja mēs varētu saprecināt Līnu ar iebūvieti no Vārnām! - viņš cerīgā balsī sacīja. - Tad tu vienreiz tiktu no šīs vaļā!

Proti, Līna bija uzdomājusi par savu līgavaini Alfrēdu un gribēja ar viņu precēties, kaut arī Alfrēds tam par varītēm pretojās. Alfrēds un Emīls daudz tika lauzījuši galvu, kā atpestīt Alfrēdu no Līnas; nu abi sarosījās, padomā tik - ja šoreiz veiktos un iebūvietis gribētu Līnu ņemt par sievu! Tiesa, viņam bija gandrīz piecdesmit gadu un gluži pliks pauris, bet viņam tomēr piederēja iebūvieša mājele, un gan jau Līnai iekārosies kļūt par saimnieci Vārnu mājās.

- Mums jāraugās, lai neviens viņus neiztraucē, - Emīls sacīja.

Viņš saprata, ka Līnai nāksies ilgi ķiķināt un runāt visādus niekus, lai iebūvietis zaudētu saprašanu un patiešām uzķertos uz āķa.

Pa to laiku pie kūtskalniņa bija sākusies lopu pārdošana, un Alfrēds ar Emīlu devās uz turieni.

Emīla tēvs nosolīja vienu sivēnmāti, kas gaidīja sivēnus, bet par govīm izcēlās strīds. Kāds vīrs no Bastefallas gribēja ņemt visas septiņas, un Emīla tēvam vajadzēja solīt astoņdesmit kronas, lai tikai dabūtu govi, ko bija nule noskatījis. Emīla tēvs, klusi stenēdams, maksāja bargo naudu, un pēc tam viņam vairs nebija par ko nopirkt vistas. Vīrs no Bastefallas nosolīja arī tās, izņemot vienu, kuru nekādi negribēja ņemt.

- Kur es likšu klibu vistu? - viņš sacīja. - To jūs varat kaut nost!

Vista, ko Bastefallas saimnieks gribēja nolemt nāvei, reiz tika salauzusi kāju, un tā bija saaugusi nepareizi, tāpēc nabaga vistiņa kliboja. Bet Emīlam blakus stāvēja viens no Bakhorvas bērniem, kas sacīja:

- Šito dumjo večuku, negrib ņemt Klibo Lotu! Viņa tak ir vislabākā dējēja!

Tad Emīls skaļi izsaucās:

- Dodu divdesmit piecas ēres par Klibo Lotu!

Visi smējās. Visi, izņemot, protams, Emīla tēvu. Viņš pieskrēja pie Emīla un satvēra zēnu aiz krāgas.

- Sasodītais puika, cik daudz traku pirkumu tu taisies iegādāties vienā un tai pašā dienā? Par to tu man sēdēsi galdnieka skabūzī divtik ilgi!

Tomēr, kas izdarīts, - izdarīts! Emīls bija solījis divdesmit piecas ēres, un pie tā viņam nācās palikt. Tagad Klibā Lota piederēja Emīlam, lai arī ko viņa tēvs par to domātu.

- Tagad man vismaz ir divi lopiņi, - viņš sacīja Alfrēdam. - Zirgs un vista!

- Jā, zirgs un kliba vista, - Alfrēds atteica un iesmējās, bet tie bija labsirdīgi smiekli, kādus smēja vienīgi Alfrēds.

Emīls ielika Klibo Lotu kastē un novietoja to līdzās saviem pārējiem dārgumiem pie malkas skabūža. Tur jau bija ugunsdzēsēju sūknis, maizes lize, samta kārbiņa un piesiets stāvēja arī Lūkass. Emīls raudzījās uz visu savu mantību un jutās gaužām apmierināts.

Bet kā pa šo laiku klājās Līnai ar iebūvieti? Emīls un Alfrēds apmeta līkumu, lai uz šiem paskatītos, un nopriecājās par Līnas labo uzvedību. Iebūvietis turēja Līnu ap viduci, un viņa smējās un ķiķināja skaļāk kā jebkad, lāgu lāgiem piegrūzdama iebūvietim ar elkoni tik stipri, ka viņš ik reizes atkrita pret zedeņu žogu.

- Šiten tas viņam varen patīk, - Emīls sacīja. - Kaut tik nu Līna nesabiksta šo pārāk stipri.