Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

Tā agrākos laikos tika ķerti vilki Smolandē.

Tieši tajā mirklī, kad Komandante iegāzās vilku bedrē, dzīres Kathultā bija beigušās un visi nabagmājas iemītnieki, iznākuši ārā, sakāpa ragavās, lai brauktu uz mājām. No vilku bedres nebija dzirdama ne skaņa, jo sākumā Komandante negribēja saukt palīgā. Viņa, protams, domāja, ka pati izrāpsies ārā, un tāpēc klusēja.

Un tā viņas vecīši un vecenītes klaigādami brauca no pakalna lejup, bet, pārbraukuši mājās, kā par brīnumu, durvis atrada vaļā; viņi visi tūdaļ gāja pie miera un no dzīrēm un jaukā brauciena jutās tik līksmi, kā daudzus gadus nebija jutušies.

Mājup uz Kathultu mēnesnīcā un zvaigžņu mirdzumā devās Emīls, Alfrēds un mazā Īda. Emīls un Alfrēds vilka ragavas, bet Īda sēdēja tajās un uzbrauca augšā visos pakalnos, jo viņa taču bija vēl maza.

Ja tu kādreiz esi Lennebergā klusā mēnesnīcas vakarā vizinājies kamaniņās pa šādu ziemas ceļu, tad arī zināsi, cik tur ir brīnumaini kluss, itin kā visa zeme dusētu. Un varēsi iedomāties, cik šausmīgi, ja šajā dziļajā klusumā atskan pretīgi kliedzieni. Un tā Emīls, Alfrēds un Īda, nekā ļauna nenojauzdami, uzbrauca ar ragavām pēdējā kalniņā un piepeši no Emīla vilku bedres izdzirda tādus kaucienus, ka jebkuram asinis būtu varējušas sastingt. Mazā Īda nobālēja un šajā brīdī gauži ilgojās pēc mātes. Bet Emīls nu gan ne. Viņš, mežonīga prieka pārņemts, taisīja īstus āža lēcienus.

- Manā bedrē iekritis vilks! Vai die, kur tā mana bīse! - viņš sauca.

Jo tuvāk viņi nāca, jo briesmīgāki un briesmīgāki kļuva kaucieni. Tie atbalsojās visā Kathultā, un varēja domāt, ka mežs ir pārpilns vilku, kuri atbild uz noķertā vilka žēlabu kaucieniem.

Bet Alfrēds sacīja:

- Jocīgi gan šis vilks kauc! Paklausieties!

Viņi mēnesnīcā apstājās un klausījās vilka baismīgajos kaucienos.

- Palīgā! Palīgā! Palīgā! - tas kauca. Emīla acis iemirdzējās.

- Vilkacis. Nudien esmu pārliecināts, ka tas ir vilkacis, - viņš teica.

Ar pāris lēcieniem viņš pirmais atradās pie vilku bedres. Un tad viņš redzēja, kādu vilku noķēris. Tas bija nevis vilkacis, bet tikai nožēlojamā Komandante! Emīls pārskaitās: kas tad viņai meklējams vilku bedrē! Viņš taču gribēja noķert īstu vilku. Bet tad viņš pārdomāja. Varbūt tomēr tam ir sava nozīme, ka vilku bedrē iegāzusies Komandante. Viņam ienāca prātā, ka varbūt šo neganteli varētu maķenīt savaldīt, lai viņa kļūtu mazliet labsirdīgāka, ne tik neganta, jā, varbūt viņam pat likās, ka šo sievišķi varētu iemācīt kaunēties. To Komandantei tiešām vajadzēja iemācīt. Un tāpēc viņš uzsauca Alfrēdam un Īdai:

- Nāciet šurp! Nāciet, tad jūs redzēsiet kādu riebīgu un pretīgu zvēru.

Un tā viņi visi trīs tur stāvēja un blenza uz Komandanti, kura, aptinusies ar savu pelēko lakatu, tiešām izskatījās pēc vilka.

- Vai tu esi pārliecināts, ka tas ir vilkacis? - mazā Īda drebošā balsī vaicāja.

- Vari man ticēt. Tā nudien ir veca, neganta vilkace, un tādas ir visbīstamākās, - Emīls atbildēja.

- Jā, jo tās ir ļoti rijīgas, - Alfrēds piemetināja.

- Jā, paraugies tikai uz šito. Cik tā savā mūžā nav aprijusi! Bet tagad tam pienācis gals. Alfrēd, padod manu bīsi! - Emīls sacīja.

- Vī manu dieniņ, va tad tu niredzi, kas es tāda esmu! - Komandante briesmīgās bailēs atsaucās, dzirdēdama, ka Emīls grasās ņemt bisi. Viņa taču nezināja, ka tā ir tikai rotaļu bise, ko Alfrēds bija darinājis Emīlam.

- Vai tu dzirdēji, ko vilkacis teica? - Emīls vaicāja. - Es nekā nesadzirdēju.

Alfrēds paskurināja galvu.

- Nē-ē, es arīdzan nesadzirdēju.

- Un vispār man par to nav nekādas daļas. Dod šurp manu bīsi, Alfrēd! - Emīls sauca.

Tad Komandante iekliedzās:

- Va ta jūs niredzat, ka tā esmu es, kas šeit iesprūdusi?!

- Ko viņa tur muld? Viņa laikam grib zināt, vai mēs esam redzējuši viņas tēvamāti, - Emīls atcirta.

- Nu jā, bet to taču mēs neesam redzējuši, - Alfrēds piebilda.

- Nē, un arīdzan viņas mātesmāsu ne, - Emīls sacīja. - Jo citādi mēs viņas bedri ātri vien būtu piesvieduši ar vilkacēm. Dod šurp manu bīsi, Alfrēd!

Nu gan Komandante iegaudojās pilnā balsī.

- Jūs esat gauži ļauni, tiesa kas tiesa, - viņa šņukstēja.

- Vai viņa saka, ka viņai garšo desa? - Emīls bija neizpratnē.

- Protams, - Alfrēds atteica, - bet desu mums nav.

- Nē, visā Smolandē nav neviena desas luņķīša, jo tās visas aprijusi Komandante, - Emīls sacīja.

Bet nu Komandante kauca vēl skaļāk, jo saprata, ka Emīls uzzinājis, cik ļauni viņa izturējusies pret Dullo Joki un citiem nabagmājas iemītniekiem. Viņa tā kauca, ka Emīlam kļuva viņas žēl, jo viņš bija labsirdīgs zēns. Tomēr, lai nabagmājā tiešām notiktu kāda pārmaiņa, šo Komandanti tik viegli vis nevarēja izlaist ārā, tāpēc viņš sacīja:

- Paklau, Alfrēd, ja šo vilkaci aplūko tā vērīgāk, vai tev neliekas, ka tas savā ziņā ir līdzīgs nabagmājas Komandantei?

- Un, ja arīdzan tā būtu, Komandante ir ļaunāka par visiem Smolandes vilkačiem, - Alfrēds atbildēja.

- Jā, tev taisnība, - Emīls piekrita. - Vilkači salīdzinājumā ar Komandanti ir gatavie jēriņi. Jo Komandante nenovīd nevienam nenieka. Es tikai gudroju, kas no skapja izņēma to desas luņķi.

- Tā biju es, - Komandante vaimanāja.- Tā biju es! Esmu ar mieru atzīties velns zina kādā pārkāpumā, ja tikai jūs mani izlaidīsiet ārā.

Tad Emīls un Alfrēds, klusi smaidīdami, saskatījās.

- Alfrēd, va ta tev nav acu pierē? Va tu neredzi, ka tas ir nevis vilkacis, bet gan Komandante? - Emīls vaicāja.

- Sasper viņu jods, kā mēs tā varējām aloties! - Alfrēds izsaucās.

- Jā, arīdzan es to nesaprotu. Protams, viņa ir līdzīga vilkacim, taču tam nav tāda lakata, - Emīls atbildēja.

- Nnē, tāda tam nav. Toties bārda gan vilkacim ir.

- Ej nu ej, Alfrēd, esi tagad laipns pret Komandanti un atnes kāpnes, - Emīls sacīja.

Bedrē nolaida kāpnes, un Komandante, skaļi raudādama, izrāpās no bedres un tā aizbrāzās projām, ka vējš vien nošalca, jo nu viņa nemūžam vairs nerādīsies Kathultā. Nemūžam vairs te nespers kāju. Taču, iekams Komandante pazuda aiz pakalna, viņa pagriezās un sauca:

- Jā, es paņēmu desu, dievs piedod man grēkus, bet ziemsvētku vakarā es to biju aizmirsusi. Zvēru, ka biju to aizmirsusi.

- Nu tad ir labi, ka tu brīdi te pasēdēji un to atcerējies, - Emīls atteica. - Tātad šīs vilku bedres arīdzan kaut kam noder.

Bet Komandante klunkuroja lejup no pakalna, cik ātri tuklās kājas spēja viņu panest, un nabagmājā nonāca gluži aizelsusies. Visi nabagmājas iemītnieki gulēja savās utu apsēstajās gultās, un Komandante neparko negribēja viņus modināt. Tāpēc viņa iezagās iekšā klusi kā rēgs, tik klusi viņa nekad nebija nākusi te iekšā.

Tur gulēja visi viņas ļautiņi, un viņa tos saskaitīja gluži kā aitas: Dullais Joke un Pīķu Kalle, Juhans Viena Ēra un Trakais Niklass, Palaidne Fija un Mazā Muciņa, Viberģiene un Salijas Amālija, jā, tur bija viņi visi. Bet pēkšņi viņa ieraudzīja vēl kaut ko. Uz galda blakām Salijas Amālijas gultai stāvēja... ak pasaulīt, tur stāvēja spoks. Jā, protams, tas bija spoks, lai gan bija līdzīgs mazam, briesmīgam sivēnam, bet varbūt tas bija vilkacis, kas tur stāvēja un blenza uz viņu ar savām baigajām, baltajām acīm!

Tik daudz izbīļa vienā un tai pašā dienā - tas Komandantei bija par daudz. Smagi nopūtusies, viņa saļima uz grīdas. Tur nu viņa gulēja un atmodās tikai, kad pa nabagmājas istabas logu iespīdēja saule; tā bija trešo ziemsvētku diena.