Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

Jā, nu tu apmēram zini, kāds bija Emīls. Viņš darīja nedarbus visu cauru gadu, tiklab ziemu, kā vasaru, un es, kas esmu izlasījusi visas tās zilās burtnīcas, tagad pastāstīšu par dažām dienām Emīla mūžā. Tad tu pamanīsi, ka Emīls izdarīja arī daudz labu darbu. Jābūt taču taisnīgai un jāizraugās arī kaut kas labs, ne jau tikai šausmīgie nedarbi vien. Visi, starp citu, nemaz tik dikti šausmīgi nebija; viņš pastrādāja arī labu tiesu tīri nevainīgu nedarbiņu, un patiesībā tikai trešajā novembrī notika kaut kas ārkārtīgi traks... nē, nemēģini mani pierunāt izstāstīt to, ko viņš izdarīja trešajā novembrī, to es nekad nedarīšu, tā esmu apsolījusi Emīla mātei. Un pārmaiņas pēc izvēlēsimies dienu, kad Emīls lielā mērā uzvedās patiesi labi, lai gan viņa tēvs gluži tā nedomāja. Proti:

Kādu jūnija sestdienu Bakhorvā bija gaidāma ūtrupe, un visi posās uz turieni, jo Lennebergā un visā Smolandē ļaudis nezināja neko jautrāku par ūtrupēm. Uz turieni, saprotams, posās Emīla tēvs - Antons Svensons; arī Alfrēds un Līna bija plijušies virsū, lai ņem tos līdzi, un, zināms, arī Emīls.

Ja tu kādreiz esi bijis ūtrupē, tad zināsi, kas tur notiek. Tad tu sapratīsi: ja cilvēki grib pārdot savus krāmus un grabažas, tad viņi rīko ūtrupi, kurā citi var nākt un tos nopirkt. Bakhorvas iemītnieki gribēja izpārdot visu savu iedzīvi, jo pārcēlās dzīvot uz Ameriku, kā tolaik rīkojās daudzi, - un uz turieni jau nevarēja paņemt līdzi virtuves dīvānus, pannas, govis, sivēnus un vistas, un tamdēļ pašā vasaras sākumā arī Bakhorvā bija gaidāma ūtrupe.

Emīla tēvs cerēja par lētu naudu iegādāties govi, varbūt arī sivēnmāti un, iespējams, pāris vistu. Lūk, kāpēc viņam bija jādodas uz Bakhorvu, un tāpēc arī Alfrēdam vajadzēja braukt līdzi, jo Emīla tēvam taču bija nepieciešams kāds palīgs, lai dabūtu mājās tos lopiņus, kurus viņš bija nodomājis pirkt.

- Bet, ko tur darīs Emīls, tas man nav skaidrs, - iebilda Emīla tēvs.

- Tur arī bez Emīla būs tracis, - Līna bija pārliecināta.

Līna zināja, cik lieli trači un kautiņi mēdza notikt ūtrupju laikā Lennebergā un visā Smolandē, un viņai savā ziņā bija taisnība, taču Emīla māte stingri paskatījās uz Līnu un sacīja:

- Ja Emīls grib braukt uz ūtrupi, tad viņš brauks, tev par to nav jābēdā. Padomā labāk, kā tu pati uzvedies, kad tiec cilvēkos!

Nu Līnai bija mute ciet!

Emīls uzlika galvā savu "nāģeni" un gatavojās doties ceļā.

- Nopērciet man arī kaut ko, - mazā Īda, piešķiebusi galviņu, lūdzās.

Viņa nevienam īpaši neprasīja, taču tēvs tūdaļ sarauca uzacis.

- Pirkt un pirkt - neko citu vairs nedzird! Vai es tev par desmit ērēm nupat kā nenopirku brūno cukuru? Janvārī, uz tavu dzimšanas dienu - vai to tu esi aizmirsusi?

Emīls tikko bija nodomājis lūgt tēvam drusku naudas, jo nevar taču braukt uz ūtrupi bez ēres kabatā, bet nu viņš pārdomāja. Šis nebija īstais brīdis, lai izspiestu no tēva naudu, to viņš saprata. Vismaz pašlaik ne, kad valdīja steiga un tēvs jau sēdēja lielajos piena ratos, gatavs doties ceļā. "Bet, ko nevar dabūt vienādi, to var dabūt otrādi," prātoja Emīls. Viņš, mirkli padomājis, sacīja:

- Brauciet vien projām! Es jāšu pēcāk ar Lūkasu!

To izdzirdis, Emīla tēvs saausījās, taču viņš negribēja kavēties, tāpēc tikai noteica:

- Jā, jā, labāk jau būtu, ka tu paliktu mājās!

Pēc tam viņš noplīkšķināja ar pātagu - un rati sāka kustēties. Alfrēds māja Emīlam, Līna māja mazajai Īdai, un Emīla māte sauca pakaļ Emīla tēvam:

- Pieraugiet, ka pārbraucat mājās ar veselām rokām un kājām!

Tieši tā viņa sacīja, jo arī zināja, cik mežonīgi dažkārt iet ūtrupēs.

Drīz vien piena rati nozuda aiz līkuma. Emīls stāvēja ceļa putekļos un noskatījās pakaļ ratiem. Bet tad viņam nācās pasteigties - vajadzēja sadabūt naudu; bet kā to lai izdara, kā tev šķiet?

Ja tu arī kādreiz bērnībā esi dzīvojis Smolandē - tais laikos, kad Emīls bija mazs, - tad tev būtu jāzina, cik pasaulīgi daudz vārtu bija ierīkots vietās, kur ganību aploki šķērsoja ceļus. Vārti bija tāpēc, lai visi Smolandes vērši, govis un aitas ganītos savās ganībās, un varbūt arī tāpēc, lai visi Smolandes bērni šad tad varētu nopelnīt pa naudas gabalam, atverot vārtus kādam slinkam zemniekam, kas sēdēja pajūgā un pats nevīžoja kāpt ārā un vērt tos vaļā.

Arī uz Kathultas ceļa bija vārti, taču Emīls tur it nekad nebija nopelnījis ne ēres, jo Kathulta atradās draudzes nomalē un tur reti kāds iegriezās. Aiz tās atradās tikai viena lauku sēta, un tā bija Bakhorva, un tieši tur šodien gaidīja ūtrupi.

"Tas nozīmē, ka ikviena dzīva radība, kas dosies uz turieni, brauks cauri mūsu vārtiem," prātoja Emīls, šis viltīgais zēns.

Veselu stundu Emīls stāvēja pie vārtiem un, vai vari maz iedomāties, sapelnīja piecas kronas un septiņdesmit četras ēres.

Zirgu pajūgi plūda tik ciešā straumē, ka viņš tikko spēja aizvērt vārtus aiz vieniem, kad jau vajadzēja atdarīt otriem, un visi zemnieki bija labā omā - jo brauca taču uz ūtrupi - un labprāt meta divēres un piecēres gabalus Emīla "nāģenē". Daži bagātākie saimnieki bija tik devīgi, ka pameta viņam veselu desmitēres gabalu, lai gan tūdaļ savu devību rūgti nožēloja.

Bet iebūvietis no Vārnu mājām kļuva tīri pikts, kad Emīls viņa brūnajai ķēvei aizvēra vārtiņus deguna priekšā.

- Kāpēc tu taisi ciet vārtus?! - viņš uzkliedza.

- Man tak vispirms jāaiztaisa, lai peic tam atkal varu attaisīt, - Emīls skaidroja.

- Par ko ta šitādā dienā vārti nevar stāvēt vaļā? - iebūvietis dusmojās.

- Vī, es tak niesmu traks, - Emīls attrauca, - kad man ar vienreiz tiek labums no šitiem vecajiem vārtiem!

Bet iebūvietis tik nošvīkstināja pātagu un neiedeva Emīlam ne pliku grasi.

Kad visi, kam vajadzēja nokļūt ūtrupē, bija izbraukuši pa Emīla vārtiem un vairs nekāda pelnīšanās neiznāca, Emīls uzsēdās Lūkasa mugurā un jāja tā, ka naudas gabali bikšu kabatā skanēja un zem zirga pakaviem dunēja visa zeme.

Ūtrupe Bakhorvā pašlaik ritēja pilnā sparā. Cilvēki drūzmējās pagalmā ap vecajiem krāmiem, kas spilgtajā saulē izskatījās kā iemaldījušies nevietā; visa šī jucekļa vidū, uzrāpies uz mucas, stāvēja ūtrupnieks un par augstām cenām izsauca pannas, kafijas tases, vecus koka krēslus un sazin vēl ko. Saproti, ūtrupē jau tā notiek: ņēmējs pasaka ūtrupniekam, cik viņš dod par kādu mantu, un, ja ir kāds, kas spēj solīt vairāk, tas arī dabū vai nu virtuves dīvānu, vai arī ko citu - par ko nu tobrīd ķīvējas.

Pūlis nošalcās vien, kad Emīls uz Lūkasa ieauļoja pagalmā, un daudzi purpināja: - Nu ir klāt tas Kathultas puika - tad jau labāk braukt mājās!

Taču Emīlā tagad kūsāja pirkšanas prieks, un naudas viņam bija, cik uziet. Tikko norausies no zirga, viņš jau piesolīja trīs kronas par vecu dzelzs gultu, kuru viņš negribēja pat par baltu velti. Par laimi, viena zemniece solīja četras kronas, un tā Emīls tika no gultas vaļā. Taču viņš iekarsis turpināja solīt par visu pēc kārtas; un uz rāvienu tika par triju mantu īpašnieku. Pirmā bija izbalējusi samta kārbiņa ar mazām, zilām ūdensrozēm uz vāciņa - to dabūs mazā Īda, otrā manta bija maizes lize - lāpsta garā kātā, ar kuru šauj krāsnī maizes kukuļus, un trešā - vecs, sarūsējis ugunsdzēsēju sūknis, par kuru visā Lennebergā neviens negribēja dot ne desmit ēres. Emīls solīja divdesmit piecas un sūkni dabūja.