Astrida Lindgrēne - Lennenbergas Emīls

Trešo ziemsvētku diena, kad Ingatorpas radinieki ieradīsies Kathultā uz dzīrēm, - ak vai, ak vai, ak vai, kas nu tās būs par dzīrēm? Un tomēr! Toverītī pieliekamajā bija tikko sālīts speķis, un ceptu speķi ar kartupeļiem un loku mērci var pat pasniegt pašam karalim, ja nu tā gadās.

Bet, kad Emīla māte tajā vakarā rakstīja savā zilajā burtnīcā, viņa bija satriekta, tas jāatzīst, un tajās lappusēs vēl šobaltdien redzami asaru traipi.

«Par manām trešo ziemsvētku raizēm» - tāds bija virsraksts. Un tad sekoja: «Šodien viņš visu dienu nosēdēj galdnieka skabūzī, nabag bērns. Patiesīpā viņš ir diesgan laps, šis puika, lai gan dažkārt man liekas, viņš ir pagalam trags!»

Bet dzīve Kathultā ritēja tālāk. Ziema drīz vien bija pagājusi, un iestājās pavasaris. Emīls bieži sēdēja galdnieka skabūzī, un, ja viņa nebija tur, tad viņš rotaļājās ar Īdu, jāja Lūkasu un veda piena kannas, ķīvējās ar Līnu, runāja ar Alfrēdu un laiku pa laikam izdarīja jaunus nedarbus, kas viņa dienas no rīta līdz vakaram vērta bagātas un dažādas; un tā maija sākumā galdnieka skabūža plauktā jau sēdēja simt divdesmit pieci koka vīriņi, jā, ir gan darbīgs šis zēns!

Alfrēds gan nedarīja nekādus nedarbus, tomēr viņu māca raizes, jo viņš nebija uzdrīkstējies pateikt Līnai, ka negrib viņu precēt.

- Tomēr būs labāk, ja to pateikšu es, - Emīls plijās virsū, bet Alfrēds negribēja par to ne dzirdēt.

- Es taču teicu, ka tas jāizdara smalki, lai viņa neapvainojas.

Alfrēds nudien bija labsirdīga dvēsele, un viņš nezināja, kā lai smalkāk to pasaka Līnai. Bet kādā sestdienas vakarā maija sākumā, kad Līna sēdēja uz kalpu istabas kāpnēm un ietiepīgi gaidīja Alfrēdu, kas atnāks ar viņu palakstoties, Alfrēds nolēma, ka nu tam jānotiek. Un viņš, izliecies ārā pa kalpa istabas logu, uzsauca:

- Paklau, Līna, es sen tev gribēju kaut ko sacīt!

Līna tikai pasmīkņāja, un viņai likās - tagad nudien viņš pateiks to, ko viņa jau tik sen gaidījusi.

- Ko ta tu man gribēji sacīt, mīļais Alfrēd, - viņa atsaucās, - teic, ko tu gribēji sacīt!

- Nu jā, tas bija par to precēšanos, par ko mēs runājām... paklau, tā ir viena cūcīga padarīšana.

Jā, tā viņš teica, nabaga Alfrēds! Nudien baismīgi, ja kaut kas tāds jāsaka. Es gandrīz to nemaz negribēju tev sacīt, jo nevēlos tev iemācīt vēl citus nejaukus vārdus. Bet atceries, ka Alfrēds bija tikai nabaga Lennebergas kalps, bet tu tāds neesi. Lai cik ilgi viņš bija gudrojis, viņš nevarēja izdomāt, kā lai izsakās smalkāk. Nabaga Alfrēds!

Līna, starp citu, nemaz nelikās apbēdināta.

- Ak šitā, gan tu redzēsi! - viņa atsaucās.

Un Alfrēds saprata, ka viņš nemūžam no Līnas netiks vaļā. Bet tieši tajā vakarā viņš gribēja būt laimīgs un brīvs un tāpēc kopā ar Emīlu aizgāja uz Kathultas dīķi makšķerēt asarus.

Vakars bija tik jauks, kāds var būt vienīgi Smolandē. Visas Kathultas ievas ziedēja, strazdi svilpoja, odi sīca, un asari makten ķērās. Tā nu viņi tur sēdēja - Emīls un Alfrēds - un redzēja, ka viņu makšķeres šūpojas dzidrajā ūdenī. Neko daudz viņi nerunāja, tomēr jutās labi. Viņi gāja uz mājām tikai tad, kad saule jau bija norietējusi; Alfrēds uz spailes nesa asarus, un Emīls svilpoja svilpi, ko Alfrēds viņam bija darinājis. Viņi gāja pāri pļavai pa taciņu, kas izvijās starp pavasarīgi zaļajiem bērziem. Emīls svilpoja tā, ka pat strazdi brīnījās, bet piepeši pierima un izņēma stabuli no mutes.

- Vai zini, ko es darīšu rītdien? - viņš vaicāja.

- Nnēē, vai tas būs kāds nedarbs? - Alfrēds atjautāja.

Emīls atkal iesprauda mutē stabuli un svilpoja tālāk. Laiciņu viņš gāja, skaļi svilpodams un nopietni gudrodams.

- Es pats to nezinu. To es iepriekš nekad nezinu, - viņš beidzot sacīja.

Tu jau pārliecinājies, ka visā Lennebergā, visā Smolandē, visā Zviedrijā un, kas zin, varbūt visā pasaulē laikam gan nebūs dzīvojis zēns, kas izdarījis vairāk nedarbu nekā Emīls, kurš sen atpakaļ dzīvoja Kathultas sētā Lennebergas draudzē Smolandē. Tīrais brīnums, ka šis puika, izaudzis liels, kļūs par komunālvaldes priekšsēdētāju, taču viņš patiesi kļuva par priekšsēdētāju un arī par smalkāko vīru visā Lennebergā. Paskat, tā nu iznāk, ka pat paši nerātnākie bērneļi ar laiku izaug par kārtīgiem cilvēkiem - pēc manām domām, tas ir jauki. Vai tu man piekrīti? Kā tad, tu taču arī būsi pastrādājis ne vienu vien nedarbu! Ak nē? Vai gan es varēju tik ļoti kļūdīties?

Kathultas sētas saimniece Alma Svensone - Emīla māte - ierakstīja visus Emīla nedarbus zilās burtnīcās, kuras viņa paslēpa sekretāra atvilktnē. Beidzot atvilktne bija tā piebāzta ar burtnīcām, ka to tikai ar pūlēm varēja attaisīt. Kāda saņurcīta burtnīca allaž spraucās ārā. Tomēr zilās burtnīcas ir saglabājušās tai pašā vecajā sekretārā līdz pat šai dienai, izņemot trīs, kuras Emīls, kad viņam ievajadzējās naudas, reiz svētdienas skolā mēģināja pārdot skolotājai. Kad viņa tās negribēja pirkt, Emīls ņēma un salocīja no tām papīra kuģīšus, kurus palaida Kathultas strautiņā, un kopš tā laika neviens tos vairs nav redzējis.

Skolotāja nespēja saprast, kālab viņai jāpērk no Emīla kaut kādas burtnīcas.

- Kur es tās likšu? - viņa izbrīnā jautāja.

- Lai mācītu bērnus, ka tie niizaug tik šausmig kā es, - Emīls atteica.

Jā, jā, Emīls tīri labi zināja, kas viņš par knēveli, un, ja arī to nejauši piemirsa, tad tuvumā allaž gadījās Līna, Kathultas kalpone, kas viņam to atgādināja.

- Tevi jau nilon sūtīt kauč kādā svētdienas skolā, - viņa sacīja, - tikpat tev tai prātiņā nekas niaizķeras, un debesīs tu tāpat nitiksi... vienīgi, ja tur vajadzēs pašu pērkonu!

Līna ar to domāja Emīlu, jo, kur vien viņš parādījās, tur tūliņ bija troksnis un kņada.

- Šitādu zēnu manas acis vēl nav skatījušas, - viņa teica un paņēma mazo Īdu, Emīla māsiņu, līdzi uz ganībām, kur Īda lasīja meža zemenes, kamēr Līna slauca Kathultas govis. Kad Īda, savērusi zemenes uz smilgām, pārnesa tās mājās, Emīls no piecām smilgām izmānīja viņai tikai divas - tik vēlīgs viņš tomēr bija.

Tu tikai nedomā, ka Emīls gribēja iet kopā ar Līnu un Īdu uz govju ganībām; nē jel, viņš vēlējās izpriecāties no visas sirds un tālab, paķēris savu "nāģeni" un "bīsi", taisnā ceļā aizskrēja uz zirgu ganībām, uzlēca mugurā Lūkasam un, cik jaudas, aizaulekšoja gar lazdu puduriem, ka velēnas vien nogriezās pa gaisu. Viņš iztēlojās, kā "Smolandes karavīri dodas uzbrukumā"; to viņš bija noskatījis kādā avīzes ilustrācijā un tāpēc zināja, kā to dara.

"Naģene" "bīse" un Lūkass - tās bija mīļākās lietas, kas Emīlam šai pasaulē piederēja. Lūkass bija viņa zirgs; jā, tas tiešām piederēja viņam, jo to

Emīls pats aiz savas apķērības bija iegādājies Vimmerbijas tirgū. "Nāģeni" - mazu, neglītu cepurīti ar nagu - viņam reiz nopirka tēvs. Koka "bīsi" viņam bija darinājis Alfrēds, Kathultas kalps, tamdēļ vien, ka viņš ļoti mīlēja Emīlu. Citādi jau Emīls pats būtu izdrāzis sev bisi. Ja vispār bija kāds dūšīgs kokgriezējs, tad tas bija Emīls, un viņš jau arī cītīgi vingrinājās. Proti, katru reizi, kad Emīls izstrādāja kādu nedarbu, viņš tika ieslodzīts galdnieka skabūzī, un tad viņš mēdza izgriezt pa mazam, jaukam koka vīriņam. Tādā veidā viņam sanāca trīssimt sešdesmit deviņi koka vīriņi, kuri vēl šobaltdien atrodas plauktā, izņemot vienu, kuru māte noraka aiz jāņogu krūma, jo tas ļoti līdzinājās mācītājam. "Nevar tak mācītāju rādīt tādā izskatā, "sacīja Emīla māte.