ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

ASTRĪDA LINDGRĒNA

R Ī G A «LIESMA» 1979

(Zviedru)

Astrid Lindgren BRODERNA LEJONHJARTA Rabēn & Sjfigren

No zviedru valodas tulkojusi Elija Ķliene

Ilustrējusi Izabella Varzapetova

Astrid Lindgren © Tulkojums latviešu valodā, ilustrācijas, «Liesma», I979

Tagad es pastāstīšu par savu brāli. Savu brāli Jona- tanu Lauvassirdi, par viņu es gribu stāstīt. Manuprāt, šis stāsts ir gandrīz kā pasaka un maķenīt, maķenīt kā spoku stāsts, un tomēr viss ir patiesība, lai gan to nezina ne­viens cits kā tikai es un Jonatans.

Jonatanu sākumā nesauca par Lauvassirdi. Viņa uz­vārds bija Lauva, gluži tāpat kā māmuļas un manējais. Viņu sauca par Jonatanu Lauvu. Mani sauca par Kārli Lauvu un māmuļu par Sigrīdu Lauvu. Tēti sauca par Ak­selu Lauvu, lai gan viņš aizmuka no mums, kad man bija apritējuši tikai divi gadi. Viņš aizbrauca jūrā, un kopš tā laika mēs par viņu nekā neesam dzirdējuši.

Bet tagad es gribu stāstīt, kā manu brāli nosauca par Jonatanu Lauvassirdi. Un par visu to brīnumaino, kas atgadījās.

Jonatans zināja, ka man būs drīz jāmirst. Man lie­kas — to zināja visi, vienīgi es ne. To zināja pat skolā, jo es lielākoties gulēju mājās, kāsēju un vienmēr slimoju, un pēdējo pusgadu vispār nevarēju iet skolā. Visas tan­tes, kam māmuļa šuva kleitas, arī to zināja, un viena no viņām par to runāja ar māmuļu, un tā es to dabūju zināt, lai gan saruna nebija domāta manām ausīm. Viņas bija pārliecinātas, ka es guļu aizmidzis. Taču es biju tikai at-, laidies un snauduļoju. Un izturējos tā joprojām, jo negri­bēju parādīt, ka esmu dzirdējis šo baigo vēsti — savu drīzo nāvi.

Tas, protams, mani apbēdināja, un es briesmīgi nobi­jos, bet māmuļai to negribēju parādīt. Taču es par to runāju ar Jonatanu, kad viņš bija pārnācis mājās.

— Vai tu zini, ka es miršu? — es jautāju un raudāju.

Jonatans mazliet apdomājās. Varbūt viņš labprāt ne­gribēja atbildēt, taču beidzot sacīja: ' •

— Jā, es to zinu.

Tad es raudāju vēl stiprāk.

— Kā var notikt kaut kas tik šausmīgs, — es sacīju, — kā var notikt kaut kas tik šausmīgs, ka dažiem jā­mirst, kaut arī viņiem nav pat desmit gadu?

— Zini, Sausiņ, man liekas, tas nemaz nav tik šaus­mīgi, — Jonatans bilda. — Man liekas — tu jutīsies lie­liski.

— Lieliski, — es teicu. — Vai tad gulēt pazemē un būt mirušam ir lieliski?

— Ko niekus, — Jonatans atbildēja, — tur jau gulēs tikai tava čaumala. Bet tu pats kaut kur būsi aizlidojis.

— Uz kurieni? — es vaicāju, jo patiesībā nespēju ticēt brālim.

— Uz Nangijālu, — viņš atbildēja.

«Uz Nangijālu» — viņš to pateica tā, itin kā tāda vieta būtu zināma jebkuram cilvēkam. Taču par to es agrāk nekad nebiju dzirdējis.

— Nangijāla, — es sacīju, — kur tā atrodas?

Tad Jonatans atbildēja, ka arī viņš pats to tik no­teikti nezinot. Taču tā atrodoties viņpus zvaigznēm, un viņš stāstīja par Nangijālu tā, ka gandrīz tūlīt modās vēlēšanās turp aizlidot.l

— Tur vēl valda ugunskuru un pasaku laiks, — viņš teica, — un tev tur patiks.

Tieši no Nangijālas nākot visas pasakas, viņš sacīja, tur notiekot viss kā pasakās, un, ja cilvēks nonākot tur, viņš dzīvojot līdzi pasakām no rīta līdz vakaram un arī naktīs, Jonatans vēl piebilda.

— Dzirdi, Sausiņ, — viņš atsāka, — tas ir pavisam kas cits nekā gulēt tā un kāsēt, būt slimam un nekad nerotaļāties.

Jonatans mani sauca par Sausiņu. To viņš bija darī­jis jau toreiz, kad es vēl biju mazs, un, kad es reiz viņam

jautāju, kāpēc viņš mani tā sauc, viņš atbildēja — tāpēc, ka viņam Sausiņš ļoti patīkot, sevišķi tāds Sausiņš, kāds esot es. Jā, jā, Jonatanam es patiku, un tas bija savādi. Es izskatījos diezgan neglīts un biju gatavais muļķis un bailulis, ķipars ar greizām kājām un tamlīdzīgi. Es vai­cāju Jonatanam, kā gan viņam var patikt tāds neglīts muļķa ķipars, kāds esmu es, — ar greizām kājām un tamlīdzīgi, un tad viņš atbildēja:

— Ja tu nebūtu tāds mazs un bāls ķipars ar greizām kājām, tad tu arī nebūtu mans Sausiņš, kas man tā patīk.

Taču tajā vakarā, kad man bija tik baismi mirt, viņš tikai sacīja — tiklīdz es nonākšot Nangijālā, tā kļūšot vesels un spēcīgs, un pat skaists.

— Tikpat skaists kā tu? — es vaicāju.

— Vēl skaistāks, — Jonatans atbildēja.

Bet to lai viņš man nedomā iestāstīt. Jo tik skaists kā Jonatans neviens nekad nav bijis un nemūžam nebūs.

Reiz kāda no tantēm, kam māmuļa šuva, sacīja:

— Dārgā Lauvas kundze, jums ir dēls, kas izskatās kā pasaku princis.

To viņa vis nedomāja par mani, varat man ticēt!

Jonatans nudien izskatījās kā pasaku princis, patiesi! Viņa mati mirdzēja kā zelts, un viņa tumšzilās, skaistās acis spulgot spulgoja, zobi bija balti un skaisti un kājas pavisam taisnas.

Un ne jau tas vien. Viņš bija arī labsirdīgs un spē­cīgs, visu varēja un visu saprata, klasē bija labākais skolnieks, un visi bērni mūsu pagalmā lipa viņam klāt un gribēja doties viņam līdzi, lai arī uz kurieni viņš ietu, un viņš tiem izdomāja izpriecas un devās kopā ar viņiem dēkās, bet es nekad nevarēju iet viņam līdzi, jo diendienā gulšņāju uz vecā virtuves dīvāna. Bet Jonatans, pārnācis mājās, visu izstāstīja, visu, ko bija darījis, visu, ko re­dzējis, dzirdējis un lasījis. Bezgala ilgi viņš varēja sēdēt )ie manis uz dīvāna malas un stāstīt. Jonatans arī gu- ēja virtuvē gultā, kuru vakaros te ienesa no ģērbtuves.

Apgūlies viņš joprojām man stāstīja pasakas un dēkai­nus notikumus, līdz beidzot māmuļa no guļamistabas uz­sauca:

— Nē, tagad cietiet klusu! Kallem jāguļ.

Bet gulēt ir grūti, ja visu laiku jākāsē. Lāgiem Jona­tans piecēlās nakts vidū un uzvārīja man medusūdeni, lai mīkstinātu kāsu, jā, viņš bija arī labsirdīgs, Jona­tans.

Tajā vakarā, kad es tik ļoti baiļojos nomirt, viņš sē­dēja pie manis vairākas stundas un mēs tērzējām par Nangijālu, taču ļoti klusu, lai nedzirdētu māmuļa. Viņa, kā parasti, sēdēja un šuva, un istabā bija šujmašīna, tajā istabā, kur viņa gulēja, — mums bija tikai viena istaba un virtuve. Durvis bija atvērtas, un mēs varējām dzirdēt, kā māmuļa dzied — dzied parasto dziesmiņu par jūr­nieku tālu jūrā, laikam gan viņa domā par tēti. Šo dzies­miņu es vairs lāgā neatceros, atceros tikai šīs nedaudzās rindiņas:

Varbūt es miršu jūrā reiz kādā vakarā.

Tad lidos balta dūja

Uz tavu mājokli.

Pie tava loga steigsies tad mana dvēsele.

Un tavās skavās slēgsies, lai mirkli atpūstos.

Pēc manām domām, tā ir skaista, skumja dziesmiņa, bet Jonatans, to dzirdēdams, smējās un sacīja:

— Zini ko, Sausiņ, ari tu varbūt kādā vakarā atlidosi pie manis. No Nangijālas. Un sēdēsi kā balta dūja uz palodzes, jā, dari tā, esi tik labs!

Tieši tajā brīdī es iekāsējos, viņš mani piecēla un sa­turēja, kā to dara, kad kāss ir negants, un tad viņš dzie­dāja:

— Ak, mīļais Sausiņ, zinu — Tā tava dvēsele,

Kas manas skavas slegsies, Lai mirkli atpūstos.

Tikai tad es iedomājos, kā būs, kad nonākšu Nangi- jālā bez Jonatana. Cik vientuļš es jutīšos bez viņa! Kāda nozīme, ja es dzīvošu līdzi pasakām un pieredzēšu daudz dēku, bet pie manis nebūs Jonatana. Es tikai izbīšos un nezināšu, ko iesākt.