ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

Taciņas galā atradās Bruņinieku māja ar zaļo plāk­snīti pie žoga.

— «Brāļi Lauvassirdis», — es skaļi lasīju Jonata­nam. — Padomā tikai, un te es dzīvošu!

— Jā, padomā tikai, Sausiņ, — Jonatans teica. — Vai tas nav jauki?

Protams, tas bija jauki. Es sapratu, ka Jonatans tā domājis. Es savukārt nemūžam nebūtu varējis iedomāties kādu citu vietu, kur gribētu dzīvot.

Tā bija balta, veca, ne visai liela māja ar zaļiem pak­šiem un zaļām durvīm, un to apņēma zaļš mauriņš, kurā auga gailenītes un mandeļkoki, un ķeizarkroņi. Tur auga arī ceriņi un ķiršu koki, kas lieliski ziedēja, un to visu ap­ņēma akmens mūris — neliels, pelēks akmens mūris, uz kura ziedēja sārtas puķes. Pāri šim mūrim varēja pavi­sam viegli pārlēkt, un, ja atradās šaipus mūra, bija tāda sajūta, ka šis mūris aizsargā itin no visa, un tu, cilvēks, šeit varēji justies kā savās mājās, pilnīgi brīvi.

Starp citu, tur bija divas mājas, ne tikai viena, lai gan tā otra drīzāk bija līdzīga stallim vai kaut kam tam­līdzīgam. Ēkas atradās ieslīpi viena pret otru, un tieši tajā vietā, kur tās saskārās, stāvēja vecs sols, itin kā palicis vēl no akmens laikmeta. Un tomēr tas bija jauks sols un jauks stūris. Cilvēkam gandrīz modās vēlme tur apsēsties, mazliet padomāt vai patērzēt, paraudzīties uz sīkajiem putniņiem un varbūt iedzert sulu vai ko tamlī­dzīgu.

— Es te jūtos labi, — es sacīju Jonatanam. — Vai iekšā arī ir tik jauki?

— Nāc, tad redzēsi, — viņš atbildēja. Viņš jau stā­vēja pie durvīm un gribēja doties iekšā, bet tad atskanēja bubināšana, jā, tur tiešām bubināja zirgs, un Jonatans sacīja:

— Es domāju, ka vispirms apskatīsim stalli.

Viņš iegāja otrajā ēkā, un es viņam skrēju līdzi, iedo­mājieties, es atkal skrēju!

Tas tiešām bija stallis, tieši tāds, kādu es to biju iedo­mājies, un tur stāvēja divi zirgi — divi skaisti, brūni zirgi, kas, mums ieejot, pagrieza galvas un bubināja pretī.

— Tas ir Grims un tas Fjālars, — Jonatans teica.

— Uzmini, kurš ir tavējais!

— Ej nu ej, nemaz nemēģini, — es ieBildu. — Nemē­ģini man iestāstīt, ka te ir mans zirgs, es tam tik un tā neticēšu.

Bet Jonatans teica, ka Nangijālā bez zirga nevarot iztikt.

— Bez zirga tu nekur nevarēsi nokļūt, — viņš sacīja..

— Saproti, Sausiņ, te dažreiz jādodas prom ļoti tālu.

Kaut ko tik jauku es sen nebiju dzirdējis — ka Nangi­jālā nepieciešams zirgs, jā gan, jo zirgus es ļoti mīlu. Padomājiet tikai, cik maigs ir viņu purns, man liekas — maigāks par to nekas nevar būt!

Tie bija neparasti skaisti zirgi — tie divi tur stallī.. Fjālaram bija pierē balta zvaigznīte, citādi abi zirgi bija gluži līdzīgi.

— Varbūt Grims ir mans zirgs, — es teicu, ja nu Jo­natans gribēja, lai es minu.

Šoreiz tu nošāvi greizi, tavs zirgs ir Fjālars, — Jonatans sacīja.

Es ļāvu Fjālaram sevi apostīt un paplikšķināju viņam pa muguru, es itin nemaz nebaidījos, lai gan līdz šim ne­kad nebiju zirgam pieskāries. Es tūlīt viņu iemīļoju, un man liekas — viņš mani arī, vismaz tā man likās.

— Mums ir arī trusīši. Sprostā aiz staļļa, bet tos tu varēsi apskatīt vēlāk, — Jonatans sacīja.

Redz, ko viņš iedomājies!

— Man vajag tos tūlīt redzēt, — es sacīju. — Es vienmēr esmu vēlējies trusīšus, bet mājās pilsētā tos ne­varēja turēt.

Es veikli apmetos gar stalli, un tur sprostā tiešām tu­pēja trīs mazi, jauki trusīši un grauza purenes lapas.

— Savādi gan, — es vēlāk sacīju Jonatanam, — te Nangijālā laikam dabū visu, ko tikai vēlas.

— Tieši to jau es tev teicu, — Jonatans atbildēja. Un to viņš nudien bija sacījis toreiz, kad sēdēja pie manis mājās, virtuvē. Tagad es redzēju, ka tas viss atbilst īste­nībai, un par to priecājos.

Ir kaut kas tāds, ko nekad neaizmirst. Nekad, itin ne­kad es neaizmirsīšu pirmo vakaru Bruņinieku mājas vir­tuvē; cik tas bija jauki, un cik labi bija gulēt un tērzēt ar Jonatanu gluži tāpat kā agrāk! Tagad mēs atkal dzīvo­jām virtuvē, kā to allaž bijām darījuši. Lai gan šī virtuve nebija līdzīga mūsu pilsētas virtuvei, tas nu bija skaidrs. Bruņinieku mājas virtuve, pēc manām domām, bija ve­cum veca, ar resnajiem griestu baļķiem un lielo vaļējo pavardu. Tādu pavardu, kas gandrīz aizņēma visu sienu, un, ja tur gribēja gatavot ēdienu, tas bija jādara tieši virs uguns — tā, kā to darīja vecos laikos. Virtuves vidū stāvēja tik varens galds, kādu es nekad līdz šim nebiju redzējis, gar tā sāniem bija gari koka soli, un man nu­dien likās — tur varēja pavisam brīvi sēdēt un ēst div­desmit cilvēki.

— Dzīvosim virtuvē pēc veca paraduma, — Jonatans sacīja, — kad atnāks māmuļa, viņa varēs dzīvot istabā.

Visā Bruņinieku mājā bija tikai viena istaba un vir­tuve, pie lielākas platības mēs nebijām pieraduši, un vairāk mums nemaz nevajadzēja. Telpas bija vismaz div­reiz tik plašas kā mūsu mājās.

Mūsu mājas, jā! Es pastāstīju Jonatanam par zīmīti, kuru biju uzlicis uz virtuves galda māmuļai.

— Es rakstīju, ka mēs redzēsimies Nangijālā. Tikai kas zina, kad viņa te atnāks.

— Tas tiešām var ieilgt, — Jonatans sacīja. — Taču viņa dabūs labu istabu, kurā būs telpas desmit šujmašī­nām, ja viņa tā gribēs.

Uzminiet, kas man patīk! Man patīk gulēt uz mūž­vecā saliekamā sola tādā pašā mūžvecā istabā un tērzēt ar Jonatanu, kamēr uz sienām šaudās uguns atblāzma, un, ja es paskatos pa logu, tad ieraugu ķiršu zaru, kas šūpojas vakara vējā. Uguns pavardā aizvien vairāk sa­plok, līdz paliek tikai kvēlojošas ogles un virtuves kaktos satumst, un es kļūstu miegaināks un miegaināks un guļu, un nekāsēju, un Jonatans man stāsta. Stāsta un stāsta, un beidzot es viņa balsi sadzirdu tikai kā čukstus, tad es iemiegu. Tieši tas viss man ļoti patīk, un tā bija pir­majā vakarā Bruņinieku mājā, tāpēc es to nemūžam ne­aizmirsīšu.

Un tad nākamajā rītā. Tad mēs jājām. Jā gan, es pratu jāt, lai gan tā bija pirmā reize, kad sēdēju zirga mugurā, — es nudien nesaprotu, kā tas notiek, ka Nangi­jālā var itin visu. Es tā auļoju, itin kā nekad nekā cita nebūtu darījis.

Bet noskatieties Jonatanā, kad viņš jāj! Sievietei, kas bija teikusi, ka mans brālis izskatoties pēc pasaku prinča, būtu vajadzējis redzēt, kā viņš auļo uz sava zirga Ķiršu ielejā, tad gan viņa būtu redzējusi pasaku princi, ko ne­kad nespētu aizmirst! Ai, kad viņš tā traucās pilnos au­los un ar vienu lēcienu metās upei pāri, jā, tad nudien varēja domāt, ka viņš ir pasaku princis. Viņš ari gandrīz tā bija ģērbies — jebšu varbūt drīzāk kā bruņinieks. Bru­ņinieku mājas skapis bija pārpilns ar drēbēm; lai no ku­rienes tās būtu nākušas, tās nemaz neizskatījās pēc mūs­dienu drēbēm, bet gan tieši kā bruņinieku tērpi. Mēs bi­jām izmeklējuši arī man drēbes, savas vecās, neglītās skrandas es biju aizmetis un nemūžam tās vairs negri­bēju redzēt. Jonatans teica, ka mums jāģērbjoties piemē­roti laikmetam, kurā dzīvojam, citādi Ķiršu ielejas cil­vēki domāšot, ka mēs izskatāmies jocīgi. Ugunskuru un pasaku laikmets — vai Jonatans tā nebija teicis? Kad mēs jājām tur apkārt, tērpušies skaistajos bruņinieku tērpos, es vaicāju Jonatanam:

— Laikam gan tas ir briesmīgi sens laiks, kurā mēs dzīvojam Nangijālā?

— Savā ziņā tā varētu sacīt, — Jonatans atbildēja. — Protams, mums tas ir sens laiks. Bet reizē varētu teikt, ka tas ir jauns laiks.