ASTRĪDA LINDGRĒNA: BRĀĻI LAUVASSIRDIS

Varēja redzēt, cik viņa ir ļoti noskumusi, tomēr viņa pievērsās man un teica:

— Nāc, Kārli, tev jāaplūko, kā te viss izskatās.

Viņa dzīvoja Tulpju sētā viena ar savām dūjām, ar

bitēm un kazām, un dārzs bija tik pārpilns ar puķēm, ka tikko varēja tikt uz priekšu.

Kamēr Sofija staigāja ar mani apkārt, Jonatans uz- raka un iekārtoja dobes, kā tas jādara dārzā pavasarī.

Es visu aplūkoju — Sofijas daudzos bišu stropus un tulpes, un narcises, un viņas ziņkārās kazas, tomēr man visu laiku bija jādomā par Violantu, lai nu kas tā bija,, kura kalnos nošauta.

Mēs atgriezāmies pie Jonatana, viņš bija nometies ceļos un iekārtoja dobes, viņa nagi bija melni.

— Paklau, mans mazais dārzniek, man liekas — tev drīz vajadzēs uzsākt ko citu.

— Saprotu, — Jonatans teica.

Nabaga Sofija, viņa, protams, bija vairāk satraukta,, nekā to gribēja parādīt. Viņa stāvēja, lūkodamās uz kalniem, un izskatījās tik noraizējusies, ka arī es kļuvu nemierīgs. Pēc kā viņa tā lūkojas? Ko viņa gaida?

To es drīz vien dabūju zināt. Jo Sofija uzreiz ieru­nājās:

— Tur viņa nāk! Paldies dievam, tur nāk Paloma.

Tur laidās viena no viņas dūjām. Sākumā tā tur

augšā kalnos izskatījās tikai kā jnazs, tumšs punktiņš,, bet drīz tā bija klāt un nosēdās uz Sofijas pleca.

— Nāc, Jonatan! — Sofija strauji izsaucās.

— Jā, bet Sausiņš — es domāju, Kārlis. Viņam ta­gad jādabū zināt visu, — Jonatans sacīja.

— Protams! Nāciet abi ātrāk! — Sofija sacīja.

Bet dūja, kas bija nolaidusies uz Sofijas pleca, iešā­vās iekšā pirmā. Sofija ieveda mūs mazā skabūzītī bla­kām virtuvei, aiztaisīja durvis un aizvēra logu aizvir-

tņus. Viņa laikam gribēja būt droša, ka neviens nedzir­dēs un neredzēs, ko mēs darām.

— Paloma, mana dūjiņ, — Sofija teica. — Vai šo­reiz tu esi atnesusi labākas vēstis nekā iepriekš?

Viņa pabāza roku zem dūjas spārna un izvilka mazu kārbiņu. No tās viņa izņēma tādu pašu saritinātu papīru, kādu Jonatans bija izņēmis no groza un paslēpis mūsu skapī.

— Lasi žigli! Žigli, žigli! — Jonatans sacīja.

Sofija lasīja un tad paklusu iekliedzās.

— Viņi sagūstījuši arī Orvaru, — viņa sacīja. — Ta­gad nav neviena, kas spētu ko paveikt.

Viņa pasniedza papīrīti Jonatanam, un, kad viņš to bija izlasījis, viņa acis vēl vairāk satumsa.

— Nodevējs Ķiršu ielejā! Kā tu domā, kurš ir tas nelietis? — viņš vaicāja.

— Vēl es to nezinu. Vēl ne. Bet lai viņš piesargās, kad es to uzzināšu, — Sofija atteica.

Es tur sēdēju un klausījos, nenieka nesaprazdams.

Sofija nopūtās un tad sacīja:

— Pastāsti Kārlim, es pa to laiku paraudzīšu jums brokastis.

Tad viņa izgāja virtuvē.

Jonatans apsēdās uz grīdas ar muguru pret sienu. Tur viņš klusi sēdēja, raudzīdamies uz saviem ar zemi notrieptajiem pirkstiem, beidzot viņš teica:

— Jā, tagad tu dzirdēsi. Tagad, kad Sofija man at­ļāvusi tev to pateikt.

Viņš daudz ko bija stāstījis par Nangijālu pirms ma­nas ierašanās tur un arī pēc tam, bet nekas nebija līdzīgs tam, ko tagad dabūju zināt Sofijas skabūzītī.

— Atceries, ko es tev teicu, — viņš iesāka. — Ka dzīve te, Ķiršu ielejā, ir viegla un vienkārša. Tā tas ir bijis, un tā tam vajadzētu būt, bet tagad tā vairs nav. Ja tai otrā ielejā ir tik grūti un smagi, tad arī Ķiršu ielejā dzīve kļūst smaga, saproti?

— Vai tad ir vēl citas ielejas? — es vaicāju, un tad Jonatans man pastāstīja par divām zaļām Nangijālas ielejām, kas ir tik skaistas starp Nangijālas kalniem. Ķiršu ieleja un Erkšķrožu ieleja — divas dziļas, kalnu apņemtas ielejas, tik augstu, mežonīgu kalnu, ka grūti ir nokļūt no vienas ielejas otrā, ja nezina mazās, bīsta­mās līčloču taciņas, Jonatans sacīja. Taču ieleju iemīt­nieki šīs taciņas pazina un viegli varēja satikties.

— Jebšu, taisnību sakot, tas bija agrāk, — Jona­tans stāstīja. — Tagad no Erkšķrožu ielejas neviens ne­tiek ārā un neviens arī nevar tur iekļūt. Neviens cits kā Sofijas dūjas.

— Kāpēc tā? — es vaicāju.

— Tāpēc, ka Erkšķrožu ieleja vairs nav brīva zeme. Tāpēc, ka tā atrodas ienaidnieka rokās, — Jonatans sa­cīja.

Viņš palūkojas uz mani, itin ka noraizejies, ka mani izbiedēs.

— Un neviens nezina, kas notiks ar Ķiršu ieleju, — viņš piebilda.

Nu es izbijos. Es biju staigājis te apkārt tik mierīgs un domājis, ka Nangijālā nav nekā bīstama, bet nu es tiešām izbijos.

— Kas tas ir par ienaidnieku? — es vaicāju.

— Viņu sauc par Tengīlu, — Jonatans atbildēja, un šis vārds skanēja nejauki un baigi.

— Kur atrodas Tengīls? — es vaicāju.

Tad Jonatans man pastāstīja par Karmanjaku, zemi, kas atrodas mūžsenos kalnos aiz mūžsenas upes un kur valda Tengīls, nežēlīgs kā čūska.

Mani pārņēma vēl lielākas baismas, bet es negribēju to izrādīt.

— Kāpēc viņš nevar palikt savos mūžsenos kalnos? Kāpēc viņam jānāk un jāizposta Nangijāla? — es vai­cāju.

— Jā, redzi, — Jonatans sacīja. — Tas, kurš varēs atbildēt uz šo jautājumu, varēs atbildēt uz daudz ko. Nezinu, kāpēc viņam jāizposta itin viss. Bet tā tas ir. Viņš nenovīd, ka cilvēki ielejās dzīvo pēc sava prāta. Viņam ir vajadzīgi vergi.

To teicis, viņš apklusa un, raudzīdamies uz savām rokām, kaut ko murmināja, es to sadzirdēju.

— Ak, šis nezvērs, un viņam pieder arī Katla!

Katla! Sis vārds man likās pretīgāks, kādu jebkad

esmu dzirdējis, un es viņam vaicāju:

— Kas ir Katla?

Bet Jonatans pašūpoja galvu.

— Nē, Sausiņ, es zinu, ka tu jau tagad esi izbijies. Par Katlu es negribu runāt, jo tad tu nevarēsi nakti gu­lēt.

Bet viņš man pastāstīja, kas ir tik neparasts pie So­fijas.

— Viņa vada musu slepeno ciņu pret Tengilu, —I Jonatans sacīja. — Mēs cīnāmies pret viņu, vai saproti, lai palīdzētu Erkšķrožu ielejai. Kaut gan mums tas jā­dara slepeni.

— Bet Sofija, kāpēc tieši viņa? — es vaicāju.

— Tāpēc, ka viņa ir stipra un spēj vadīt, — Jona­tans teica. — Un tāpēc, ka viņa itin nemaz nav bailīga.

— Bailīga, tu arī neesi bailīgs, Jonatan, — es teicu.

Tad viņš mazliet padomāja un pēc tam sacīja:

— Nē, es arī neesmu bailīgs.

Ak, cik ļoti es vēlējos, kaut es būtu tikpat drosmīgs kā Sofija un Jonatans! Bet es te sēdēju tik izbijies, ka pat nespēju domāt.

— Vai par Sofiju un viņas dūjām, kas ar slepenām vēstīm lido pāri kalniem, vai par to zina visi? — es vai­cāju.

— Tikai tie, uz kuriem mēs droši varam paļauties, — Jonatans sacīja. — Taču viņu vidū ir viens nodevējs, un ar to pietiek!

Tagad Jonatana acis atkal satumsa un viņš drūmi sacīja:

— Violantu nošāva vakar vakarā, kad tā nesa sle­

penu vēsti no Sofijas. Un, ja šī vēsts nonāks Tengīla ro­kās, tad nāve draudēs daudziem Erkšķrožu ielejā.

Man likās drausmīgi, ja kāds var nošaut dūju, kas lido tik balta un nevainīga, kaut arī tā nes slepenu vēsti.

Piepeši es atcerējos, kas mums atrodas tur mājās skapī. Es vaicāju Jonatanam, kādēļ virtuves skapī mums jātur slepenas vēstis un vai tas nav bīstami.

— Jā, tas ir bīstami, — Jonatans atbildēja. — Bet vēl bīstamāk ir turēt tādas Sofijai. Tur Tengīla vīri mek­lētu vispirms, ja viņi ierastos Ķiršu ielejā, nevis pie viņas dārznieka.

Labi, sacīja Jonatans, ka neviens, izņemot Sofiju, ne­zinot, kas viņš esot īstenībā. Ka viņš esot ne tikai viņas dārznieks, bet arī tuvākais cilvēks cīņā pret Tengīlu.