ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

Un es sāku aši gatavoties. Es savācu to, kas jāņem līdzi. Segu, kurā ietīties, kad gulēšu. Šķiltavas, ar kurām

uzšķilt uguni. Ar auzām pilnu tarbu Fjālaram. Un sev ēdiena sainīti. Jā, man nebija nekas cits kā maize, bet tā bija laba maize, vislabākā maize, garda kā kūkas. Sofija bija atnesusi man veselu klaipu, un es iebāzu to ceļa­somā. Ar to man pietiks ilgam laikam, es domāju, un, kad maize beigsies, es ēdīšu zāli tāpat kā trusīši.

Nākamajā dienā Sofija atnesīs man zupu, to viņa bija solījusi, bet es tad būšu jau tālu. Nabaga Sofija, zupu viņa varēs strēbt pati! Bet es nevarēju pieļaut, lai viņa staigātu apkārt, prātodama, kur es esmu palicis. Tas viņai jāzina, taču tad būs par vēlu. Par vēlu, lai mani aizkavētu.

Es paņēmu no pavarda ogli un lieliem, melniem bur­tiem uzrakstīju uz virtuves sienas:

— Kāds mani sauca sapnī, un es viņu meklēju kal­nos tālos.

Es rakstīju nesaprotami, jo domāju — ja uz Bruņi­nieku māju atnāk kāds, lai okšķerētu, tad viņš nesapra­tīs, ko šis uzraksts nozīmē. Viņš varbūt iedomāsies, ka esmu mēģinājis savirknēt nez kādu vārsmu vai tamlī­dzīgi. Bet Sofija tūdaļ sapratīs, ko esmu domājis: esmu projām un meklēju Jonatanu!

Jutos līksms un šoreiz īsteni drosmīgs un spēcīgs. Es pats sev dziedāju:

— Kāds mani sauca sapnī, un es viņu meklēju kal­nos tālos!

Ak, cik jauki tas skanēja! Visu to es, protams, pa­stāstīšu Jonatanam, kad viņu satikšu. Tā es nodomāju.

Ja es viņu sastapšu, es vēlāk iedomājos. Bet ja ne.. .

Un drosme mani uzreiz pameta. Kļuvu atkal niecīgs puteklis. Sīks, bailīgs puteklis, kāds allaž esmu bijis. Un tad, kā parasti, es ilgojos pēc Fjālara. Man tūdaļ jādodas pie tā. Vienīgi tas man mazliet līdzēja, kad biju noraizējies un izbijies. Cik reižu biju stāvējis tā steliņģī, kad jutos vientuļš! Cik reižu mani bija pārņēmis miers, kad raudzījos zirga gudrajās acīs, sajutu viņa siltumu un maigo purnu. Kad Jonatans bija projām, bez Fjālara es nebūtu varējis dzīvot.

Es aiztraucos uz stalli.

Fjālars steliņģī nebija viens. Tur stāvēja Huberts. Jā, tur stāvēja Huberts, glaudīja manu zirgu un, mani ieraudzījis, smīnēja.

Sirds man dauzījās.

«Viņš ir nodevējs,» es nodomāju. Man likās — es sen jau to esmu nojautis, bet tagad par to biju drošs. Huberts bija nodevējs, kādēļ gan citādi viņš būtu nācis uz Bruņi­nieku māju okšķerēt?

«Tas vīrs zina aplam daudz,» Sofija bija teikusi, un šis vīrs bija Huberts. Tagad es to sapratu.

Cik daudz viņš zināja? Vai viņš zināja visu? Vai viņš zināja arī to, ko mēs bijām noslēpuši auzu kastē? Es mē­ģināju neizrādīt, cik ļoti esmu nobijies.

— Ko tu šeit dari? — es vaicāju, cik vien mundri spēju. — Ko tu gribi no Fjālara?

— Neko, — Huberts atbildēja. — Es gāju pie tevis, bet tad izdzirdu tava zirga bubināšanu, un es mīlu zir­gus. Viņš ir jauks, tavs Fjālars!

«Mani tu nepiekrāpsi,» es nodomāju un vaicāju:

— Ko tev no manis vajag?

— Iedot tev šito, — Huberts sacīja un pasniedza man baltā drānā ietītu sainīti. — Tu izskatījies bēdīgs un iz­salcis vakar vakarā, un tad man ienāca prātā, ka tev var­būt ir grūtības ar ēdamo te Bruņinieku mājā, kamēr Jo­natans ir medībās.

Tagad es nezināju, ko sacīt vai darīt. Es nomurmi­nāju — paldies. Bet es taču nevarēju ņemt ēdamo no no­devēja? Vai arī varbūt varēju?

Es attaisīju maķenīt drānu un ieraudzīju lielu aitas gaļas gabalu, labi nožāvētu, to laikam sauca par jēra cisku.

Tā smaržoja lieliski. Man gribējās tūdaļ tajā iecirst zobus. Man laikam būtu vajadzējis teikt Hubertam, lai viņš ar savu jēra cisku iet, kur acis rāda.

Tomēr es to neizdarīju. Ar nodevēju vajadzēja rīko­ties Sofijai. Jā, man vajadzēja izlikties, it kā es nenieka nezinātu un nesaprastu. Kaut gan es ļoti būtu gribējis dabūt jēra cisku. Nekas cits tik labi nederētu ēšanai kā tieši tā.

Huberts joprojām stāvēja pie Fjālara.

— Tu nudien esi jauks zirgs, — viņš teica. — Gan­drīz tikpat jauks kā mans Laucis.

— Laucis ir balts, — es sacīju. — Vai tev patīk balti zirgi?

— Jā, man ļoti patīk balti zirgi, — Huberts atbildēja.

«Tad tu saņemtu veselus piecpadsmit,» es nodomāju,

bet skaļi to neteicu. Toties Huberts pateica kaut ko bais­mīgu: '

— Vai mēs Fjālaram neiedosim mazliet auzu? Viņam taču arīdzan vajadzīgs kas labs.

Es viņu nevarēju aizkavēt. Viņš devās tieši zirglietu skabūzī, un es brāžos viņam pakaļ. Es gribēju kliegt: «Nedari to!» — bet nevarēju izteikt ne vārda.

Huberts attaisīja auzu kastes vāku un paņēma liek- šķeri, kas atradās virspusē. Es piemiedzu acis. Jo negri­bēju redzēt, kā viņš izvilks šņaucamās tabakas kārbu. Bet tad es izdzirdu, ka viņš izgrūž lāstu, es atvēru acis un ieraudzīju nelielu žurku, kas nolēca no kastes. Hu­berts mēģināja tai iespert, bet tā metās pāri stallim un pazuda kādā slepenā alā.

— Viņa man iekoda īkšķī, tā negantele, — Huberts teica. Viņš stāvēja tur un pētīja īkšķi. Tad es izmantoju gadījumu, aši, aši iegrābu liekšķerē auzas un pēc tam Huberta deguna priekšā aizcirtu kastes vāku.

— Tagad gan Fjālars priecāsies, — es sacīju. — Viņš nav radis dabūt auzas šajā laikā, 1

«Bet tu gan neesi visai priecīgs,» es nodomāju, kad Huberts, strupi atsveicinājies, izklunkuroja pa staļļa dur­vīm ārā.

Šoreiz viņa rokās nenonāca nekāda slepena vests. Bet nu vajadzēja atrast jaunu slēptuvi. Es ilgi prātoju un beidzot ieraku kārbu kartupeļu pagrabā. Tieši pie dur­vīm pa kreisi.

Tad es uz virtuves sienas uzrakstīju Sofijai jaunu mīklu.

«Sarkanā bārda grib dabūt baltus zirgus un zina pā­rāk daudz. Piesargies!»

Vairāk nekā es nevarēju izdarīt Sofijas labā.

Nākamajā rītā, saulei lecot, iekams Ķiršu ielejā kāds bija pamodies, es pametu Bruņinieku māju un aizjāju kalnu virzienā.

Es stāstīju Fjālaram, kā es jūtos tagad, dodoties ceļā uz tālajiem kalniem.

— Vai tu vari saprast, kāds tas man ir piedzīvojums? Atceries, ka es gandrīz visu laiku esmu nogulējis uz vir­tuves dīvāna! Nedomā, ka es kaut mirkli esmu aizmirsis Jonatanu. Citādi es būtu gavilējis tā, ka kalni līgotos, jo te ir tik brīnum jauki.

Jā, te bija brīnum jauki, Jonatans zināja, ka man te patīk. Kādi kalni, iedomājies, ka pasaulē ir augsti kalni! Te ir daudz nelielu, dzidru ezeru un šalcošu strautu, un ūdenskritumu, un ziedošu pļavu, pilnu ar pavasara pu­ķēm! Un te sēžu es, Sausiņš, sava zirga mugurā un visu to redzu! Es nezināju, ka pasaule var būt tik skaista, tā­pēc es biju gluži kā apreibis — sākumā gan.

Bet pamazām viss kļuva citādi. Es atradu nelielu ta­ciņu. Tā, bez šaubām, bija tā pati, par kuru man bija stās­tījis Jonatans. Pa līkumainu, līčloču taciņu kalnos var nokļūt Erkšķrožu ielejā, viņš man sacīja. Un līkumi un līčloči te nudien bija. Drīz vien es nogriezos no ziedošas pļavas, par to nebija jāšaubās. Kalni kļuva mežonīgāki un baismīgāki un taciņa aizvien bīstamāka. Lāgiem tā vi­jās augšup, lāgiem slīdēja lejup, dažkārt aizvijās gar va­reniem klinšu bluķiem, bet lejā vīdēja baigas aizas, un tad es nodomāju, ka tas labi nebeigsies. Bet Fjālars bija radis rikšot pa bīstamām kalnu taciņām, jā, viņš bija lie­lisks, šis Fjālars.

Pret novakari mēs bijām noguruši — es un mans zirgs. Tad es ierīkoju nakts nometni. Uz zaļas laucītes, kur Fjālars varēja plūkt zāli, un tuvu pie strautiņa, kur mēs abi varējām padzerties.