ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

Pēc tam es iekūru ugunskuru. Visu mūžu es biju ilgo­jies sēdēt pie nometnes ugunskura. Jo Jonatans man bija stāstījis, cik tas ir jauki. Un nu beidzot!

— Sausiņ, beidzot tu jutīsi, kā tas ir, — es sev skaļi teicu.

Es savācu sausus zarus un žagarus lielā kaudzē un iekūru ugunskuru; tas dega sprakstēdams, un dzirksteles šāvās gaisā, bet es sēdēju pie sava ugunskura un domāju, ka jūtos tieši tā, kā bija stāstījis Jonatans. Tieši tik labi jutos es, sēdēdams tā un raudzīdamies ugunskurā, grauz­dams jēra cisku un piekozdams maizi. Jēra ciska garšoja labi, un es tikai vēlējos, kaut būtu to dabūjis no kāda cita, nevis no Huberta.

Es biju priecīgs un vientulībā klusi dziedāju:

— Mana maize un mans ugunskurs, un mans zirgs! Mana maize un mans ugunskurs, un mans zirgs! — Neko citu es nevarēju izdomāt.

Es sēdēju ilgi un domāju par visiem ugunskuriem, kas bija deguši visas pasaules mežonīgajos nostūros kopš pasaules pirmsākuma un sensenis izdzisuši. Taču mans ugunskurs dega te un tagad!

Mani apņēma krēsla. Kalni satumsa, ak, cik ātri iestājās tumsa! Man nepatika, ka mugura pavērsta pret šo tumšumu. Bija tāda sajūta, ka man kāds uzbruks no mugurpuses. Starp citu, bija laiks doties pie miera, es kārtīgi sabikstīju ugunskuru, novēlēju «arlabunakti» Fjā- laram un ieritinājos segā pie ugunskura, cik tuvu vien varēju. Es vēlējos, kaut varētu tūlīt aizmigt un neizbīties.

Bet kas tev deva! Es tomēr kārtīgi izbijos. Nezinu ne­vienu citu, kas tik ātri varētu izbīties. Galvā man spie­

toja dažādas domas — droši vien kāds uzglūn man tumsā, droši vien kalni ir pilni ar Tengīla spiegiem un kareiv­jiem, un droši vien Jonatans sen jau miris, — un es ne­varēju aizmigt.

Un tad uzreiz aiz kādas klints kores parādījās mēness, jā, tas gan nebija parasts mēness, tā man likās, taču iz­skatījās kā parasts, arī tādu mēnesnīcu es nekad nebiju redzējis. Bet es jau nekad nebiju redzējis mēnesi virs augstiem kalniem.

Viss likās tik dīvains. Šķita, ka es atrodos savādā dīvainu sudraba un melnu ēnu pasaulē. Skaisti tas bija, bet mazliet skumīgi, dīvaini skaisti. Bet arī baismīgi. Protams, mēness mirdzumā viss bija gaišs, bet ēnās va­rēja slēpties daudz kas bīstams.

Es uzvilku pār acīm segu, jo negribēju nekā vairs re­dzēt. Toties es dzirdēju, jā, es kaut ko dzirdēju! Gaudo­šanu tālu kalnos. Tad tā skanēja jau tuvāk. Fjālars zviedza, viņš bija izbijies. Es sapratu, kas tas ir. Tur gau­doja vilki.

Tāds, kas ir tik bailīgs kā es, aiz šausmām būtu va­rējis vai nomirt, bet, pamanījis Fjālara izbīli, es centos sapurināties.

— Fjālar, vilki baidās no uguns, vai tu to nezini? — es sacīju. Bet es pats tam lāgā neticēju, un vilki manus vārdus nekad nebija dzirdējuši. Nu es viņus redzēju, viņi man tuvojās, baigi, pelēki rēgi; viņi parādījās mēness gaismā un gaudoja aiz izsalkuma.

Tad arī es sāku gaudot. Kliedzu pret debesīm. Nekad es nebiju tā kliedzis, un tas vilkus laikam mazliet izbie­dēja.

Taču ne uz ilgu laiku. Drīz vien viņi atkal parādījās. Viņu gaudošana vērta Fjālaru gluži traku. Un mani arī. Es zināju, ka tagad mēs abi mirsim, es un Fjālars. Man jau pie tā vajadzēja būt pieradušam, jo reiz es jau biju miris. Bet toreiz es to gribēju, toreiz es pēc nāves ilgojos, bet tagad es negribēju. Tagad es gribēju dzīvot kopā ar Jonatanu; ak, Jonatan, kaut jel tu varētu atnākt un mani izglābt!

Tagad viņi jau bija tik tuvu, šie vilki. Viens no viņiem bija lielāks un niknāks par citiem. Tas laikam bija bar­vedis. Viņš riņķoja ap mani un gaudoja, gaudoja tā, ka asinis man dzīslās sastinga. Es metu viņam ar degošu zaru un skaļi kliedzu, bet tas vilku tikai sakaitināja. Es redzēju viņa rīkli un briesmīgos zobus, kas tiecās pret manu kaklu. Tagad, Jonatan, palīdzi, vilks grasās lēkt.

Bet tad! Ak tu pasaulīt, kas tad notika? Tieši lēcienā viņš iekaucās un nokrita pie manām kājām. Beigts! Sa­stindzis kā akmens. Un viņa galvā vīdēja bulta.

No kurienes bija nākusi bulta? Kas bija izglābis man dzīvību? Kāds izlīda no ēnas aiz klints. Neviens cits kā Huberts! Tur viņš stāvēja, izskatīdamies, kā parasti, mazliet vīzdegunīgs, tomēr es gribēju mesties pie viņa un viņu apskaut, tik līksms es jutos, viņu ieraudzījis. Sā­kumā. Bet tikai pašā sākumā.

— Esmu ieradies tieši īstajā laikā, — viņš teica.

— Jā, to tu tiešām esi izdarījis, — es atbildēju.

— Kāpēc tu neesi mājās, Bruņinieku sētā? — viņš vaicāja. — Ko tu dari te pusnaktī?

«Bet tu pats?» es nodomāju, jo tagad atcerējos, kas viņš tāds ir. Kāda nejauka nodevība notiks šai naktī te kalnos? Ai, kāpēc tas bija nodevējs, kas mani izglābis, kādēļ man bija jābūt pateicīgam tieši Hubertam ne tikai par jēra cisku, bet arī par manu dārgo dzīvību?

— Un ko tu pats te dari pusnaktī? — es īgni atcirtu.

— Šauju vilkus, kā tu redzēji, — Huberts atbildēja. — Starp citu, es redzēju, ka tu šorīt izjāji, un tad man ienāca prātā pielūkot, lai ar tevi nenotiek kas ļauns. Tā­dēļ es tev sekoju.

«Jā, melo vien,» es nodomāju. «Agri vai vēlu tev būs darīšana ar Sofiju, un tad dievs lai tev ir žēlīgs.»

— Kur ir Jonatans? — Huberts vaicāja. — Viņš, kas devies vilku medībās. Viņam gan vajadzētu būt te un dažus vilkus nošaut.

Es pametu apkārt skatienu. Itin visi vilki bija pazu­duši. Viņi, protams, izbijās, kad barvedis nokrita zemē beigts. Varbūt viņi arī mazliet bēdājās, jo es sadzirdēju paklusas gaudas tālu kalnos.

— Nu, kur ir Jonatans? — Huberts neatlaidās, un tad arī man vajadzēja melot.

— Viņš drīz ieradīsies, — es sacīju. — Viņš tur vajā vilku baru. — Un es norādīju augšup uz kalniem.

Huberts smīnēja. Viņš man neticēja, to varēja manīt.

— Vai tu gadījumā nesekosi man līdzi uz Ķiršu ieleju? — viņš jautāja.

— Nē, man jāgaida Jonatans, — es atteicu. — Viņš kuru katru bridi ieradīsies.

— Ak šitā, — Huberts noteica. — Ak šitā, — viņš atkārtoja un tā savādi uz mani palūkojās. Un tad — tad viņš izvilka nazi, kas bija aizbāzts aiz jostas. Es klusu iekliedzos; ko viņš nodomājis darīt? Kad viņš tā stāvēja ar nazi rokā mēnesnīcā, viņš pārbiedēja mani vairāk nekā visi kalnu vilki.

Viņš grib mani nogalināt, man iešāvās galvā. Viņš nojauš, ka es uzskatu viņu par nodevēju, tāpēc viņš man sekojis un tagad grib mani nonāvēt.

Es sāku drebēt pie visām miesām.

— Nedari to! — es kliedzu. — Nedari to!

— Ko lai es nedaru? — Huberts vaicāja.

— Nenogalini mani! — es kliedzu.

Tad Huberts aiz dusmām nobālēja. Viņš pienāca man klāt tik tuvu, ka es gandrīz atkritu atmuguriski, tik ļoti es izbijos.

— Ak tu stulbeni! — viņš teica. — Ja es būtu gri­bējis redzēt tevi beigtu, es taču būtu ļāvis to izdarīt vil­kiem.

Viņš turēja man nazi pie deguna, un nazis bija ass, to es redzēju.

— Es ar to velku vilkiem ādu, — viņš sacīja, — ne­vis nogalinu muļķa puišeļus.

No mugurpuses es saņēmu spērienu un paklupu. Tad viņš sāka dīrāt vilku un, to darīdams, visu laiku lā­dējās.

Es traucos uzkāpt Fjālaram mugurā. Jo gribēju tikt projām no šejienes, ai, kā es gribēju tikt projām!

— Uz kurieni tu dosies? — Huberts sauca.

— Man liekas — es jāšu prom, lai sastaptu Jona­tanu, — es sacīju, taču pats dzirdēju, cik bailīgi un nožē­lojami tas skanēja.

— Jā, dari gan to, aitasgalva, — Huberts atsaucās. — Meklē sev galu, es tevi vairs neaizkavēšu.