ASTRĪDA LINDGRĒNA - BRĀĻI LAUVASSIRDIS

— Varat uz mani paļauties, — Jusis atbildēja.

— Bet nenodariet puisēnam nekā ļauna. Es par viņu mazliet tā kā baidos!

«Paldies, to jau es pamanīju,» es nodomāju.

— Un neaizmirsti paroli, kad nāksi uz Ērkšķrožu ieleju ar ziņām, — Kāders sacīja. — Lai tu dzīvs tiktu iekšā!

— Visu varu Tengīlam, mūsu atbrīvotājam, — Jusis sacīja, — nē, to es atcerēšos dienu un nakti. Un Tengīls, viņš taču arī neaizmirsīs man doto solījumu, ko?

Viņš jau sēdēja zirga mugurā, lai dotos ceļā.

— Jusis — Ķiršu ielejas valdnieks, — viņš sacīja..

— To Tengīls man apsolīja un to taču neaizmirsīs?

— Tengīls neko neaizmirst, — Kāders atbildēja.

Un tā Jusis aizjāja. Viņš pagaisa uz tā paša ceļa, pa kuru bija atjājis, un Veders un Kāders sēdēja, sēdēja un pavadīja viņu ar skatienu.

— Viņš noderēs Katlai, kad būsim tikuši galā ar Ķiršu ieleju, — Veders ierunājās.

Viņš to pateica tādā balsī, ka bija noprotams, ko no­zīmē nokļūt Katlas alā. Par Katlu es nekā daudz nezi­nāju, tomēr nodrebēju, un man gandrīz vai bija žēl Juša, lai gan viņš bija tāds nelietis.

Ugunskurs bija izdedzis. Es cerēju, ka Veders un Kā­ders arī dosies ceļā. Es tik ļoti ilgojos, lai viņi pazūd, ka krūtīs man sāka sāpēt. Gluži kā slazdā iekļuvusi žurka, es ilgojos tikt projām. Ja vien es varētu izvest viņu zirgus no alas, iekams kāds nāk pēc tiem, tad varbūt marr laimētos izsprukt, es domāju, un neviens nedabūtu zināt, cik viegli viņi būtu varējuši sagūstīt Jonatana Lauvas- sirds mazo brāli.

Bet tad es dzirdēju Kāderu sakām:

— Ieiesim alā un brītiņu pagulēsim.

«Ak vai, nu man ir beigas!» es nodomāju. «Un man- ir arī vienalga, vairāk es nespēju. Lai viņi mani sagūsta, lai man pienāk gals!»

Bet tad ierunājās Veders:

— Kāpēc lai mēs gulētu? Drīz atausīs rīts. Man jau pietiek ar šiem kalniem. Es gribu atpakaļ uz Ērkšķrožu ieleju.

Kāders viņam piekrita.

— Kā vēlies! Ved zirgus ārā! — viņš teica.

Dažkārt nopietnās briesmās var izglābties, pašam

neapzinoties. Es metos atpakaļ un ierāpos vistumšākajā alas kaktā gluži kā dzīvnieks. Es redzēju Vederu ienākam alā, bet nākamajā mirklī viņš jau bija izgaisis aklajā alas tumsā un es viņu vairs neredzēju. Tikai varēju sadzirdēt, un tas bija pietiekami baismīgi. Mani viņš ari nevarēja saredzēt, taču varēja sadzirdēt manas sirds pukstus. Kā tā dauzījās, kamēr es gulēju un gaidīju, kas notiks, kad Veders divu zirgu vietā atradīs trīs!

Vederam ienākot, zirgi iebubinājās. Visi trīs, arī Fjā­lars. Fjālara bubināšanu es pazītu starp tūkstoš citām. Taču Veders, šis ēzelis, nedzirdēja nekādu starpību, pa­domājiet, viņš pat nesadzirdēja, ka alā ir trīs zirgi. Viņš izveda ārā tos divus, kas stāvēja tuvāk ieejai, — tie bija viņu zirgi, — un pats tiem sekoja.

Tiklīdz es biju palicis viens ar Fjālaru, es pietrūkos kājās un aizsedzu ar roku Fjālara purnu. Labais, labais Fjālar, klusē, es lūdzos, jo zināju, ja Fjālars tagad iebu­binātos, tie tur ārā saprastu, ka kaut kas nav kārtībā. Un Fjālars, viņš bija tik gudrs! Viņš, protams, visu sa­prata. Tie divi zirgi bubināja ārpusē. Viņi gribēja no Fjālara atsveicināties. Bet Fjālars klusēja un neteica nekā.

Es redzēju, ka Veders un Kāders iesēdās seglos, un nav iespējams aprakstīt, cik labi es jutos. Tagad tomēr es drīz būšu brīvs un ārā no slazdiem. Es domāju.

Tad Veders sacīja:

— Aizmirsu šķiltavas.

Viņš nolēca no zirga un meklējās ap ugunskuru.

Tad viņš teica:

— To nav te. Laikam būšu tās pametis alā.

Un žurku slazdi ap mani atkal aizcirtās ar brīkšķi un nelaida vaļā. Veders ienāca alā, lai meklētu šīs nejaukās šķiltavas, un devās tieši pie Fjālara.

Es zinu, ka melot nedrīkst, bet, ja runa ir par dzīvību, tad tas jādara.

Viņam, Vederam, starp citu, ir cietas dūres, neviens vēl līdz šim mani nebija sagrābis tik cieši. Man sāpēja, un es noskaitos, gandrīz vairāk noskaitos nekā izbijos. Varbūt tāpēc es tik labi meloju.

— Cik ilgi tu tur iekšā gulēji un spiegoji? — Veders rēca, izvilcis mani no alas.

— Kopš vakar vakara, — es sacīju. — Bet es visu laiku gulēju, — es piebildu un mirkšķināju acis rīta gaismā, it kā nupat būtu atmodies.

— Ak gulēji, — Veders atcirta. — Vai tu gribi ap­galvot, ka neesi dzirdējis, kā mēs te pie ugunskura tērgā- jām un dziedājām? Tikai nemelo!

Viņš laikam domāja, ka izrunājies pietiekami viltīgi, jo dziedāt viņi nedziedāja. Bet es biju vēl viltīgāks.

— Jā, es dzirdēju, ka jūs drusku dziedājāt, — es stos­tīdamies teicu, gribēdams viņam tikai izdabāt.

Veders un Kāders saskatījās, nu viņi droši zināja, ka esmu gulējis un itin nekā neesmu'dzirdējis.

Bet daudz neko tas man nelīdzēja.

— Vai tu nezini, ka tam, kas jāj pa šo taciņu, draud nāvessods?

Es mēģināju izlikties, ka itin nekā nezinu nedz par nāvessodiem, nedz par ko citu.

— Es vakar vakarā tikai gribēju paraudzīties mēnes­nīcā, — es murmināju.

— Un tādēļ tu liki uz spēles savu dzīvību, tu mazais lapsēn? — Veders jautāja. — Kur ir tavas mājas — Ķiršu vai Ērkšķrožu ielejā?

— Ērkšķrožu ielejā, — es atteicu.

Kārlis Lauvassirds dzīvoja Ķiršu ielejā, un es būtu labāk nomiris nekā darījis viņiem zināmu, kas es esmu.

— Kas ir tavi vecāki? — Veders jautāja.

— Es dzīvoju pie … pie vectēva, — es sacīju.

— Un kā viņu sauc? — Veders vaicāja.

— Es viņu saucu par vectētiņu, — es teicu un izlikos vēl stulbāks.

— Kur viņš dzīvo Ērkšķrožu ielejā? — Veders tinci- nāja. 4ļfS j-f

— Kādā … kādā rfiazā, baltā mājā, — es sacīju. Jo domāju, ka Ērkšķrožu ielejā ir tādas pašas baltas māji­ņas kā Ķiršu ielejā.

— To māju un vectēvu tu man parādīsi, — Veders noteica. — Kāp zirgam mugurā!

Un tad mēs jājām. Tieši tobrīd pār Nangijālas kal­niem lēca saule. Debesis liesmoja sārtās liesmās, un kalnu smailes laistījās. Kaut ko skaistāku, kaut ko lielis­kāku es savu mūžu nebiju redzējis. Un, ja man priekšā nebūtu Kādera un viņa zirga rumpja, es laikam gavilētu, tā man šķita. Bet tagad es to nedarīju, ak nē, es nudien to nedarīju!

Taciņa vijās līčloču gluži kā iepriekš. Bet drīz tā slī­dēja stāvus lejup. Es sapratu, ka mēs tuvojamies Ērkšķ­rožu ielejai. Un tomēr es tikko spēju tam ticēt, ieraudzī­jis to tieši lejā savā priekšā, jo tā bija tikpat skaista kā Ķiršu ieleja un vīdēja tur rītausmā ar savām nelielajām mājiņām un sētām, un zaļajām nogāzēm, un ziedošajām ērkšķrožu skupsnām. Tur bija veseli ērkšķrožu ziedu ķe­kari. No augšas ieleja izskatījās kā jūra ar sārtām putām virs zaļiem viļņiem. Jā, Ērkšķrožu ieleja tai bija īstais nosaukums.

Ja nebūtu Vedera un_ Kādera, es šai ielejā nekad ne­būtu nonācis. Jo visu Ērkšķrožu ieleju apņēma augsts | mūris, ko Tengīls bija piespiedis cilvēkiem uzcelt, lai tos paturētu mūžīgi par vergiem. Jonatans to man bija stās­tījis, tāpēc es to zināļu.

Veders un Kāders laikam bija aizmirsuši man pajau­tāt, kā es esmu izkļuvis no šās noslēgtās ielejas, un es lūdzos, lai viņiem tas neienāktu prātā. Jo ko es atbildētu?

Kā cilvēks būtu varējis pārlavīties šim mūrim pāri, tur­klāt vēl ar zirgu?

Tengīla vīri melnām ķiverēm galvā un zobenu un šķēpu rokās staigāja pa šo mūri, cik tālu vien varēju sa­redzēt. Un tikpat rūpīgi sargāja vārtus, jā, vārti bija tieši tajā vietā, kur beidzās Ķiršu ielejas taciņa.